Pa taciņu no mājas Vinetai Brokai pa priekšu skrien sunene Dora, kuru
viņa mīļi dēvē par Mušu. Tai pakaļ, palēkdamies un spriņģodams, steidzas auniņš Ješka jeb Jasis, Jasītis. Abi draugi vēl izmet riņķi pa pļavu. Mazo dauzonībās, tā vien šķiet, ar ironisku smaidu noskatās Vinetas pieci zirgi.
“Pie manis visi dzīvnieki atnākuši pa neparastiem ceļiem,” saka Vineta. Zied pienenes, nogaršojis jauno zāli, Jasis pienāk pie saimnieces, paceļas divkājās un lūdzas klēpī. Vineta paņem, Jasis mīļi pieglauž galvu viņas plecam. Vineta atzīst, ka nu jau laiks Jasim dzīvot patstāvīgi, nevis ar cilvēkiem, bet auniņš, kad atstāj vienu pļavā, raud.
“Vispār gribēju minicūku, bet tās pārāk dārgas. Tagad cūciņas vietā ir
Jasis,” saka Vineta un pastāsta, ka strādājusi aitu kūtī. Pavasarī visu ganāmpulku izlaiduši ārā, tad izdzirdējusi, ka
kūtī kāds žēli blēj. Jēriņš bija nesen dzimis, kaut kā ielīdis dēļu kaudzē. Vinetai nekas cits neatlika – atstāt kūtī ar cerību, ka varbūt izdzīvos, vai paņemt mājās un mēģināt palīdzēt.
“Draugi jau smej, ka tagad uzzinās, cik gadus auns dzīvo. Mums nav neviena, kas kādu mājdzīvnieku varētu nokaut. Kādreiz bija daudz trušu, tagad daži – priekam un smukumam,” stāsta drustēniete.
Kamēr runājamies, Jasis jau izskrējis līkumus, abi ar Mušu piesaulītē aizsnaudušies.
Bet par zirgiem Vinetas dzīvē ir bezgalīgs stāsts. Tas sācies jau bērnībā un nebeidzas. Viņa strādājusi par treneri Rīgā, arī Vācijā. Nu jau sesto gadu Vinetas ģimene dzīvo Drustu pagasta Gatartas “Kalķenē”. Te iekārtojusi stalli, rūpējas par zirgiem, kuru biogrāfijas par ļoti laimī-gām nenosaukt.
“Bija jau kādreiz doma par biznesu. Bet nesanāk. Žēl šķirties no zirga, ar kuru esi saradis,” atklāj Vineta.
Par katru zirgu, tā dzīvi, raksturu, stiķiem un niķiem, atvērto sirdi, viltību acīs Vineta var stāstīt nenogurusi. Bet zirgi zina galveno – viņai ir savi noteikumi, viņa jāklausa. Ja tā, saprašanās ir brīnišķīga.
“Cēzars ir izcils,” pabužinot krēpes, saka saimniece. To kāda sieviete no čigāniem nopirkusi darbam. Skaistulis, bet darbam galīgi nederīgs. Vineta mūžam atcerēsies, kā iejūgusi Cēzaru un ziemā dziļā sniegā braukusi uz tuvējo mežu pēc malkas. Sakrāvusi vezumā malku, saimniece paņēma rokās grožus… un Cēzars meties aulēkšos. Pa dziļo sniegu diez cik tālu tikt nevarēja. Zirgs tik ilgi dīdījās, līdz tika vaļā no loka. Vineta Cēzaru pārjūdza un kaut kā tika līdz mājai. Brauca vēlreiz, bet vairāk par vienu bluķēnu iekraut vezumā zirgs neļāva. “Tā, lūk, strādājām. Bet Cēzars ir ļoti labs jāšanai,” viņa pasaka
kādu labu vārdu par saviem dzīvniekiem. Pahtonu Vineta sauc par ērgli. Viņas aprūpē zirgs no liktenim nolemta kļuvis par skaistuli. “Izlaižu visus aplokā. Visi mierīgi ēd. Pēkšņi Pahtons sāk lēkšot. Pārējie nesaprot, kas noticis, dara pakaļ. Pēkšņi Pahtons apstājas un sāk mierīgi ēst zāli. Pārējie kā muļķīši skatās, kur tad ir tas, kāpēc skrienam. Nekā nav. Pēc laiciņa Pahtons atkal skrien,” smaidot stāsta Vineta.
Viņa saprotas ar zirgiem, suņiem, kaķiem, trušiem un, droši var teikt, ar ikvienu dzīvnieku. Ļoti iespējams, visi tie uzskata, ka saimniece ir stingra, bet arī mīļa, jo spēj visu piedot. Vineta vairākkārt uzsver, ka savu dzīvi bez zirgiem iedomāties nevar. Un ir pateicīga liktenim, ka arī vīram šie dzīvnieki patīk. Māris pats tos kaļ, arī jāj. Bet bērni jau pieraduši, ka mājās vienmēr ir daudz dzīvnieku.
Klusām gribam aizlavīties no staļļa uz mājas pusi, lai Jasis vēl saulītē pļavā paguļ. Nekā, atskan blējiens, un auniņš jau aizskrien pa priekšu, Muša pakaļ. Tad to spēlei pievienojas samojeds Ozons, suns ar kuplu kažoku.
“Jasītim ļoti patīk braukt mašīnā,” saka Vineta. Piegājis pie mašīnas, jēriņš kā sunītis staigā tai apkārt. Vineta nosaka : “Čmok, čmok”, atskan kliedziens, un tik mierīgais auniņš kļūst uzstājīgs. Saimniece ir pateikusi burvju vārdiņu, ka tūlīt dabūs pudelīti.
Jasim tēvs ir ļoti liela auguma. Interesanti, kā tad Muša spēlēsies ar draugu…
Sarmīte Feldmane
Komentāri