Gaujas NP vides saziņas daļas vadītājas vietniece
Strauji tuvojas zivju nārsta laiks. Tas saistās ne tikai ar patīkamo, proti, pavasara tuvošanās vēsti, bet arī ar malu zvejniecību. Šajā periodā vides inspektoriem sākas karstais periods – zivju nārsta sargāšana.
Gaujas Nacionālā parka (Gaujas NP) valsts vides inspekcijas kontroles daļas vadītājs Jānis Bušs: „Nārsta laikā zivis ir apdullušas. Līdakas rosās pa seklumu, tās ir viegli noduramas ar žebērkli. Protams, jābūt veiklībai, lai tiktu pie dažām zivīm. Cita un daudz barbariskāka metode ir tīkla novilkšana gar zāļaino krastu. Zivis iepeld zāļu ceros un reizē arī tīklos. Maluzvejnieki neko nešķiro – lielās vai mazās līdakas, tādējādi nodarot lielu postu zivju resursiem. Jāpiebilst, ka zivju zvejošana nārsta laikā
īpaši aizsargājamā teritorijā, nodarot zaudējumus zivju resursiem, ir krimināli sodāms pārkāpums.”
Pašreiz tuvākais ir līdaku nārsts. Šī zivis nārsto tad, kad ledus ezeros tikko sāk kust. Kad uzlec saule un ūdens ezermalā sasilst, līdakas sāk rosīties. Līņu, brekšu nārsta laiks sākas vēlāk, siltākā ūdenī.
J.Bušs zivju nārsta traucētājus klasificē: „Ir tādi, kas inspektoru „lamatās” iekrīt pirmoreiz, pēc viena neveiksmīga izmēģinājuma. Par atkārtotu nelikumīgu zveju gada laikā Gaujas NP teritorijā draud kriminālsods.”
Pārējie iedalāmi divās kategorijās. Pirmie savā ziņā ir ekstrēmās izklaides cienītāji, ir cilvēki, kas labi nopelna un var atļauties jebkuru zivi nopirkt veikalā, bet sporta un azarta pēc dodas pie ūdeņiem. Nelegālā “sporta veida komanda” ir labi nodrošināta ar transportu, sakariem, darbarīkiem. Inspektoru vērtējumā tā ir neliela grupa, kas darbojas reti un zivis ķer prieka pēc.
Otrai nārsta traucētāju grupai zivju ķeršana ir pārtikas un iztikas sagādes problēmu risinājums. Ir talantīgi amatnieki, kas gatavo zivju ķeramos un duramos. Murdi ir unikāli veidojumi – rūpīgi pīti ar zaļām klūdziņām, metināti no sīkām stieplītēm. J.Bušs stāsta, ka dizaina ziņā interesantākie paraugi kā negatīvie piemēri tiks izvietoti topošajā Gaujas NP dabas izglītības centrā Siguldā.
Vides inspektoriem ir arī palīgi – „sabiedrības modrās acis”, vērīgie iedzīvotāji, tūristi, makšķernieki, kas pamana jebkuru sīkumu, jebkuru aizdomīgu darbību. J.Bušs: „Sabiedrība kļūst izglītotāka, daudzi saprot, ka dabiskais zivju nārsts, kas notiek dabiskos apstākļos, ir daudz vērtīgāks, nekā zivju krājumu papildināšana ar mākslīgi audzētiem zivju mazuļiem, kas tiek ielaisti ūdeņos.”
Veiksmīgs risinājums zivju aizsardzībā ir ūdenstilpju piesaistīšana konkrētam nomniekam vai apsaimniekotājam. Vidzemē tādi piemēri jau ir – Burtnieka ezers, Vaidavas ezers. Par Ungura ezeru, kam izstrādāts apsaimniekošanas plāns, rūpējas Raiskuma pašvaldība.
Pēc nārsta nākamais karstākais posms inspektoriem ir jūnijs. Jākontrolē tīklu licēji, kas steidzas iegūt lielo lomu pirms noteiktajiem termiņiem. Ja pavasaros upēs ir augsts ūdens līmenis, applūst attekas un zivis iepeld arī tur. Nelegālo tīklu licēji visvairāk interesējas par šiem zivju krājumiem.
Komentāri