Vēl tik tikko cēlusies no divu nedēļu slimības gultas un knapi spēj parunāt, sporta skolotāja Aija Alksne jau svētdien steidzas uz Straupes sporta zāli, lai padarītu „100 iekrājušos darbus”. Tāda viņa ir, kā pati saka: ”Darba darītāja, ne dokumentu kārtotāja.” Strādā trīs darbos un par katru spēj runāt ar mīlestības pilnām acīm un smaidu sejā. Iemāciet arī mums tā mīlēt sportu! Ieaudzinātais kustību prieks
Aija ir straupiete. Tēvs bijis skolas direktors un mamma tehniskā darbiniece. Varētu teikt, ka tās sporta saknes iedevuši vecāki. Ģimene allaž veicināja sportisko kustēšanās gribēšanu. Aijas brālis, piemēram,
beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju. Bet tā, lai sports būtu viņa darbs, mamma negribējusi, bet šķēršļus arī nelikusi. „Vienvārdsakot, mūsu ģimenē man un diviem brāļiem nebija mirkļa, kad mums trūktu slidu vai slēpju, un nekad netika liegts sportot! Acīmredzot arī vecāki saprata,
ja bērns nodarbojas ar sportu, tad vismaz tai laikā viņš nedara palaidnības!”
Pašsaprotami,
mazā Aija mācījās tepat Straupes pamatskolā. Sportoja un kustējās jau no mazām dienām, jo skolā sportu pasniedzis brīnišķīgs skolotājs Egons Nērings. Viņš vienkārši
iemācījis kustību prieku. Ne tikai Aijai, daudziem straupiešiem. „Tajā laikā nenodarbojos ar vienu noteiktu sporta veidu. Darījām visu, kas vien iespējams: ja vajadzēja, skrējām, slēpojām, visus vasaras sporta veidus ņēmām, dienām ilgi varējām aizrauties novusā, un vēl jau bija teniss.”
Paldies Treimanim
Mācoties Cēsu vidusskolā, Aijai atkal laimējās – fizkultūras stundas vadīja tikpat brīnišķīgs
skolotājs Arvīds Treimanis. Vēlāk Aija daudziem teikusi: ”Ja Treimanis neliktu tādas atzīmes, kādas viņš lika, es nebūtu tā, kas es esmu! Tāpēc, ka es vienmēr esmu bijis kunkulis.” Bet sporta skolotājam galvenais bijis, vai cilvēks darbojas un kustas, vai ne. Ja citi likuši atzīmes pēc rezultātiem, tad Treimanis licis pēc attieksmes. Tas bijis ļoti nozīmīgi, jo viņš nenositis vēlēšanos darīt. „Varbūt arī tāpēc es tagad lieku labas atzīmes!” nosmej sporta skolotāja.
Jau vidusskolā Aijas galvā briedusi doma par to, ka gribētu strādāt par skolotāju. Domājusi, domājusi un uzreiz aizgājusi uz Valkas pusi četrus gadus mācīt sportu bērniem. No 1974. gada septembra Aija bija sporta skolotāja Palsmanes pagastā. Iedot mazo pirkstiņu velnam
Interesants ir Aijas
stāsts par to, kā sākusi orientēties. „Kad pati biju skolniece, notika rajona skolēnu tūrisma salidojumi. Uz tiem audzēkņus veda sporta skolotājs un skolas direktors. Kad pati jau mācīju skolēnus, vedu viņus uz šādiem skolēnu/ pieaugošo tūrisma salidojumiem. To programmā bija arī orientēšanās. Reiz vienā komandā trūka dalībnieku un man jautāja, vai es nevaru piedalīties. Kā nevaru? Varu! Tā sāku, un drīz vien visi pamazām uzzināja, ka Smiltenē darbdienu vakaros ir laiks, kad var iet mežā. Vēlāk mani uzaicināja uz sacensībām arī sestdienās un svētdienās, un tā es iesāku!”
Tad dzīve iegriezās tā, ka atveda
atpakaļ uz Straupi. Piecus gadus Aija nebija saistīta ar sportu. Strādāja dažādus darbus. Tad pati atcerējusies, ka prot taču orientēties, un sākusi skriet Meridiānā. Vasarā viņa savāca grupiņu jauniešu, kam nebija ko darīt, un sāka viņus vest uz sacensībām. Tā
nodibinājās tūrisma draugu klubs Bulta. Kā vēsta kāds teiciens – kad iedod velnam mazo pirkstiņu, tas paņem visu roku. Drīz nāca piedāvājums no toreizējā pionieru nama darboties ar bērniem orientieristiem – tūristiem. Šis darbs paņēma visu laiku un kopš 1983. gada viņas ikdiena saistīta tikai ar bērniem.
Vēlāk Aija periodiski piecus gadus
strādāja Straupes skolā par sporta skolotāju. Tāpat arī Stalbes skolā.
Atrast kontrolpunktu
Lielākais gandarījums orientēšanās sportā? Aija uzsver, ka, pirmkārt, pašai ir svarīgi, ka fiziskā piepūle tiek saskaņota ar prātu un domāšanu. „Neesmu nekāda ātrā skrējēja, bet, ja man kāds ātrais paskrien garām nezin kur un es esmu pirmā pie tā kontrolpunkta, tas ir tas jaukais!” Vēl patīkamais, ka orientēšanās sacensības notiek jebkuros laika apstākļos. Ir jāpārvar sevi, savas galvassāpes vai oma un jāiet mežā iekšā. Un Aija nekad nav nožēlojusi, ka
iegājusi. Iznākot vienmēr ir gandarījums.
Otrkārt, viņai ir prieks iemācīt bērniem orientēšanās prieku. Un arī par to, ka tai mirklī viņi nedara palaidnības. Šajā sporta veidā katrs attīsta ne tikai savas fiziskās, bet arī garīgās spējas. „Tas ir tas orientēšanās spēks,” atzīst sportiskā sieviete un uzsver, ka orientēšanās ir pieprasītākais sporta veids Latvijā, jo tajā iesaistījušies, ar to nodarbojas ļoti, ļoti daudz cilvēku. Tikai šis sporta veids nav sevišķi populārs. Kāpēc? Atbilde gaužām prozaiska – to nevar skatīties pie televizora ar alus kausu rokās. Tas arī ir iemesls, kāpēc orientēšanās nav atzīta par olimpisko sporta veidu – to nevar skatīties. Vienīgais, ko līdzjutēji redz, esot skrējēja papēži un noskrējušies cilvēki neģīmī, bet, kad izskrien no meža, bieži vien notašķījušies ar dubļiem. Un, protams, redz arī laimīgus cilvēkus. Bieži gan gadās, ka finišā kāds saka: ”Ak, es, idiots, kāpēc es skrēju tur un ne tur!”
Tagad gan tiek veidotas parka sprinta orientēšanās sacensības, lai cilvēki var redzēt, kā citi tādi paši skrien. Tiesa, kontrolpunkti šādās sacensībās ir daudz tuvāki. Bet šīs disciplīnas izveidotas, lai popularizētu orientēšanās sportu. Aija piebilst, ka cerot uz šī sporta veida lielāku popularitāti.
Aija pārliecināta, ka orientēšanās ir dzīvesveids. Ja esi
iekšā, tad nevar bez tā. Un cik daudz laika tas paņem, nevar atšķirt, jo tas viņai ir arī darbs. Un
reti taču ir tādi cilvēki, kuri par savu hobiju var saņemt algu. Slēpošanas fane
Kādi ceļi aizveda Aiju Alksni uz Rozulas pusi? „Tas, ka vajadzēja vēl otru darbu. Bet pirms tam jau biju strādājusi ar Rozulas bērniem kā orientēšanās skolotāja. Gluži sveša man Rozula nebija.”
Tagad Aija uz Rozulas pamatskolu brauc divas reizes nedēļā. Kaut gan atzīst, ka tur ir tāda vide, ka gribas braukt biežāk. Vienkārši citi darbi neļauj. Pagaidām Rozulā dienā ir piecas sporta stundas un entuziastiem vēl divas stundas sporta pulciņā. Tajā galvenais virziens ir slēpošana. Jo Rozulā slēpošana ir kas īpašs. „Mēs trenējamies visos citos sporta veidos, lai attīstītu sevi fiziski, ar domu, ka varēsim atkal slēpot.”
Kāpēc tieši slēpošana? „Tas ir otrs sporta veids, kas man mīļš. Viens tuvs cilvēks Rīgā, kur norakstīja veco slēpošanas inventāru, to neizmeta, un es atvedu uz Rozulu,” pastāsta sporta skolotāja, kura neslēpj, ka sākums bijis traks – ar koka slēpēm un iešļūcamajām lamatiņām. Daudzi pat teikuši, ka ar tādām neviens sen vairs neslēpo. Bet viņi slēpoja. Un uzņēmīgā skolotāja izdomāja vēl plānu, kā uzlabot šo slēpošanu. Katrs bērns, kurš brauca ar šīm koka slēpēm, ziemā maksāja it kā par to īri
vienu latu. Par labākām, plastmasas slēpēm, kuru bijuši trīs pāri, bijis jāmaksā trīs lati par visu ziemu. Tā nu ar sezonas atlaidēm tika nopirkti trīs jauni slēpju pāri. Tātad nākamajā ziemā ar plastmasas slēpēm slēpoja jau vairāki. Nu jau kādus trīs gadus skolā neviens neskatās uz koka slēpēm. Neesot jau visi dzimuši slēpotāji, bet visi normālā izklaides līmenī zina, kas ir slēpošana. Skolotāja pastāsta vienu atgadījumu, kas pierāda, ka bērni ir iemīlējuši slēpošanu: „Bija viens mazs puisītis, kuram piedāvāja pārcelties uz citu skolu. Bet viņš atbildējis, ka tur neiešot, jo neslēpojot!”
Sports paaudžu paaudzēs
Rozulas pamatskolā mācās nedaudz vairāk par 50 skolēniem, un sporta apmeklējums skolā ir obligāts. Skolotāja atzīst, ka nemaz nav tādu, kuri izteikti izvairītos no sporta. Ja nu gadoties kāds nepaņemts sporta tērps, tas arī esot mazākais. Bet lielākoties visiem patīk. Ja gadoties skolotājam saslimt, tad tiekot sacelta brēka, kāpēc nav sporta stundas! Par lielo sporta mīlestību skolotāja uzsver, ka tā varētu būt tāpēc, ka sportošanas tradīcijas Rozulā ir ļoti senas. Ja, piemēram, klases audzinātāja sarīko klases vakaru sportiskā garā, tad nāks arī vecāki un piedalīsies šajās aktivitātēs. ”Es šaubos, vai kaut kur citur tā notiek. Ja vecākus
aicina, viņi nāk un piedalās. Un, ja bērni redz vecāku attieksmi, tad arī viņiem tā veidojas pozitīva pret sportiskām nodarbībām. ”
Sporta skolotāja nosauc daudz rozuliešu, kuri brauc uz Stalbes vidusskolas sporta zāli spēlēt florbolu. Ar lepnumu viņa stāsta par
bērniem, kuri padziļināti nodarbojas pulciņos – brauc uz Valmieru trenēties hokejā,
viens audzēknis
nopietni nodarbojas ar orientēšanās sportu, kāda trešklasniece trenējas volejbolā,
viena meitene, kas nodarbojas ar biatlonu, starp citu, ir viena no spēcīgākajām savā grupā Latvijā.
Sporta skolotāja, visu pārdomājusi, secināja, ka aizrautība ar sportu
ģimenēs ir unikāla. Skolotāja pat baidās kādu nosaukt, jo varot sajaukt vai aizmirs, un tad jau varot apvainoties. Esot Bērziņu, Rajecku, Medņu, Roopu un citas sportiskas ģimenes. Visi sporto. Tas tiešām ir fantastiski. „Atceros, ka reiz braucām uz
sporta sacensībām un autobusa šoferītis teica, ka nezinot skolu, kur uz sacensībām līdzi dalībniekiem brauc skolas direktore!” Tāds, lūk, piemērs par sportisko Rozulu. Skola kā ģimene
Aijai patīk tā vienkāršā gaisotne, un tur ir arī rezultāti. „Ja uz rajona sacīkstēm jābrauc 20 cilvēkiem, tad mums sanāk ņemt gandrīz pusi skolas. Tas nav kā lielajās skolās – paņem tos, kuri trenējas sporta skolā un tikai dažus no klases. Mums brauc puse. Tas ir rādītājs bērnu gribēšanai un varēšanai darīt!
Savā ziņā tā ir privātskola! Kur vēl katram bērna pievērš uzmanību. Un tie, kas uzskata, ka lielajās skolās bērns attīstās, nesaprot, ko viņi runā. Ja paklausās, kādi ir bērnu priekšnesumi skolā, tad var redzēt bērnu talantu dejošanā, dziedāšanā un teātra spēlēšanā, ne tikai
sportā. Arī mācību olimpiādēs dažu labu reizi tiek gūtas godalgas.”
Prioritāte
Rozulā nākotnes ieceres vairāk vērstas uz slēpošanu. Protams, sporta skolotājai gribētos labāku inventāru, labāku trases sagatavošanas tehniku, būtu jāpilnveido pati trase. Bet, reāli domājot, tur nekā nebūs. Ir lieliski, ka vecāki palīdz izbraukt trasi. Lieliski, ka palīdz bērniem, nopērkot inventāru: „Ir taču labāk, ja tu slēpo ar savām slēpēm, nevis ar vienām tiek slēpots septiņas stundas pēc kārtas un pēc tam vēl ar tām pašām slēpēm jābrauc sacensībās. Loģiski, ka tādas slēpes pēc gadiem ir kā jūras viļņi. Ideāli būtu, ka katram bērnam būtu savas jaunas slēpes. ”
Domās par nākotnes iecerēm skolotāja palepojas, ka pagājšgad sporta laukumu skatē Rozulas pamatskola ieguva 4. vietu un 500 latu prēmiju inventāra iegādei. Tāpēc, ka prēmijas ieguvēji ir skolēni, kuri ravējuši sporta laukumu, tika jautāts bērniem. Kopā tika nolemts iepirkt jaunu inventāru – bumbas un slēpošanas aprīkojumu.
Skolotājas Aijas sapnis – katrs savas slēpes nopērk pats. „Ir tādi, kas čīkst, ka nevar nopirkt, bet bērns iet veikalā un katru dienu notērē savu naudiņu. Ļoti daudziem ir mobilie telefoni un vienīgais ceļš ir skola – mājas, un es neredzu telefonam jēgu. To naudiņu būtu slidās vai slēpēs izpirkuši. Ja tu brauc uz pulciņiem un pārvietojies ar autobusiem vai vecākiem tev jābrauc pakaļ, tad es saprotu, kam tas
mobilais telefons vajadzīgs.” Darbdiena nedēļas garumā
Jau
astoņus gadus Aijas Alksnes pamatdarbs ir Rozulas pamatskolas sporta skolotāja. Visu laiku paralēli
bijusi arī orientēšanās pulciņa skolotāja. No šī gada ir nācis klāt jauns pienākums – Straupes sporta dzīves organizēšana. Tā kā orientēšanās bieži notiek svētdienās, tad var teikt, ka sporta pasniedzēja ir aizņemta visas nedēļas garumā. Kā var būt tik liela sporta mīlestība un nenogurt no tā? Skolotāja atzīst, ka viņas sporta stundās nav nekāda izdzīšana. Tās ir prasmju veidošana, sporta mācīšana vispār. „Ja rezultāti ir tādi, kādi tie ir, tad tas ir to īpašo bērnu dēļ.”
Runājot par Rozulas skolu, skolotājas runā jaušama patiesa sirsnība: „Es esmu Straupes patriote, bet dzīve man
devusi
iespēju būt šajā brīnišķīgajā , īpašajā vietā”.
Komentāri