Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
Mācoties 3. klasē, Ilze nostādīja vecākus fakta priekšā, ka vēlas apgūt kokles spēli. Ģimenē, lai gan muzikālā, nevienam nebija saiknes ar šo latvisko instrumentu. Nebija arī nekāda konkrēta notikuma, ko varētu atcerēties kā pamudinājumu pievērsties koklei, bet lēmums bija negrozāms un liktenīgs.
Tagad Ilze Žvarte ir profesionāla mūziķe, kokles spēles skolotāja mūzikas skolā Cēsīs, bet viņas audzēknes, kas beigušas kokles klasi, sastopamas visā Vidzemē, kur dalās savās zināšanās un prasmē ar jauno paaudzi. Vienīgais, tikai latviešiem raksturīgais mūzikas instruments – kokle, par kura eksistenci jau 9. gadsimtā liecina arheoloģisko izrakumu atradumi, turpina savu dzīvi 21. gadsimtā.
Ne tikai dzīvi, bet arī triumfu. Šovasar latviešu Vispārējos Dziesmu un deju svētkos atkal notika kokļu lielkoncerts. Rīgā, Lielajā ģildē, vienlaicīgi spēlēja vairāk nekā simts koklētāju, un vienu no orģinālmelodijām, ko svētkiem bija radījis komponists Alvils Altmanis, ar Latvijas koklētājiem bija iestudējusi un diriģēja cēsniece Ilze Žvarte.
„Pirmo reizi biju virsdiriģentes lomā Latvijas mēroga sarīkojumā. Tās ir neaprakstāmas emocijas,” vasaras lielā notikuma iespaidos dalījās mūziķe un pedagoģe. „Koncerts bija latviešu un ārzemju viesu apmeklēts. Kokļu skaņa jau tā ir valdzinoša, bet arī skats uz skatuvi bija iespaidīgs – vienkopus tik daudz koklētāju. Apkopojot saņemtās atsauksmes par Dziesmu un deju svētku notikumiem, noskaidrojies, ka kokļu lielkoncerts iespaida ziņā ir iekļuvis pirmajā trijniekā.”
Senatnē koklētāji esot bijuši tikai vīrieši, tagad tas ir sieviešu spēlēts instruments. „Puikām gribas kaut ko skaļāku, bet koklei ir tik maiga skaņa. Dziesmu svētku koncertā gan bija speciāli izveidots kvartets, kurā koklēja četri puikas, mūzikas skolu audzēkņi, bet no Brazīlijas bija atbraukuši divi jaunekļi – latviešu izceļotāju pēcteči, kuri arī mācēja spēlēt kokli. Mani ļoti silda ziņas, ka latvieši kokli spēlē pasaulē, arī Amerikā un Kanādā, jo dodoties bēgļu gaitās, kokli – dvēseles un saules instrumentu – paņēmuši līdzi,” stāsta Ilze.
19. gadsimta beigās uz Sibīriju izceļojušo latviešu pēctečiem kokle mantojumā nav saglabājusies, bet interese par senču kultūru kokli atkal pārcēlusi uz Sibīriju. Pirms diviem gadiem Cēsīs viesojoties, arī Ilzes Žvartes pamācīta, etnogrāfiskās kokles spēli apguva sibīriete Aksana Cīrule un pagājušajos Jāņos, svinot latviešu dibinātā Augšbebru ciema 110 gadu jubileju, bērnu ansambļa dziedāto tautasdziesmu viņa pavadīja ar kokles skaņām.
„Kas tā par arfu?” – ieraudzījuši kokli, parasti jautā ārzemnieki, jo nekur citur pasaulē tādu instrumentu nevar redzēt. Tautām apkārt Baltijas jūrai ir savi nacionālie stīgu instrumenti, bet tie ir citādi. „Maigās, skaistās skaņas apburti, atkarībā no mentalitātes, ārzemnieki reizēm tūlīt pat gatavi kokles spēli apgūt. Katrā ziņā, starptautiskā sabiedrībā kokle vienmēr izraisa īpašu interesi,” pieredzē dalās Ilze.
Pēdējos simts gados pašu latviešu vidū nacionālais instruments vairākkārt piedzīvojis popularitātes uzplūdus. „90. gadu sākumā Latvijas valsts atjaunošanas laikā cilvēki vairāk iedziļinājās tautas pagātnē, pētīja saknes, vēlējās sabiedriskos, arī politiskos notikumos dzirdēt skanam kokli,” stāsta Ilze. Viņa pati un kopā ar audzēkņiem bieži tika lūgta spēlēt. Šis laiks koklētājai atnesa jaunu pieredzi, jo mūzikas skolā un Mūzikas akadēmijā bija apgūta koncertkokle ar 30 stīgām, bet tolaik cilvēkus vairāk interesēja etnogrāfiskā kokle ar septiņām stīgām.
„Tad par manu skolotāju kļuva rotkalis Daumants Kalniņš. Viņš iemācīja spēlēt etnogrāfisko kokli, bet es viņa meitai mācīju koncertkokli. Ar rotkali sarunas bija ne tikai par mūziku, arī par Latviju un latviešiem. No tā laika sev esmu daudz ko paņēmusi,” atzīst Ilze. „Un jaunu audzēkņu, darba mūzikas skolā pēc tam man arī bija tik daudz, ka radās grūtības izveidot stundu sarakstu. Tagad šīs meitenes ir kokles spēles meistares, daža pat lielāka par mani.”
Kokle ļoti populāra bija arī 20. un 30. gadu Latvijā. Valstī bija sazarots kokļu gatavotāju tīkls. Pēc seniem zīmējumiem meistari radīja seno latviešu instrumentu, bet bija arī gudrinieki, kuri kokli modernizēja, lai ar to varētu spēlēt ne tikai pavadījumu tautas dziesmām, bet arī instrumentālus skaņdarbus. Nākamais popularitātes vilnis sākās 70. gados, kad kokles izgatavoja mūzikas instrumentu fabrika, tās bieži skanēja koncertos un bija kļuvušas par spēcīgu zīmolu latviešu kultūrā. Rotātas ar latviešu etnogrāfiskajām zīmēm, saules simbolu – dzintaru. Šodien kokļu izgatavošana ir ekskluzīvs process, jo, fabrikai likvidējoties, pie senā aroda palicis tikai viens vienīgs kokļu meistars. Rindā pie viņa savu instrumentu reizēm jāgaida ne tikai mēnešiem, bet gadiem. Ilzei tā ir sāpīga tēma, jo viņas audzēknes kokles klasē dabū krietni vien ilgoties, līdz tiek pie personīgā instrumenta. „Tā nu tas ir, kokle ir vienīgais instruments Latvijā, kuru nevar pasūtīt pēc kataloga un saņemt īsā laikā,” nopūšas Ilze. „Kokam, no kura gatavo kokli, jābūt rūpīgi izkaltētam, laika gaitā izturētam. Stīgas spriegojot, tam jātur liela slodze, un, kārtīgi nesagatavots, koks sāk plaisāt.”
Svētkos kokli spēlējot, jūtama nepieciešamība mūziķes redzēt ģērbušās tautas tērpā, ar puķu vainadziņiem galvā. „Cits arī to izjūt kā nepieciešamību, bet cits, neuzvilcis tautas tērpu, iekšēji vienalga daudz vairāk jūtas kā latvietis. Ik pa laikam manu audzēkņu vidū ir kāds bērns, kurš nevis vecāku mudināts, bet pats organiski izjūt nepieciešamību mācīties kokli. Un tad es atceros sevi 3. klasē,” aizdomājas Ilze.
Komentāri