
Tuvojoties nozīmīgām jubilejām, tā vien gribas atcerēties dzīves svarīgākos un interesantākos
brīžus, pāršķirstīt albumus. Gaidot valsts dzimšanas dienu, aicinām ielūkoties Latvijas biogrāfijā, atskatoties uz notikumiem mūsu rajonā, gan heroiskiem, gan, ar šodienas skatienu vērtējot, komiskiem.
Ik sestdienu meklējiet ”Druvā” rubriku ”Ceļojums Latvijas laikā. Cēsu rajons”.
1959. gada jūnijā Raunu apmeklēja Padomju savienības komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs un Vācijas Demokrātiskās Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Valters Ulbrihts.
Tolaik tas bija notikums, šodien pagasta bibliotēkā albumā, kam nosaukums “Miera un draudzības vārdā”, glabājas avīžu izgriezumi ar fotogrāfijām, kurās redzama dārgo ciemiņu vizīte Raunas kolhozā “Sarkanais oktobris”. Par to vēl atmiņas saglabājušās tiem, kuri pirms teju pusgadsimta bija klāt lielajā notikumā.
“Satraukums, neziņa bija liela. Atbrauks, ko gribēs apskatīt,” atceras Imanta Gulbe, kurai tagad 86 gadi, tolaik viņa bija ciema padomes sekretāre. Kāpēc lielās valsts vadītājs izvēlējās atbraukt tieši uz Raunu, neviens īsti nezināja. “”Sarkanais oktobris” tajā laikā bija milzīgi izslavēts. No govs slaucot četrus tūkstošus kilogramu. Bija tāda slaucēja Antoņina Rancāne. Kā viņa darīja? Zaga no kolhoza pagrabiem kartupeļus un deva govīm, tā tika pie izslaukuma,” smejot saka Imanta, bet Līgonis Krieviņš, kurš kolhozā strādāja par brigadieri, gan piebilst, ka, salīdzinot ar citiem kolhoziem, raunēnieši varējuši arī nopelnīt un agrāk nekā citi tikuši pie jaunas tehnikas. Kolhoza priekšsēdētājam Mitrofanam Deņisovam Rīgā bijis daudz draugu un frontes biedru, arī tas var būt iemesls, kāpēc Hruščovu veda uz Raunu.
Līgonis Krieviņš tagad smej, kā jau tādās reizēs, kad kungi brauc, viss saistās ar svaigu smaržu. Kaut ko krāsoja, kaut ko piekrāsoja. “Pirms viesu ierašanās viss tika tīrīts un posts. Slaucējām tika izdalīti ķiteļi kaudžu kaudzēm, agrāk viņām tādu vienkārši nebija,” stāsta Imanta. Mediķe Anita Bērziņa atceras, kā visi slimnieki palaisti mājās, lai pašas varētu izkrāsot slimnīcu. “Daktere Kundziņa trijās dienās izsita jaunu rentgena aparātu, slimnīca tika pie jaunas gultas veļas. Hruščova vizītes rītā slimnieki atgriezās, sagūlās gultās un nekustīgi gulēja, ja nu ienāks Hruščovs,” atceras Anita un turpina: ” Rauna bija nograntēta. Pa smiltīm bridām uz slimnīcu. Naktī atbrauca ugunsdzēsēju mašīnas, ceļu nolaistīja, tad pieblietēja, lai neput. No ēkas, kur
tagad bibliotēka, bija tikai drupas. Centrā tādas nedrīkstēja būt. Tad aplika apkārt stalažas, lai izskatās, ka remontē. Uztraukumā neviens neievēroja, ka virs drupām jau ieaudzis paliels bērziņš”. Bet Līgonis Krieviņš atceras, ka pie “Eglaiņu” fermas bijusi pusjaukta veca māja. To no ceļa varēja redzēt. Lai grausts nekristu acīs, tai apkārt aplikuši meijas.
Vairākas dienas pirms valstsvīru vizītes Raunā bijis ļoti daudz drošībnieku. “Vakarā skatījos, kas tur pa graviņu pie mājas staigā. Vīri melnā noskatīja katru koku, arī pilsdrupas izložņāja. Vizītes dienā arī izstaigāja, meklēja, vai nav kāds spridzeklis,” stāsta Imanta. Anita dziedājusi korī. Iepriekšējā vakarā gājusi uz mēģinājumu kultūras namā, jo koris gatavojās viesus priecēt ar savām dziesmām. “Iegāju zālē, uzreiz divi drošībnieki klāt, katrs paņēma aiz savas rokas, izveda ārā un sāka pratināt, kas esmu, ko te daru. Uzreiz jau neticēja, ka korim paredzēts mēģinājums,” stāsta Anita un piebilst – izrādījies gan, ka tas notiek citur.
Pie “Eglaiņu” fermas bija labas ganības, tās tad arī kolhoznieki nolēma rādīt viesiem. Uzsēja slāpekli, lai zāle saaug, atveda ūdens mucu, dzirdnes, lai govīm viss būtu, kā nākas.
” Ietaisījām elektriskā gana aploku, toreiz tas bija rets jaunums, ielaida govis un tad jau lopus uzraudzīja citi. Kad Hruščovs skatīja govis, nemaz klāt nebiju, ” stāsta Līgonis un piebilst, ka brīdi pirms Hruščova ierašanās uzraugi sapratuši, ka ganībās ūdens beidzies. Tūlīt izsaukta ugunsdzēsēju mašīna.
Iebraucot Raunā, viesus sagaidīja goda vārti – koka konstrukcija, greznota ar zaļumiem. Pie goda vārtiem stāvēja koristi ar sarkanām rozēm rokās. Centrā pret veikalu vietējie amatnieki uzcēla koka tribīni, to izrotāja ar meijām. No tās arī tika teiktas svinīgās uzrunas. Runājis gan Hruščovs, gan Vācijas līderis. “Hruščovs mītiņā prasīja, vai vajag sēt kukurūzu. Viens no publikas nokliedza: “Ņenada”. Tas bija pienotavas direktors Briedis. Tad gan brīnījāmies, kā viņš uzdrošinās,” atceras Līgonis un piebilst, ka nezina, vai par tādu izrunāšanos drosminieks saņēmis kādu aizrādījumu.
“Tā kā strādāju ciema padomē, mītiņu dzirdēju tikai pa logu, jo bija jābūt postenī,” stāsta Imanta un nosaka: “Gaidījām. Ne nu nāca, ne bija.” Raunēnieši atzīst, ka mītiņā nemaz jau tik daudz vietējo, kā varētu domāt, nav bijis. Valstsvīru pavadītāju un sargātāju sabraucis vairāk.
Viesiem bija klāti galdi kultūras namā. Pirms tam zāle tīrīta un posta, bet ne krāsota, kolhoza kantoris, kas atradās turpat otrajā stāvā, gan kārtīgi atsvaidzināts. Līgonis Krieviņš atceras, ka viss ēdamais vests no “Piena restorāna” Rīgā, dzeramais ūdens arī no Rīgas, pirms tam dažādu iestāžu pārbaudīts. Ausma Skulte zina stāstīt, ka sivēns, kas bijis galdā, gan audzēts pašu kolhozā. Nokauts, aizvests pavārēm. Izrādījies par lielu. Tad pa fermām meklēts nākamais, piemērotāks, slavenās cūkkopējas Mildas Fridrihsones fermā atrasts.
“Kā tiku pie goda galda, nezinu. Man bija uzticēts glāzītēs liet šņabi. Dzēra tikai šņabi. Tosti sekoja viens aiz otra, pats nemaz nedabūju iedzert, bija jālej.
Pie galda sieviešu bija ļoti maz, sievas jau tad nekur līdzi neņēma,” stāsta Līgonis un piebilst, ka neatceras, kurš vēl no vietējiem bijis pie galda. Zālē bijis Alfrēds Rēdmanis ar fotoaparātu. Vēlāk lielījies, ka ielavījies, jo noturēts par fotokorespondentu. Līgonis gan viņa bildes nav redzējis.
Svinīgā maltīte ilgusi ne vairāk par stundu. Kamēr viesi ēda, koris aiz aizkariem dziedāja patriotiskas dziesmas. Kad viesi aizbraukuši, arī vietējie tikuši pie galda panašķoties.
“Zinu, ka bija strīds, kurš tad par to galdu maksās. Deņisovs atteicās, domāju, ka arī nesamaksāja,” stāsta Līgonis un smejot piebilst: “Kad vāca visu nost, sakarnieki kreņķējās, ka pazudis pagarinātājs, tas jau tad bija retums.”
Vācijas vadītājs Valters Ulbrihts kolhoza priekšsēdētājam Mitrofanam Deņisovam uzdāvināja akordeonu. “Mēs jau sapratām, ka kolhozam, bet viņš to aizveda dēlam uz Rīgu. Deju kolektīvam ilgus gadus spēlēju pavadījumu, teicu, ka noderētu. Nekā,” stāsta Imanta Gulbe un arī Līgonis Krieviņš apstiprina: “Tas bija kolhozam dots.”
Gunārs Puķe tajā laikā Raunā bija ceļu meistars. “No Raunas līdz Priekuļiem grants ceļš. Pirms Hruščova ierašanās to planēja, greiderēja, bēra granti kārtu kārtām, vīri ar grābekļiem grāba akmeņus un oļus malā. Bija saorganizētas laistāmās mašīnas, lai ceļš neputētu. Hruščovs Raunā runāja, bet mašīnas laistīja ceļu. Man bija komanda, kā beigs runāt, mašīnas uz ceļa nedrīkst būt. Telefona sakaru, kā šodien, jau nebija. Saņēmu ziņu, ka esot beidzis runāt. Braucu uz Priekuļiem, dienesta apliecību turēdams rokā, jo katrā mazajā celiņā stāvēja drošībnieki.
Braucu, cik ātri varēju, ceļš tukšs, tikai Jaunraunā ceļmalā cilvēki gaidīja, kad nu Hruščovs brauks garām. Es garāmbraucot arī viņiem pamāju,” atceras Gunārs Puķe un piebilst, ka jaunībā jau par nopietnām lietām neuztraucas.
Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad par Ņikitas Hruščova vizīti Raunā vairs neviens pat nerunāja. Atmiņā jau paliek neikdienišķais, un arī nākamās paaudzes ieinteresē tieši tādi notikumi.