Par jaunatnes vājo fizisko sagatavotību runāts daudz, izteikti argumenti, viedokļi, meklēti risinājumi, kā bērnus ieinteresēt nodarboties ar sportu, ja viņi dod priekšroku datoram un televizoram. „Druva” aicināja uz sarunu trīs sporta skolotājus ar dažādu darba stāžu, lai uzzinātu, kāda ir bērnu aktivitāte sporta stundās un ārpus tām. Sarunā piedalījās sporta skolotāji Andris Siksnis no valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma, Andris Abrāmovs no Raunas vidusskolas un Arvis Anderšmits no Cēsu Pastariņa pamatskolas. A.Siksnim šajā darbā ir vairāk nekā 40 gadu pieredze, A.Abrāmovs strādā jau 19 gadus, bet A. Anderšmits par sporta skolotāju strādā tikai pirmo gadu.
Aktīvisti un novērotāji
– Kāda ir bērnu aktivitāte sporta stundās? Šķiet, ka 1. klašu bērni ir aktīvāki.
A.Anderšmits: – Tā ir, bērni 1. klasē uz sporta stundu galvenokārt nāk izskrieties, izkliegties. Vēlāk aktivitāte mazinās. Protams, nevar teikt, ka visi bērni kļūst slinkāki sportā. Ir tādi, kuri arī 6. klasē ir aktīvi sportotāji, bet netrūkst arī tādu, kuri ir mierīgi neatkarīgi no vecuma. Viņi nāk un dara, lai gan dzirkstelīti nejūt. Tas atkarīgs no katra bērna.
A.Abrāmovs: – Esmu novērojis, ka apmēram puse paliek aktīvi, grib darboties, un ir daļa, kas jau pusaudža gados, no 6., 7. klases, meklē jebkādu iespēju, lai izvairītos no sporta stundām. Vai nu viņam kāja sāp, vai mati, vai ir vēl kāda problēma. Bet arī vidusskolas klasēs ir pozitīvi piemēri, ir skolēni, kuri grib sportot. Tikko noskanējis zvans no iepriekšējās stundas, viņi jau ir saģērbušies un iesildās sporta zālē.
A.Siksnis: – Grūti pateikt, kurā posmā bērni kļūst kūtrāki. Kad pamatskolā paskatos, cik mazie sporta stundās ir aktīvi, mani pārņem skaudība. Tur problēma viņus dabūt mierā, bet pēc 10. klases grūti jauniešus iekustināt. Protams, ar izņēmumiem. Tiesa, ir arī vecākajās klasēs kāda priekšrocība, tur vairs nav tās kliegšanas un spiegšanas, kas valda sporta stundās pirmajās klasēs.
Nav jau problēma sarīkot kādu sporta pasākumu, grūtāk dabūt audzēkņus, lai piedalās, jo pēc stundām retais grib. Jāmeklē dažādas viltības, esam mēģinājuši sarīkot sporta stundu visam pirmajam kursam. Bet atkal ir tādi, kuri gribēs piedalīties visās disciplīnās, bet netrūks to, kuri būs tikai novērotāji vai centīsies tikt no visa prom, atrodot kādu attaisnojumu.
Ir prieks par audzēkņiem, kuriem sports patīk, kuri gatavi darboties, viņu dēļ prieks strādāt, bet droši varu teikt, ka pēdējo 15 – 20 gadu laikā aktivitāte ļoti gājusi mazumā. Man ir statistika no 1962.gada, kas to visu lieliski pierāda. Piemēram, kādreiz slēpošanā 4×5 km stafetē mums skolas sacensībās startēja 24 komandas, hokeja turnīrā piedalījās 18 komandas. Tagad hokejā ir trīs, četras komandas, slēpošanā vispār problēmas kādu noorganizēt. Zelta zivtiņas palīdzība
– Kur meklējama vaina aktivitātes kritumā?
A.Siksnis: – Negribu mest akmeni neviena dārziņā, bet vajadzētu censties to kustības prieku, kas ir mazajās klasēs, saglabāt ilgāk. Jo redzu, kādi skolēni atnāk pie mums. Piemēram, 10.klasē ir meitenes, kurām nav nekādu iemaņu basketbolā un citos sporta veidos. Volejbolu viņas nevar spēlēt, jo nolūzīs nagi, citur atkal citas vainas, un tā nekas nesanāk. Kad šī jauniete, kura nebūs neko apguvusi sportā, nonākot lielajā dzīvē, gribēs iesaistīties kādās fiziskajās aktivitātēs, viņai nekas nesanāks. Arī iemācīties tad būs grūti. Nekad nevar zināt, kad šīs iemaņas ievajadzēsies. Varbūt darba kolektīvā būs jāpiedalās sporta spēlē vai kolēģi ies uz nodarbībām, bet tu neko nezināsi. Arī saviem bērniem neko nevarēs iemācīt, ja pašam nebūs nekādu priekšzināšanu.
Ja varētu no mazām klasēm, kad bērns visu vieglāk apgūst, iemācīt basketbola, volejbola pamatus, slēpošanas soļus un citas nepieciešamās iemaņas, radīt interesi par sportu, un tad šo saiti saglabāt, lai arī 10.klasē viņš visu mācētu un gribētu darboties. Bet man nav receptes, kā to īstenot, varbūt jālūdz palīdzība zelta zivtiņai, lai izpilda vēlēšanos.
A.Abrāmovs: – Tie, kuriem sports interesē, kuri
televīzijā skatās basketbolu, volejbolu, tie arī pagalmā pašmācības ceļā iemācās šīs spēles. Bet lielai daļai bērnu nav intereses. Liela nozīme ir arī ģimenei, tam, cik sportiski aktīvi ir vecāki. Bieži vien viņi pārāk pārņemti ar dzīšanos pēc naudas un neinteresējas, ko dara bērni.
A.Siksnis: – Ja vecāki savu bērnu atbalsta, atrod tam gan laiku, gan arī līdzekļus, lai viņš varētu nodarboties ar sportu, viss notiek. Vecākiem vajadzētu saprast, ka bērns, kurš ir sportā, neklīdīs bezmērķīgi pa ielām, neaizrausies ar smēķēšanu un dzeršanu.
A.Anderšmits: – Vēl viens svarīgs aspekts ir sporta bāze, kur sportot. Mūsu skolā zāle ir, bet, ja gribam sportot ārā, jāiet uz pilsētas stadionu. Ja stadiona šajā vietā vairs nebūs, nezinu, kur varēšu mācīt vieglatlētiku. Labi, pašus pamatus jau var iemācīt zālē, bet tas nav nopietni. No veselības viedokļa taču svarīgs katrs brīdis, ko bērns pavada ārā. Pieļauju, ka arī skolotāji grēko, jo zālē bērnus vieglāk kontrolēt, visi ir tepat acu priekšā.
– Vai bērnu aktivitāte un vēlme sportot atkarīga arī no sporta skolotāja?
A.Abrāmovs: – Nenoliedzami, un jo vispusīgāks skolotājs, jo bērniem tiek vairāk. Piemēram, man patīk futbols un hokejs, tiem arī dodu priekšroku.
A.Siksnis: – Valstij vajadzētu parūpēties, lai skolotājs vairāk domātu par stundām, nevis par to, kā nopelnīt. Cik zināms, mazajās skolās sporta skolotājam nesanāk pilna slodze, tad nu viņš vēl māca darbmācību, vēl ko, piedevām piestrādā par kurinātāju, un sportam nesanāk tik daudz laika, kā vajadzētu.
Un vēl nezin kāpēc ministrijai šķiet, ka bērniem sporta stundu ir par daudz. Kādreiz mums bija četras sporta stundas nedēļā, tagad vairs ir tikai divas, pie tam viena pēc otras, tādējādi sportot jauniešiem sanāk tikai reizi nedēļā.
A.Abrāmovs: – Jā, sporta stundu skaits pārāk mazs, divas pamatskolā un trīs vidusskolā. Jaunākajās klasēs varēja būt vairāk. Bezmaksas prieki nevilina
– Kā ar ārstu zīmēm, kas atbrīvo no sporta stundām?
A.Siksnis: – Jā, jaunieši dažādi cenšas izvairīties no sporta stundām. Ir meitenes, kuras saka, ka nevar sportot. Sakām, lai nāk uz stundu sporta tērpā, neliksim kārtot ieskaites vai grūtus vingrinājumus, bet tikai to, ko var. Cenšamies pie tā konsekventi turēties, un pagaidām tas izdodas. Bet, ja viņai ir ārsta zīme, vairs neko tādu prasīt nevaram. Tad ir sagatavošanas grupa, kurā esošie atbrīvoti no ieskaišu kārtošanas. Ir gadījumi, kad pusei meiteņu ir zīme uz sagatavošanas grupu, un ir sajūta, ka dabūt šādu zīmi no ģimenes ārsta nav grūti.
A.Abrāmovs: – Jā, mēs neesam dakteri un nevaram ielīst katrā skolēnā. Mums jau nav tiesību to darīt, ja ārsta zīme ir – neko darīt nevaram.
A.Anderšmits: – Pirmajās klasēs zīmes bērni nemeklē, bet jau 5. un 6.klasē meitenēm sāk parādīties šī tendence. Man šķiet, ka meitenes ar to pašas vien ir zaudētājas. Fiziskā sagatavotība viņām pasliktinās un, beidzot skolu, viņas tērēs naudu, lai ietu uz svaru zālēm, fitnesa klubiem, lai sevi uzturētu vajadzīgā fiziskā formā. Bet skolā, kad tas ir par brīvu, to negrib pieņemt. Daudzi nenovērtē sporta stundu efektivitāti. Visa diena paiet, sēžot klasē, pēc tam mājās pie televizora vai datora, tāpēc sporta stundas ir laba iespēja izkustēties.
A.Abrāmovs: – Brīžiem rodas sajūta, ka tas, kas nāk par velti, nav vajadzīgs. Bet aizbraukt uz „Žagarkalnu” un iztērēt naudu – tas ir pareizi. Bet Raunā ir kalni, ej un brauc. Protams, tad pašam jākāpj kalnā. Arī peldēties bieži labāk izvēlas braukt uz baseinu, nevis vasarā cenšas maksimāli izmantot bezmaksas ūdenskrātuves.
– Braukt uz kalnu, tā taču ir modes lieta.
A.Anderšmits: – Protams, jo ikdienas sarunās skolā bieži dzirdams: „Vakar biju „Žagarkalnā”, žēl, ka tevis tur nebija. Tur bija tik forši!” Peldēšanās ir svarīga, galvenais, lai bērni to darītu. Mūsu skolā 6.klasē bērniem uztaisīja „Eurofit” testu, un ārsts rekomendēja visiem peldēšanu. Bet kolektīvi ar klasi aizbraukt ir sarežģīti, jo nepieciešams daudz laika, transports, un tas arī maksā.
A.Siksnis: – Bet uz baseinu iešanu jau arī jaunieši nemaz nav tik čakli. Piemēram, Priekuļu vidusskolā bija sagādāts finansējums, lai skolēni varētu iet peldēt bez maksas, bet viņi pirmās reizes aiziet un vairs ne. Laikam tāpēc, ka bez maksas. Mēs brīvu baseina apmeklējumu dodam par labiem sasniegumiem, bet arī tad to nelabprāt izmanto. Slidošana un valsis
– Ziema gan jau aizgājusi, bet vai skolās tiek mācīti arī ziemas sporta veidi?
A.Anderšmits: – Sniega bija pietiekami, lai slēpotu un, ja bērniem būtu inventārs, es labprāt gribētu sporta stundā slēpot. Tepat stadionā varētu izslēpoties pietiekami.
A.Siksnis: – Nevar jau prasīt obligāti pirkt inventāru. Pie tam, sliktu inventāru skolēns neņems, bet labs dārgi maksā. Mēs inventāru neprasām, cenšamies iztikt ar saviem krājumiem, arī pagasta pašvaldība palīdzējusi tā iegādē.
A.Abrāmovs: – Mēs neslēpojam, bet slidojam. Jau piekto gadu mums ir hokeja laukums, protams, tādā ziemā kā šī grūti bija nodrošināt ledu, un slidojām vien nepilnas divas nedēļas. Slidas lielākoties ir pašiem bērniem. Slidošana ir cieņā, un katrs cenšas kaut kā lāpīties, piemēram, aizņemties no citiem. Varu teikt, ka 7.un 8.klasē uz slidošanu sporta stundās ir simtprocentīgs apmeklējums. Bērniem patīk slidot. Ja slidas „Maximā” maksā zem desmit latiem un ja tās iztur divas ziemas, tas nav dārgi.
– Labi, ziemas inventārs nav lēts, bet kā ar sporta tērpiem ikdienas stundās?
A.Siksnis: – Tā ir
problēma. Ir daļa audzēkņu, kuriem to nav, un viņi nāk uz sporta stundu tajā pašā apģērbā, ar ko pēc tam iet stundās, brauc autobusā, iet pa ielu. Tāpēc jau ar pirmo kursu cenšamies prasīt, lai tērpi būtu. Dažam ir pārsteigums, jo skolā tas nav prasīts. Paiet laiks, kamēr situācija uzlabojas, bet nedrīkst atlaist, citādāk skats no malas nav patīkams. Notiek tāds nemitīgs karš.
A.Anderšmits: – Arī man gadījies, ka ir daži skolēni, kuri speciāli tos nevelk, lai gan zinu, ka viņiem tie ir. Tad ar bērniem individuāli parunājamies, viņi aiziet un saģērbjas.
– Cik zinu, sporta stundu programmā ir arī dejošana, kā ar tās mācīšanu?
A.Anderšmits: – Šī apmācība jau atkarīga no katra skolotāja. Polkas un galopa soļus jau es varu iemācīt, un cenšos to arī darīt.
A.Abrāmovs: – Mūsu skolā labi tas, ka līdz pat 8.klasei ir tautas deju kolektīvs un visi tur iesaistās. Deju skolotāja ar viņiem strādā un tad pasaka, kā kuram iet.
9.klasē bērniem jākārto ieskaite, bet ir viena problēma. Ieskaitē ir uzlūgšana uz deju, valša soļi, pavadīšana pēc dejas, viss, kas dejā vajadzīgs. Bet dokumentos noteikts, ka uz ieskaiti jāierodas sporta tērpā. Kāds var būt valsis sporta tērpā! Tautas deju soļus jau tā var, bet ne jau valsi.
Papīra būšanas
– Vai aktivitātes, ko darīsiet stundās, zināmas jau iepriekš, vai lēmums tiek pieņemts, stundai sākoties?
A.Abrāmovs: – Oficiāli tam būtu jābūt zināmam jau gada sākumā, jo tiek prasīts, lai sastādu plānu visam mācību gadam, ko darīšu kurā stundā. Tam jābūt uzrakstītam un pie tā vajadzētu turēties. Citam varbūt tas patīk, bet man tā papīru būšana neiet pie sirds. Esmu centies stāstīt, ka tas nav iespējams. Pieņemsim, rudens pusē esmu iecerējis stundā mācīt vieglatlētikas elementus, bet tajā laikā ārā līst. Vai ziemā esmu ieplānojis nodarbības slidošanā, bet ledus nav.
Ir jāskatās pēc reālās situācijas, kā jūtas skolēni, kā skolotājs. Piemēram, bērni atnāk uz stundu, bet pirms tam viņiem divas stundas bijis kontroldarbs, viņi visi iet pa gaisu. Var jau stingri turēties pie priekšrakstiem, mocīt viņus un arī sevi.
A.Anderšmits: – Man sporta skolotājs asociējas ar to, ka viņš sporto un ļoti maz ņemas ar papīriem. Mūsdienās diemžēl ir otrādi. Arī vērtēšanā par katru bērnu jābūt stingrai uzskatei par katru veidu, ko esi mācījis. Gandrīz vajadzīgs skolotāja palīgs, kurš visu fiksē un pieraksta.
– Kā ar piedalīšanos rajona skolu sacensībās?
A.Abrāmovs: – Kad sāku strādāt, braucām, bet tagad vairs ne. Varbūt pats esmu kūtrāks kļuvis, bet ir arī jautājums – kāpēc man to darīt? Lai skolēnus sagatavotu, jāiegulda liels darbs – tērpi, komandu komplektācija, pieteikumi, transports un tad vesela diena sacensībās. Uz basketbola sacensībām pārstājām braukt, lai netraumētu bērnus. Mums skolā ir mazā zāle un, nonākot lielajā, bērni vairs nezina, ko darīt. Un spēlēt pret pilsētas skolām, kuru komandās ir arī sporta skolas audzēkņi, nav nopietni. Tur viens spēlētājs visus apspēlē.
A.Anderšmits: – Mēs piedalāmies, jo braucēju netrūkst, daudzi nāk klāt un prasa, kad brauksim. Viņiem vajag sacensības, citādāk trūkst motivācijas darboties, trenēties. Tāpat kā sporta skolas audzēkņiem. Ir vajadzīgas sacensības, tas ir
nosacījums. Ja nav maču, negrib vairs nākt uz treniņiem, meklē citu piepildinājumu. Bet jāņem vērā, ka sacensības notiek otrdienās un, tā kā esmu vienīgais sporta skolotājs, stundas šajā dienā skolā nenotiek, jo man jābūt kopā ar bērniem sacensībās.
Komentāri