Jeļena, Vadims un Deniss Soboļi ir no Austrumukrainas, Luhanskas apgabala, ko tagad Krievija uzskata par savu teritoriju. Bēgot no kara, viņi mājvietu atraduši Amatas pagastā, Ģikšos.
Neticēja, ka var sākties karš
Viņi dzīvoja Podgorovkas ciemā pie Starobeļkas, simts kilometrus no Luhanskas, līdz Krievijas robežai nedaudz vairāk. Jeļena un Vadims strādāja pilsētas bērnudārzā. Viņa bija pavāre, viņš kurinātājs, Deniss mācījās tehnikumā.
“No rīta biju darbā, pienāca kurinātājs un teica, ka nesaprot, kas notiek, uz ielas dzirdami sprādzieni. Noteicu, ka droši vien vilcieni bremzē un vagoni rada troksni. Izgāju ārā, tajā brīdī uzspridzināja tiltu. Bērnudārzs atrodas pilsētas centrā, turpat pilsētas administrācija, citas iestādes. Uz ielas sākās panika. Tad piezvanīja vadītāja, lai izslēdzu plītis, eju mājās. Ir sācies karš. Kāds karš? Bērniem brokastis gatavas, tūlīt nāks uz dārziņu,” notikumus pirms diviem gadiem atceras Jeļena.
Vadims bija mājās, gatavojās iet uz darbu. “Piezvanīja sieva. Karš sācies. Kāds karš?” bilst Vadims. Telefona sakari bija vāji, bet Jeļenai izdevās piezvanīt vecākiem, uzzināt, ka televīzijā rāda – Ukrainu bombardē. “Pēc dažām dienām trijos naktī piezvanīja vadītāja, ka trāpīts bērnudārzā, tieši virtuves daļā. Metāla lodītes kā zirņi bija pa visu ēku,” stāsta Jeļena un piebilst, ka iepriekš, ap gadu miju, klīdušas baumas, ka Krievija iebruks, bet neticējuši, jo kāpēc gan lai krievi to darītu.
“Darbā bijām tikai daži, kas lepojās, ka ir ukraiņi. Citi priecājās, ka ienāca krievi. Ir cilvēki kā hameleoni, kāda krāsa vajadzīga, tāda ir. To, kas kuram galvā, nezinām. Labāk mazāk runāt, neteikt, ko domā, kā jūties,” saka ukrainiete un atceras kādu kaimiņieni, kura ar Krievijas vārdu uz lūpām aizbrauca, jo tur taču dzīve labāka. Pēc diviem mēnešiem atgriezās, esot noilgojusies pēc dzimtās vietas.
Jeļena stāsta, kā tika rauti nost Ukrainas karogi, kā iebrucēji izturējās pret iedzīvotājiem. “Interneta nebija, Ukrainas televīzijas arī. Tad iedzīvotāji bija neapmierināti, atjaunoja internetu un divus TV kanālus, kur rādīja filmas un multfilmas. To vien dzirdējām: “Jūs, Ukraina, uzbrukāt mums, jūs neļaujat mums dzīvot. Mēs jūs atbrīvojām,” pirmos kara mēnešus atceras Jeļena. Naktis tika pavadītas pagrabā, visi gulēja apģērbušies. Dienā uzlidojumi kļuva aizvien biežāki, tad atkal gāja uz pagrabu vai slēpās vannasistabā, mājas stūros, kur drošāk, ja no trokšņa plīst logu stikli.
“Troksnis bija neizturams, lidmašīnas lidoja zemu, virs mūsu ciema uzņēma augstumu, māja drebēja,” stāsta ukrainiete. Kad bija kaut kur jāiet, Jeļena izvairījās no karavīriem, bija ne tikai nepatīkami satikt, arī bail. Tēvocis brauca ar mašīnu, trīs viņu karavīri apturēja, turpat mašīnā nošāva un izmeta ceļmalā. Iebrucēji iesēdās asiņainajā salonā, brauca tālāk, kad nokļuva savā galapunktā, mašīnu sadedzināja. Jeļena piebilst, ka vecie cilvēki, kuri piedzīvojuši 2.pasaules karu, brīnījās, ka krievi toreiz nebija tik ļauni, cietsirdīgi, kāpēc tādi kļuvuši.
Kad ciemā cits pēc cita sāka pazust jaunieši, jauni vīrieši un tika pieprasīts, ka Ukrainas pases jāmaina pret Krievijas, kā arī sākās gatavošanās referendumam par pievienošanos Krievijai un uzskaitīti iedzīvotāji, ģimene nolēma, ka jābrauc prom. Jeļena kavējās, jārūpējas par vecākiem, kuri arī dzīvo tajā pašā ciemā. Vadima mamma dēlam un mazdēlam novēlēja laimīgu ceļu, bet teica, ka no savas zemes vecumā prom nedosies. Radinieki savāca naudu, Vadims un Deniss devās ceļā.
“Uz referendumu aizgāja retais. Pēc tam trīs dienas karavīri ar automātiem apstaigāja mājas, dzīvokļus. Aizslēdzu vārtiņus, mājas durvis, noslēpu dokumentus, sēdēju vannasistabā, tumsā, vairākas reizes dauzījās pie durvīm, aizgāja,” stāsta Jeļena un ar lepnumu uzsver: “Nepiedalījos referendumā, mana sirdsapziņa ir tīra.”
Lidmašīnu pārlidojumi kļuva aizvien biežāki, kaujas notika 60 kilometrus no ciema. Vecāki pārliecināja Jeļenu, ka arī viņai jābrauc prom.
Caur Krieviju ar pazemojumiem
Tikt projām varēja tikai caur Krieviju. “Samaksājām pārvedējiem līdz Krievijas robežai. Tai ātri, tikai ar pasu pārbaudi, tikām pāri, tad mūs pārņēma nākamie pārvedēji. Tā teikt, sistēma strādā. Nokļuvām līdz Krievijas robežai ar Igauniju. Lija lietus, mūs izmeta no mašīnas, parādīja, kur muita, kur robeža. Muitā mūs kārtīgi pārbaudīja. Robežsargi pārskatīja telefonus. Mūs ielaida Igaunijā, tur jau sagaidīja brīvprātīgie. Šķita, ka krūtīs dziļāk var ievilkt gaisu, jutos brīvs,” ceļu prom no mājām pastāsta Vadims. Tā kā draugi bija Rīgā, abi ar dēlu devās turp. Tur diemžēl nebija iespēju palikt, tēvs un dēls nokļuva Alūksnē, bet Ģikšos jau dzīvoja brālis ar ģimeni. Viņi no mājām aizbrauca trīs mēnešus agrāk, jo dēls mācās nacionālās gvardes akadēmijā, ja to iebrucēji uzzinātu, sekas neparedzamas.
“Mēs atbraucām septembrī, Jeļena decembra beigās,” saka Vadims, bet Jeļena atceras: “Mani tik viegli neizlaida. Stāstīju, ka braucu pie vīra un dēla, tad bija jānoklausās, ka laikam jau neviens te vairs neatgriezīsies, kaut esam atbrīvoti. Tad pārvedējs atstāja pie robežas, aukstumā. Mums atņēma telefonus, ar katru robežsargiem bija individuāla saruna. Kad saņēmām dokumentus, gājām uz Latviju. Te man vien paprasīja, vai ir Krievijas pase, lepni atbildēju, ka esmu ukrainiete, atbraucu pie savējiem. Nebija nekādu pārbaužu. Nokļuva Rēzeknē. Tad jau pie savējiem.”
Vadims atceras, kā uzņemti Cēsīs. “Nebūtu ticējis, ka kaut kur ir tādi cilvēki kā Latvijā. Mūs, svešiniekus, sagaidīja, paēdināja, iedeva talonus, naudu. Dzīvojām bērnudārzā,” stāsta Vadims un uzsver, ka Elitas, Jura un Līgas atbalsts nav novērtējams.
Mācās iedzīvoties
Vadims strādā Ģikšos bērnudārzā. Jeļena par apkopēju skolā Cēsīs. Arī Denisam ir darbs Cēsīs. “Mums ierādīja dzīvokli. Tas bija tukšs, bet pāris dienās mums bija viss vajadzīgais. Cilvēki sūtīja bildes, vai tāds ledusskapis derēs un tas plaukts, nē, tā gāzes plīts jums ir veca, atvedīsim jaunāku. Mums ir viss nepieciešamais,” stāsta Jeļena un uzsver, ka visiem svarīgi, ka ir arī darbs.
Tepat blakus ir Vadima radinieki. Pamazām vien ģimene iedzīvojas. “Kā Ģikšos Jāņus svinēja! Arī mēs izdancojāmies. Mums svin Ivana Kupala svētkus, bet ne tik plaši. Meitenes tāpat lec pār ugunskuru. Cik Latvijā skaisti meži! Piesnigušas egles, un kādi bērzi! Gribas vienkārši pastaigāties pa mežu, tur klusums,” pārdomās dalās Jeļena. Vadims pastāsta, kā gājuši sēnēs, ogās. “Ukrainā arī gājām, bet pēc 2014.gada tur izveidoja mācību poligonu. Te, Latvijā, telefonā aplikācijā skatījāmies, kuras sēnes vērtīgas, vietējie arī pamācīja. Baravikas aug Rietumukrainā, mums to nav, bet te tik daudz,” pastāsta Vadims. Jeļena atceras, kā braukuši uz jūru pie Tūjas. Vīrs paņēmis siltas drēbes, viņa brīnījusies, jo pie jūras taču karsts, svelme. “Kad aizbraucām, uzreiz prasīju, lai iedod jaku. Baltijas jūra ir citāda,” ar smaidu teic Jeļena.
Brīvdienās viņi brauc uz Cēsīm, Siguldu, Valmieru. “Te sākam jaunu dzīvi,” bilst Vadims. Jeļena atzīst, ka pamazām, vārdu pa vārdam, mācās latviešu valodu. “Nav viegli, nesaprotu, kāpēc daži vārdi gari jāvelk, citi jāizrunā mīksti. Arī vārdu Ģikši ne uzreiz pareizi izrunājām,” stāsta Jeļena, bet Vadims uzsver: “Valoda jāmācās, jo nezinām, kāda būs mūsu dzīve nākotnē.”
Sapņos ir mājās
Lai cik sakārtojusies ir ģimenes ikdiena, stāstot par to, ik pēc teikuma tiek pieminētas mājas, Ukraina. Viņiem tur bija viss: blakus vecāki, draugi, uzcelta sava māja, darbs. Deniss tūlīt pabeigtu tehnikumu, gribēja studēt. “Visu mūžu strādājām, cēlām māju, trijatā nosiltinājām. Dārzā viss tika izaudzēts. Pirms kara iestādīju desmit parka rozes, mamma sūta bildes, kā tās zied. Rudenī pirms aizbraukšanas nopirku īrisus. Gribējās, lai skaistums apkārt,” saka Jeļena un piebilst, ka kā jau ciemā katrs gribēja, lai viņam pie mājas vairāk puķu un augstāks žogs. “Pavasarī istabās plānojām kosmētisko remontu. Gribējām, lai pašiem prieks dzīvot,” uzsver Vadims, bet sieva klusi piebilst: “Tagad neko neplānoju, dzīvoju vienai dienai, kas būs rīt, pēc mēneša, nezinu.” Vadims pasmaida: “Būs labi.”
Mājas atslēga ir somā, otras pie Jeļenas vecākiem.“Mājā ielaidām pazīstamu cilvēku, lai nestāv tukša un kāds neizdemolē vai neievācas. Vecāki maksā komunālos maksājumus, tad iestādēm nav iebildumu, jo vecāki saņem Ukrainas pensijas un samaksā Krievijai,” pastāsta Jeļena. Mājās no sienas noņemti visi Denisa nopelnītie apbalvojumi, jo uz tiem ir Ukrainas simbolika. Jeļena pačukst, ka mājās ir noslēpts arī Ukrainas karogs. Mamma ir pensionēta ukraiņu valodas skolotāja, mācību grāmatas nācies noglabāt drošā vietā.
Jeļena vairākkārt atkārto, ka ļoti vēlas vismaz aizbraukt apraudzīt vecākus. Bieži sapņos redz, kā pārnāk mājās, vecāki sagaida. “Saprotu, ka tā ir biļete uz vienu pusi. Zinu, ja aizbraukšu, mani pratinās, pasludinās par spiegu, nodevēju. Kāda sieviete ciemā atgriezās, viņu divas nedēļas noturēja pagrabā, pratināja,” stāsta Jeļena. Saziņa ar vecākiem ikreiz atklāj okupantu īsto seju. Sarunās tiek īpaši piedomāts, lai nepateiktu kaut ko turienes varai nepatīkamu, jo tās tiek noklausītas.
“Ārsti nepieņem, ja nav Krievijas pases un veselības kartes. Tēvam palika slikti ar sirdi, izsauca ātros, atbrauca, veselības kartes nav, aizbrauca. Medikamenti, ja ir, tie nepalīdz, šķiet nav tādi, kādiem jābūt. Iedomājos, varbūt varu te nopirkt, aizsūtīt onkulim, kurš dzīvo Maskavā, un viņš aizsūtītu tālāk. Mamma atteicās, nevajagot ar onkuli kontaktēties. Kara sākumā viņš aicināja pie sevis. Kad prasījām, kāpēc ir karš, vien noteica, ka mūs grib iznīcināt. Mamma ar viņu negrib sazināties, jo nav jau, par ko runāt,” pastāsta Jeļena.
“Naids starp abām tautām būs paaudzēs,” pārdomās dalās Jeļena. “Ukrainā skan ukraiņu valoda. Tā ir mana. Kā kāds var aizliegt man runāt dzimtajā valodā? Sarunā iebrucējiem uzdrošinājos pajautāt: “Kāpēc jūs mums uzbrūkat, gribat iznīcināt?” Atbilde bija: “Jūsu prezidents mums nepatīk.” Bet viņš ir mūsu valsts prezidents! Nesaprotu krievu mātes, viņu dēli krīt, iekarojot svešu zemi, bet viņas klusē. Ukraiņi aizstāv savu valsti, zemi. Daudzi pazīstami ir gājuši bojā. Kā var ticēt, ka zeme jāatbrīvo no ukraiņiem, viņi nav to pelnījuši.”
Par mājām domā arī Vadims, tur palika arī viņa mamma, kurai jau pāri astoņdesmit. “Kad braucām prom, viņa skaidri pateica, ka paliks savā zemē,” saka Vadims. Denisam draugi aizklīduši daudzviet pasaulē, ir arī krituši karā. “Ja vecāki būtu šeit, es būtu laimīga, bet vienalga domātu par mājām,” saka Jeļena, bet piebilst: “Vairāku pilsētu Luhanskas apgabalā vairs nav, dēla tehnikums, kur mācījās, sabombardēts, bērnudārzs, kur strādājām, arī. Pilsētā un ciemā vairākām kaimiņu mājām trāpījuši lādiņi.”
No Latvijas uz Ukrainu ar interneta palīdzību ceļo bildes, kurās redzama priecīga ģimene, skaistas ainavas. “Cenšos, lai bildēs tālumā būtu redzams Ukrainas karogs, mazs, lai tikai palielinot var ieraudzīt. Lai vecākiem prieks,” pastāsta Jeļena un ļaujas sapņiem: “Kad karš beigsies, Ukrainu uzņems Eiropas Savienībā, nebūs vīzu, mēs brauksim ciemos uz Latviju, Ģikšiem.”
Komentāri