Jubileju sagrieza dejā 

Priekuļu vidējās paaudzes deju kolektīvs “Miķelis” 30. darbības jubilejā ikvienu aicināja uz “Vakariņu pie “Miķeļa

Sabrauca draugi, ar kuriem kopā dejots dažādos svētkos uz dažādām skatuvēm. Katrs sveicienam bija atvedis dejas no sava repertuāra – jestras, humora pilnas, liriskas.

“Dārdari” no Rīgas, “Me­tenis” no Apes, “Mūri” no Mūr­muižas, “Piebaldzēni” no Jaun­piebalgas, “Raitais solis” un “Saulgrieži” no Cēsīm,    “Zeperi” no Līgatnes, “Straupe” no Strau­pes sacentās deju soļos ar jubilāriem. “Miķelis” bija sagatavojis dažāda rakstura dejas un patiesi pārsteidza. Dejoja gan tie, kuri savulaik bija kolektīva dibinātājos, gan tagadējie dalībnieki.

“Gribējām parādīt, ka esam dažādi, meklējam ko jaunu. Kon­certā bija dejas, kas pašiem patīk. Labprātāk iestudējam jaunas, negribas celt ārā no pūra,” stāsta vadītājs Māris Brasliņš. Pārstei­gums ne vienam vien bija horeo­grāfes Lilitas Jansones dejas “ Kur palika muzikanti” un    “Ne­tīšām es apskāvu cita vīra līgaviņu”. “Miķelis” Lilitai kopā ar muzikanti Indru Kumsāri bija uzticējis vadīt vairāk nekā divas stundas garo koncertu.

Par “Miķeli” katram dejotājam ir savs stāsts, savas atmiņas, bet visi ir gandarīti un lepni, ka piederīgi tieši šim kolektīvam.    Bijušie dejotāji Vilnis Ungurs un Juris Kalniņš smejot uzsver, ka “Miķelis” ir pirmais Dānijā dibinātais vidējās paaudzes deju kolektīvs. Toreiz uz Dāniju aizbrauca Priekuļu selekcijas stacijas deju kolektīvs un atgriezās divi. Viens no tiem “Miķelis”, arī otrs – “Jumis” – svinēs 30 gadu jubileju.

Toreiz sākums nebija viegls. Priekuļu kultūras namā bija mēbeļu veikals, mēģinājumi notika skolā. “Bija jāpierāda. Paši gādājām tērpus, uzstājāmies koncertos, līdz kļuvām par pagasta kolektīvu,” atceras    Aigars Penezis. Viņš tāpat kā Valdis Nītiņš, Jana Barinova, vadītājs Māris Brasliņš aizvien ir “Miķeļa” pamats.

“Ienāk jauni dejotāji, viņi piemērojas mums, jo pamats ir palicis,” uzsver Valdis.    Ruta Pur­vinska atgādina, ka “Miķelis” bija viens no pirmajiem    Latvijas kolektīviem, kas iesaistījās Ei­ropiādē. Festivālos pabūts daudzviet Eiropā, un katrreiz atvests kāds piedzīvojumu stāsts. “Spā­nijā aizbraucām pie mītnes vietas, redzam, dalībnieki ģērbjas un mazgājas pagalmā. Vai tas iespējams, kādos apstākļos dzīvosim – sašutums bija ne pa jokam. Tās izrādījās bija atvēsināšanās dušas, viss bija kārtībā,” atmiņās kavējas Ruta, bet Sanita Ungura atgādina, ka regulāri braukts ciemos pie draugiem Dānijā un neaizmirstams palicis 18.novembra koncerts.

“Bijām jauni un dulli, piedzīvojumu netrūka. Vienīgais, kas nepatika, ka kolektīvam skatēs tika prasītas pirmās vietas. Nekad neesam bijis švaks kolektīvs, bet tās prasības nomāca dejotprieku,” pārdomās dalās Juris Kalniņš.

Bijušie dejotāji uzsver, ka “Miķeli” raksturo    spridzīgums, dzīvelīgums, piedzīvojumi. “Ja kas ne īsti pareizs gadās, vienmēr pratuši izkulties, neapjukt. Ja mūzika pārtrūkst,    dancojam tālāk,” saka S.Ungura, bet pārējie uzsver, ka vadītājs Māris visus šos gadus pratis “Miķeli” saturēt kopā, pacietis katra niķus.
Santa Žvīgule un Guna Bon­zaka “Miķelī” ir vairākas sezonas. Guna atklāj, ka skolas gados dejojusi “Miķelēnos”, kad pēc studijām atgriezās dzimtajā pusē, sāka dejot “Miķelī”. Ja par piedzīvojumiem, tad Santai atmiņā pēdējais brauciens uz Krieviju. Festivālā kolektīvs sniedza koncertus dažādās pilsētās.    “Mājup­ceļā aizkavējāmies, pie robežas nokļuvām, kad pēc dažām minūtēm beidzās vīzas termiņš. Satraukums bija ne pa jokam. “Kā jau ar “Miķeli”, viss beidzās labi,” teic Santa.

Dejotāji atzīst, ka ne mazāk būtiska par dejošanu ir domubiedru kopābūšana. V. Nītiņš    atklāj, ka “Miķelī” ir tieši pusi mūža. “Ir tradīcijas, kuras nevar neievērot. Ziemassvētkos ir vairāku kilometru pārgājiens, ceļam sniegavīrus, jautrojamies. Pēc tam ir “Mikoļņika” vārīšana. Katlā tiek likts tas, ko kurš sagādājis, un iznāk ļoti garda zupa,” pastāsta Valdis, bet ne viens vien atceras, ka, ienākot kolektīvā, tieši jaunajam    dejotājam vienmēr jāsagādā kāds konkrēts produkts, ko katrā veikalā nenopirkt. Kas tas ir – jāiet dejot “Miķelī”, tad var uzzināt.

Horeogrāfe Lilita Jansone atzīst, ka “Miķelis” ir draudzīgs    un mazdrusciņ ķerts kolektīvs. Un reizē mērķtiecīgs, jo citādi tas nebūtu ar savu raksturu. “Pie­baldzēnu” vadītāja Lāsma Sku­tāne ir tieša: “Šarmanti taisa špāsīgas šeptes.”

Jubilejas koncerts node­jots. “Miķeļa” draugu un atbalstītāju, dejotāju radu apsveikumi saņemti.    Māris Brasliņš saņem    Lat­vijas Nacionālā kultūras centra Atzinības rakstu par ilggadēju, godprātīgu darbu, radošu ieguldījumu kolektīva darbībā, Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un attīstībā.

“Jubileja nosvinēta,” gandarīts M.Brasliņš un atklāj, ka ballējuši līdz sešiem rītā. Bet trīsdesmitgadniekam “Miķelim” jau zināmi arī koncertu plāni. Martā brauks uz Cēsīm pie “Raitā soļa”, koncertzālē dejos. “Viss turpinās,” tā “Miķeļa” vadītājs.