Pirmdiena, 22. aprīlis
Vārda dienas: Armands, Armanda

Jādzīvo tālāk

Sarmīte Feldmane
00:00
27.02.2024
12
Ukrain

Jeļena, Vadims un Deniss Soboļi  ir no Austrumukrainas, Luhanskas apgabala, ko tagad Krievija uzskata par savu teritoriju. Bēgot no kara, viņi mājvietu atraduši Amatas pagastā, Ģikšos.

Neticēja, ka var sākties karš

Viņi dzīvoja Podgorovkas ciemā pie Starobeļkas, simts kilometrus no Luhanskas, līdz Krievijas robežai nedaudz vairāk. Jeļena un Vadims strādāja pilsētas bērnudārzā. Viņa bija pavāre, viņš kurinātājs, Deniss mācījās tehnikumā.

“No rīta biju darbā, pienāca kurinātājs un teica, ka nesaprot, kas notiek, uz ielas dzirdami sprādzieni. Noteicu, ka droši vien vilcieni bremzē un vagoni rada troksni. Izgāju ārā, tajā brīdī uzspridzināja tiltu. Bērnudārzs atrodas pilsētas centrā, turpat pilsētas administrācija, citas iestādes. Uz ielas sākās panika. Tad piezvanīja vadītāja, lai izslēdzu plītis, eju mājās. Ir sācies karš. Kāds karš? Bērniem brokastis gatavas, tūlīt nāks uz dārziņu,” notikumus pirms diviem gadiem atceras Jeļena.

Vadims bija mājās, gatavojās iet uz darbu. “Piezvanīja  sieva. Karš sācies. Kāds karš?” bilst Vadims.    Telefona sakari bija vāji, bet Jeļenai izdevās piezvanīt vecākiem, uzzināt, ka televīzijā rāda – Ukrainu bombardē. “Pēc dažām dienām trijos naktī piezvanīja vadītāja, ka    trāpīts bērnudārzā, tieši virtuves daļā. Metāla lodītes kā zirņi bija pa visu ēku,” stāsta Jeļena un piebilst, ka iepriekš, ap gadu miju, klīdušas baumas, ka Krievija iebruks, bet neticējuši, jo kāpēc gan lai krievi to darītu.

“Darbā bijām tikai daži, kas lepojās, ka ir ukraiņi. Citi priecājās, ka ienāca krievi. Ir cilvēki kā hameleoni, kāda krāsa vajadzīga, tāda ir. To, kas kuram galvā, nezinām. Labāk mazāk runāt, neteikt, ko domā, kā jūties,” saka ukrainiete un atceras kādu kaimiņieni, kura ar Krievijas vārdu uz lūpām aizbrauca, jo tur taču dzīve labāka. Pēc diviem mēnešiem atgriezās, esot noilgojusies pēc dzimtās vietas.

Jeļena stāsta, kā tika rauti nost Ukrainas karogi, kā iebrucēji izturējās pret iedzīvotājiem. “In­terneta nebija, Ukrainas televīzijas arī. Tad iedzīvotāji bija neapmierināti, atjaunoja internetu un divus TV kanālus, kur rādīja filmas un multfilmas. To vien dzirdējām: “Jūs, Ukraina, uzbrukāt mums, jūs neļaujat mums dzīvot. Mēs jūs atbrīvojām,” pirmos kara mēnešus atceras Jeļena. Naktis tika pavadītas pagrabā, visi gulēja apģērbušies. Dienā uzlidojumi kļuva aizvien biežāki, tad atkal gāja uz pagrabu vai slēpās vannas­istabā, mājas stūros, kur drošāk, ja no trokšņa plīst logu stikli.

“Troksnis bija neizturams, lidmašīnas lidoja zemu, virs mūsu ciema uzņēma augstumu, māja drebēja,” stāsta ukrainiete. Kad bija kaut kur jāiet, Jeļena izvairījās no karavīriem, bija ne tikai nepatīkami satikt, arī bail. Tēvocis    brauca ar mašīnu, trīs viņu karavīri apturēja,    turpat mašīnā    nošāva un izmeta ceļmalā. Iebrucēji iesēdās asiņainajā salonā, brauca tālāk, kad nokļuva savā galapunktā, mašīnu sadedzināja.    Jeļena piebilst, ka vecie cilvēki, kuri piedzīvojuši 2.pasaules karu, brīnījās, ka krievi toreiz nebija tik ļauni, cietsirdīgi, kāpēc tādi kļuvuši.

Kad ciemā cits pēc cita sāka pazust jaunieši, jauni vīrieši un tika pieprasīts, ka Ukrainas pases jāmaina pret Krievijas, kā arī sākās gatavošanās referendumam par pievienošanos Krievijai un uzskaitīti iedzīvotāji, ģimene nolēma, ka jābrauc prom. Jeļena kavējās, jārūpējas par vecākiem, kuri arī dzīvo tajā pašā ciemā. Vadima mamma dēlam    un mazdēlam novēlēja laimīgu ceļu, bet teica, ka no savas zemes vecumā prom nedosies.    Radinieki savāca naudu, Vadims un Deniss devās ceļā.

“Uz referendumu aizgāja retais. Pēc tam trīs dienas karavīri ar automātiem apstaigāja mājas, dzīvokļus. Aizslēdzu vārtiņus, mājas durvis, noslēpu dokumentus, sēdēju vannasistabā, tumsā, vairākas reizes dauzījās pie durvīm, aizgāja,” stāsta Jeļena un ar lepnumu uzsver: “Nepiedalījos referendumā, mana sirdsapziņa ir tīra.”
Lidmašīnu pārlidojumi kļuva aizvien biežāki, kaujas notika 60 kilometrus no ciema. Vecāki pārliecināja Jeļenu, ka arī viņai jā­brauc prom.

Caur Krieviju ar pazemojumiem

Tikt projām varēja tikai caur Krieviju. “Samaksājām pārvedējiem  līdz Krievijas robežai. Tai ātri, tikai ar pasu pārbaudi, tikām pāri, tad mūs pārņēma nākamie pārvedēji. Tā teikt, sistēma strādā. Nokļuvām līdz Krievijas robežai ar Igauniju. Lija lietus, mūs izmeta no mašīnas, parādīja, kur muita, kur robeža. Muitā mūs kārtīgi pārbaudīja. Robežsargi pārskatīja telefonus. Mūs ielaida Igaunijā, tur jau sagaidīja brīvprātīgie. Šķita, ka krūtīs dziļāk var ievilkt gaisu, jutos brīvs,” ceļu prom no mājām pastāsta Vadims. Tā kā draugi bija Rīgā, abi ar dēlu devās turp. Tur diemžēl nebija iespēju palikt, tēvs un dēls nokļuva Alūksnē, bet Ģikšos jau dzīvoja brālis ar ģimeni. Viņi no mājām aizbrauca trīs mēnešus agrāk, jo dēls mācās nacionālās gvardes akadēmijā, ja to iebrucēji uzzinātu, sekas neparedzamas.

“Mēs atbraucām septembrī, Jeļena decembra beigās,” saka Vadims, bet Jeļena atceras: “Mani tik viegli neizlaida. Stāstīju, ka braucu pie vīra un dēla, tad bija jānoklausās, ka laikam jau neviens te vairs neatgriezīsies, kaut esam atbrīvoti.    Tad pārvedējs atstāja pie robežas, aukstumā.    Mums atņēma telefonus, ar katru robežsargiem bija individuāla saruna.    Kad saņēmām dokumentus, gājām uz Latviju. Te man vien paprasīja, vai ir Krievijas pase, lepni atbildēju, ka esmu ukrainiete, atbraucu pie savējiem. Nebija nekādu pārbaužu. Nokļuva Rēzeknē. Tad jau pie savējiem.”

Vadims atceras, kā uzņemti Cēsīs. “Nebūtu ticējis, ka kaut kur ir tādi cilvēki kā Latvijā. Mūs, svešiniekus, sagaidīja, paēdināja, iedeva talonus, naudu. Dzīvojām bērnudārzā,” stāsta Vadims un uzsver, ka Elitas, Jura un Līgas atbalsts nav novērtējams.

Mācās iedzīvoties

Vadims strādā Ģikšos bērnudārzā. Jeļena par apkopēju skolā Cēsīs. Arī Denisam ir darbs Cēsīs. “Mums ierādīja dzīvokli. Tas bija tukšs, bet pāris dienās mums bija viss vajadzīgais. Cilvēki sūtīja bildes, vai tāds ledusskapis derēs un tas plaukts, nē, tā gāzes plīts jums ir veca, atvedīsim jaunāku. Mums ir viss nepieciešamais,” stāsta Jeļena un uzsver, ka visiem svarīgi, ka ir arī darbs.

Tepat blakus ir Vadima radinieki. Pamazām vien ģimene iedzīvojas.    “Kā Ģikšos Jāņus svinēja! Arī mēs izdancojāmies. Mums svin Ivana Kupala svētkus, bet ne tik plaši. Meitenes    tāpat lec pār ugunskuru. Cik Latvijā skaisti meži! Piesnigušas egles, un kādi bērzi! Gribas vienkārši pastaigāties pa mežu, tur klusums,” pārdomās dalās Jeļena. Vadims pastāsta, kā gājuši sēnēs, ogās. “Ukrainā arī gājām, bet pēc 2014.gada tur izveidoja mācību poligonu. Te, Latvijā, telefonā aplikācijā skatījāmies, kuras sēnes vērtīgas, vietējie arī pamācīja. Baravikas aug Rietumukrainā, mums to nav, bet te tik daudz,” pastāsta Vadims. Jeļena atceras, kā braukuši uz jūru pie Tūjas. Vīrs paņēmis siltas drēbes, viņa brīnījusies, jo pie jūras taču karsts, svelme. “Kad aizbraucām, uzreiz prasīju, lai iedod jaku. Baltijas jūra ir citāda,” ar smaidu teic Jeļena.

Brīvdienās viņi brauc uz Cēsīm, Siguldu, Valmieru.  “Te sākam jaunu dzīvi,” bilst Vadims. Jeļena atzīst, ka pamazām, vārdu pa vārdam, mācās latviešu valodu. “Nav viegli, nesaprotu, kāpēc daži vārdi gari jāvelk, citi jāizrunā mīksti. Arī vārdu Ģikši ne uzreiz pareizi izrunājām,” stāsta Jeļena, bet Vadims uzsver: “Valoda jāmācās, jo nezinām, kāda būs mūsu dzīve nākotnē.”

Sapņos ir mājās

Lai cik sakārtojusies ir ģimenes ikdiena, stāstot par to, ik pēc teikuma tiek pieminētas mājas, Ukraina. Viņiem tur bija viss: blakus vecāki, draugi, uzcelta sava māja, darbs. Deniss tūlīt pabeigtu tehnikumu, gribēja studēt. “Visu mūžu strādājām, cēlām māju, trijatā nosiltinājām.    Dārzā viss tika izaudzēts. Pirms kara iestādīju desmit parka rozes, mamma sūta bildes, kā tās zied. Rudenī pirms aizbraukšanas nopirku īrisus. Gribējās, lai skaistums apkārt,” saka Jeļena un piebilst, ka kā jau ciemā katrs gribēja, lai viņam pie mājas vairāk puķu un augstāks žogs. “Pavasarī istabās plānojām kosmētisko remontu. Gribējām, lai pašiem prieks dzīvot,” uzsver Vadims, bet sieva klusi piebilst: “Tagad neko neplānoju, dzīvoju vienai dienai, kas būs rīt, pēc mēneša, nezinu.” Vadims pasmaida: “Būs labi.”

Mājas atslēga ir somā, otras pie Jeļenas vecākiem.“Mājā ielaidām pazīstamu cilvēku, lai nestāv tukša un kāds neizdemolē vai neievācas. Vecāki maksā komunālos maksājumus, tad iestādēm nav iebildumu, jo vecāki saņem Ukrai­nas pensijas un samaksā Krievi­jai,” pastāsta Jeļena. Mājās no sienas noņemti visi Denisa nopelnītie apbalvojumi, jo uz tiem ir Ukrainas simbolika. Jeļena pačukst, ka mājās ir noslēpts arī Ukrainas karogs. Mamma ir pensionēta ukraiņu valodas skolotāja, mācību grāmatas nācies noglabāt drošā vietā.
Jeļena vairākkārt atkārto, ka ļoti vēlas vismaz aizbraukt apraudzīt vecākus. Bieži sapņos redz, kā pārnāk mājās, vecāki sagaida. “Saprotu, ka tā ir biļete uz vienu pusi. Zinu, ja aizbraukšu, mani pratinās, pasludinās  par spiegu, nodevēju. Kāda sieviete ciemā atgriezās, viņu divas nedēļas noturēja pagrabā, pratināja,” stāsta Jeļena. Saziņa ar vecākiem ikreiz atklāj okupantu īsto seju. Sarunās tiek īpaši piedomāts, lai nepateiktu kaut ko turienes varai nepatīkamu, jo tās tiek noklausītas.

“Ārsti nepieņem, ja nav Krie­vijas pases un veselības kartes. Tēvam palika slikti ar sirdi, izsauca ātros, atbrauca, veselības kartes nav, aizbrauca. Medikamenti, ja ir, tie nepalīdz, šķiet nav tādi, kādiem jābūt. Iedomājos, varbūt varu te nopirkt, aizsūtīt onkulim, kurš dzīvo Maskavā, un viņš aizsūtītu tālāk.  Mamma atteicās, nevajagot ar onkuli kontaktēties. Kara sākumā viņš aicināja pie sevis. Kad prasījām, kāpēc ir karš, vien noteica, ka mūs grib iznīcināt. Mamma ar viņu negrib sazināties, jo nav jau, par ko runāt,” pastāsta Jeļena.

“Naids starp abām tautām būs paaudzēs,” pārdomās dalās Je­ļena. “Ukrainā skan ukraiņu valoda. Tā ir mana. Kā kāds var aizliegt man runāt dzimtajā valodā? Sarunā iebrucējiem uzdrošinājos pajautāt: “Kāpēc jūs mums uzbrūkat, gribat iznīcināt?” Atbilde bija:    “Jūsu prezidents mums nepatīk.” Bet viņš ir mūsu valsts prezidents! Nesaprotu krievu mātes, viņu dēli krīt, iekarojot svešu zemi, bet viņas klusē. Ukraiņi aizstāv savu valsti, zemi. Daudzi pazīstami ir gājuši bojā. Kā var ticēt, ka zeme jāatbrīvo no ukraiņiem, viņi nav to pelnījuši.”

Par mājām domā arī Vadims, tur palika arī viņa mamma, kurai jau pāri astoņdesmit. “Kad braucām prom, viņa skaidri pateica, ka paliks savā zemē,” saka Vadims. Denisam draugi aizklīduši daudzviet pasaulē, ir arī krituši karā.  “Ja vecāki būtu šeit, es būtu laimīga, bet vienalga domātu par mājām,” saka Jeļena, bet piebilst: “Vairāku pilsētu Luhanskas apgabalā vairs nav, dēla tehnikums, kur mācījās, sabombardēts, bērnudārzs, kur strādājām, arī. Pilsētā un ciemā vairākām kaimiņu mājām trāpījuši lādiņi.”

No Latvijas uz Ukrainu ar interneta palīdzību ceļo bildes, kurās redzama priecīga ģimene, skaistas ainavas. “Cenšos, lai bildēs tālumā būtu redzams Ukrainas karogs, mazs, lai tikai palielinot  var ieraudzīt. Lai vecākiem prieks,” pastāsta Jeļena un ļaujas sapņiem: “Kad karš beigsies, Ukrainu uzņems Eiropas Savienībā, nebūs vīzu, mēs brauksim ciemos uz Latviju, Ģikšiem.”

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē 16 izsaukumi

15:43
22.04.2024
7

Aizvadītajās trīs diennaktīs, laika posmā no šī gada 19. aprīļa plkst. 6.30 līdz 22. aprīļa plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma 16 izsaukumus – trīs izsaukumus uz ugunsgrēku dzēšanu un 13 izsaukumus uz glābšanas darbiem. Sestdien plkst. 18.04 saņemts izsaukums uz Madonas novada Cesvaines pagastu, kur divstāvu dzīvojamās mājas otrajā stāvā pie […]

Fiziskās aktivitātes - svarīgākais ieradums labas veselības uzturēšanai

15:27
22.04.2024
13

Uz jautājumu “Kurš no ieradumiem, jūsuprāt, ir vissvarīgākais veselībai?” “Mēness aptiekas” un pētījumu aģentūras “Norstat” veiktajā aptaujā 17% respondentu atbildējuši, ka tās ir regulāras fiziskās aktivitātes, savukārt 16% kā svarīgākās norādījuši regulāras veselības pārbaudes. Interesanti, ka fiziskās aktivitātes par svarīgāko ieradumu vīrieši atzinuši divas reizes biežāk nekā sievietes. Visvairāk – 25% – ar fiziskajām aktivitātēm […]

Āraiši ir īpaši, un tādiem tiem jābūt

00:00
22.04.2024
22

Āraisieši vienmēr uzsvēruši piederību īpašajai vietai Āraišiem. Jau desmit gadus aktīvākie iedzīvotāji apvienojušies Āraišu biedrībā, lai kopā risinātu ikdienas problēmas, stiprinātu identitāti un atpazīstamību, veicinātu kopienas un apkārtnes iedzīvotāju līdziesaisti, radošumu un interešu daudzveidību, paplašinātu tūrisma piedāvājumu.    Biedrības rosināti, āraisieši sanāca kopā, lai apspriestu aktuālo. Eva Koljera pastāstīja par aptaujas, kurā viedokli pau­da āraisieši, […]

Rokdarbos atmodina pavasari

00:00
21.04.2024
48
1

Dzērbenes pilī kā ik pavasari pagasta un kaimiņu rokdarbnieki un amatnieki rāda rudenī un ziemāpaveikto. Izstādes pamatu veido Dzērbenes tautas nama studijas “Dzērbe” dalībnieku darbi. “Gada laikā studijas vadītāja Inga Blauberga    iedrošinājusi, aizrāvusi pagasta sievas. Aizvien tiek apgūts kas jauns, pētītas    latviskās un Dzērbenes meistaru tradīcijas,” saka tautas nama un Dzērbenes amatu mājas […]

Grāmatas Braila rakstā, audio, palielinātā drukā un vieglajā valodā

00:00
20.04.2024
65

Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēkā, kas daudziem labāk zināma ar iepriekšējo nosaukumu Neredzīgo bibliotēka, grāmatas lasa ne tikai vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, bet arī tie, kuriem citu iemeslu dēļ grūti lasīt parasto druku. Tas var būt gultas režīms pēc traumas, operācijas, pēc insulta, infarkta vai ir grūtības fiziski noturēt grāmatu rokās. Dienā bibliotēku vidēji ap­meklē 10 […]

Atkal brauc reibumā

11:48
19.04.2024
34

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 84 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 10 ceļu satiksmes negadījumi, bez fiziski cietušām personām. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 108 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 67 par ātruma pārsniegšanu, kā arī trijos gadījumos automašīnas vadītāji […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
33
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi