
“Mēs esam tā sauktie Breša zemnieki. Tolaik noticējām, ka Latvijai zemnieki būs vajadzīgi un tiešām priecājāmies, ka varam iesēt rudzus, tos pārdot un labi dzīvot. Faktiski arī tagad varam saimniekot tāpēc, ka tolaik iegādājāmies visu nepieciešamo tehniku. Tagad ir pavisam citi laiki. Ja prasa – kā laukos klājas? – tad arī jāsaka – nekā jau neiet,” dalījās “Vecstīpnieku” saimniece Mārīte Priedīte. Jau pirms vairākiem gadiem Mārīte un Jānis mainījuši arī saimniekošanas veidu – viņi nodarbojas ar piena lopkopību. Saimniecībā ir 13 slaucamas govis, un pienu viņi pārdod, kā paši saka, labākajam pārstrādātājam – Trikātas kooperatīvajai sabiedrībai “Jaunais piens”.
“Tur strādā cilvēki, kuri saprot laucinieku. Viņi saprot arī to, cik piena litram jāmaksā. Pienu iepērk par 20 santīmiem kilogramā, un tāpēc nesaprotu tos pārstrādātājus, kuri atļaujas maksāt vien 14, 15 santīmus, kādreiz pat 10, un vienmēr atrod pienā baktērijas, ūdens piejaukumu, somatiskās šūnas. Mēs strādājam un vismaz zinām, ka pienu varēsim pārdot un necietīsim zaudējumus,” tā Mārīte, bet tajā pašā laikā saimnieki ar visai garu lauksaimniekošanas pieredzi vērtē, ka valsts politika attieksmē pret zemnieku joprojām ir slikta.
“Mēs esam paēduši, apģērbušies, normāli dzīvojam. Taču, ja padomā, ka vajadzētu vecumdienām iekrāt, jo pienāks brīdis, kad vairs uz lauka nevarēsim strādāt un saimniecību nāksies likvidēt… Bet iekrāt nesanāk, jo naudu jau faktiski neredzam. Dzīvojam no savām pensijām, mazliet no piena naudas, taču lielākā daļa no samaksas par pienu aiziet atpakaļ uz kūti. Ja no gotiņas gribi pieniņu dabūt laukā, tad arī barībai ir jābūt labai,” stāstīja Jānis Priedīte un piebilda, ka arī valsts nodokļu politika pret zemnieku ir neciešama. Visu laiku tiek vētīta peļņa, jāmaksā nesamērīgi augsti nodokļi. Saimnieki saka – tādi paši nodokļi, kā tiem, kas vada lielus uzņēmumus, kā tiem, kas ir miljonāri.
“Un lieta jau ne tikai naudā un nodokļos, bet kaitē arī mūžīgā nedrošības sajūta. Būtu labi, ja reiz mēs zinātu – cena ir tāda un tāda, iepirkums būs. Tad varētu audzēt un strādāt, bet kā ir pašlaik? Un viss, kas aug uz lauka, ir vēl atkarīgs no laika apstākļiem. Kas šogad notiek ar graudu audzētājiem?” vērtēja Jānis. Tajā pašā laikā ģimene nenožēlo, ka jau pirms 30 gadiem atnākuši no Cēsīm, lai dzīvotu Mārītes mammas mājās, un iekopuši laukus, klēti pārvērtuši par dzīvojamo māju.
“Mūsu meita arī saka, ka negribētu dzīvot pilsētā. Viņa strādā Liepā. Un mēs arī gribam dzīvot un strādāt laukos. Kad paskaties uz savu zemi, atceries, kā te izskatījās pirms gadiem, cik skaisti ir tagad, tad nav iespējams doties prom. Žēl būtu pamest, jo te atstātas dienas un naktis, atstāta veselība. Un te ir mūsu vieta,” tā Mārīte un Jānis Priedītes.
Komentāri