Pašreiz ir sajūta, ka notiek valsts pašlikvidēšanās, ko veic pie valsts stūres esošie dažāda ranga darboņi, nerēķinoties ar cilvēkiem, jo viss ir jālikvidē, jāapvieno, jāoptimizē. Pirmās bija pasta nodaļas, tad skolas, veselības iestādes un beidzot pagasti. Tas viss savā laikā taču tika radīts cilvēkiem, nodrošinot viņu vajadzības. Pārsteidzošākais, ka arī Cēsu poliklīnika vairs nav vajadzīga – jālikvidē. Skumji, ka mums ir tāda politika, tādi politiķi un darboņi, kas pakļaujas šādai rīcībai laikā, kad autobusu reisi tiek samazināti, biļetes ievērojami sadārdzinās. Tantiņa ar diviem spieķīšiem līdz poliklīnikai kaut kā aiziet, uz slimnīcu – neiespējami. Ne jau visiem laukos ir savs transports. Ja viss koncentrēsies slimnīcā, nezinu, kā tur piekļūs. Nesen vedu vīru uz slimnīcu, bet tai jau nevar tikt klāt! Mašīna pie mašīnas četrās rindās, atļautās un neatļautās vietās. Vidus braukšanai pa ledus un ūdens bedrēm, bet kur apstāties un uz brīdi nolikt mašīnu, lai palīdzētu aizkļūt līdz uzņemšanai, vietas nebija.
Ja kaut ko pārkārto, tad vispirms vajag radīt bāzi un normālus apstākļus turpmākai darbībai, rēķinoties arī ar cilvēkiem. Liekas, mūsu sabiedrībā cilvēks vairs nav vērtība. Ja no lopiņiem jātiek vaļā, tos vienkārši likvidē. Ar cilvēkiem gluži tā nevar. Tad nu viņiem tiek radīti attiecīgi apstākļi ar nosacītu izdzīvošanu, lai paši iznīkst. Laukos tas daļēji jau noticis. Cik tad ir to lauku sētu, kur ģimenes vēl spēka gados izveidojušas savu zemnieku saimniecību, ieguldot tajā lielu darbu un līdzekļus, bet tagad cīnās par izdzīvošanu un pastāvēšanu.
Janvāris bija barikāžu atceres laiks. Toreiz cīnījāmies par savu valsti. 20. janvāra “Druviņā” izlasīju par mūsu barikāžu aizstāvjiem – toreiz jaunekļiem, tagad jau vīriem brieduma gados – Jāni Plūmi, Aldi Legzdiņu, Ervīnu Pokkeru. Lasīju un priecājos, ka mums ir tādi cilvēki, un reizē bira asaras. Aizkustināja, ka Plūme pat milicim pieprasījis, lai dod automātu, lai var rīkoties. Jā, cilvēki bija gatavi uz visu, lai nosargātu savu valsti. Neviens nedomāja, ka paši nepratīsim saimniekot. Plūme kļuvis par zemnieku, diezgan lielā saimniecība prasa milzīgu darbu un līdzekļus. Bet abi ar sievu cīnās. Ar cieņu un apbrīnu domāju par viņiem. Svarīgi, ka šādos apstākļos cilvēki nepazaudē godaprātu un cilvēcību. Aldis Legzdiņš ar nolemtības sajūtu un sāpi runā par aizaugušajiem tīrumiem, kurus viņš kādreiz kopis un bijis noderīgs. Žēl cilvēka, ka šobrīd gandrīz nav vajadzīgs. Arī Anita Nolberga atradusi vietu savā saimniecībā. Lai viņiem visiem veicas, varbūt kādreiz piedzīvosim labākas dienas.
Komentāri