“Es jau neesmu nekāda runātāja,” ar tādiem vārdiem sākās mūsu īsā viesošanās “Smaidās” pie Veltas Samšuras. Kā viņa vēl godāta? Meitas uzvārds bijis īsti latvisks – Vīņaude. Tagadējais no vīra, kura senči bijuši poļi vai baltkrievi.
Ko tikai Veltas kundze nav darījusi pēc 1960. gada, kad pēc ģimenes izveidošanas abi ar vīru atnākuši uz Zaubi. Vīrs bijis beķeris maizes ceptuvē (arī tāda te kādreiz bijusi), Veltas kundze turpat strādājusi par ekspeditori, tad šajā amatā patērētāju biedrībā, ēdnīcā bijusi virtuves strādniece, pagasta izpildkomitejā apkopēja. No bērnudārza virtuves aizgājusi pensijā.
Bērnība pagājusi pirmskara Latvijā, pusaudzes un īsais jaunības laiks – kara un pēckara gados. Kā pusaudze zaudējusi tēvu, kurš 1945. gadā arestēts, bijis aizsargs. 1949. gadā kopā ar māti un brālīti no Valkas apriņķa Vijciema aizvesta trimdā. Brālis tajā pašā gadā miris.
Rets ģimenes galva, kurš arestēts kara beigās vai tūlīt pēc kara, palicis dzīvs. Vīņauds izdzīvoja un īsi pirms savējo atgriešanās Latvijā 1957. gadā pievienojās viņiem Sibīrijā. Pēc atgriešanās Vīņaudi sākumā dzīvoja pie radiem Rīgā, pēc tam Vijciemā.
Veltas kundze ik pa brīdim skaitīja kādas dzejas rindas. “Laiks uz priekšu rit, sirds tik lēnāk, lēnāk sit”. Varētu jau dzīvot labāk, ja Sibīrija nebūtu ne tikai jaunību paņēmusi, bet arī muguru sabeigusi. Un atkal: “Vecums gadus paunā sējis, iedevis pat rokās štoku.” Visu laiku vismaz kapu svētkos varējusi aizbraukt pie savējiem, arī mātes, kapiņiem uz Vijciemu, taču nu ar spieķīti… “Spēki dilst kā degoša svece,” saka V.Samšura un piebilst, ka neesot jau tāda pesimiste, kā varot likties.
Veltas kundzes meita ar diviem bērniem dzīvo Inciemā. Pavisam viņai ir trīs mazmeitas. Jaunākā (dēla meita) mācās Nītaures vidusskolā, vecākā mazmeita studē “Turības” augstskolā.
Lielāko apmierinājumu vienmēr devusi rušināšanās pa zemi. Cik spēka un varēšanas, joprojām šo nodarbi piekopj.
Komentāri