Trešdiena, 17. decembris
Vārda dienas: Hilda, Teiksma

Indijas dienasgrāmata (1)

Druva
00:00
10.03.2007
22

Pirms nedēļas “Druvā” rakstījām, ka cēsnieks Renārs Sproģis, dodamies uz Indiju, kur pavadīs veselu mēnesi, solīja lasītājus informēt par saviem piedzīvojumiem šajā tālajā zemē. Informācijas plūsma darbojas, un piedāvājam viņa piezīmes par ceļu uz plānoto vietu un pirmajām dienām Indijā.

– Varbūt sākšu ar to, ka kopā braucēji esam 18 cilvēki, to skaitā septiņi cēsnieki – kurš brauc veselības pēc, kurš tāpat tālas zemes lūkoties. Kādēļ tieši uz Indiju?

Tādēļ, ka no 1959. gada Indijas ziemeļu pilsētā Dharamsalā darbojas Tibetas trimdas valdība, tādēļ, ka šeit ir paša Dalailamas rezidence, tādēļ, ka šajā vietā atrodas arī Mencehangas medicīnas institūts, un tas ir tas, kas mūs interesē. Kādēļ nonācu līdz atziņai, ka vēlos izprast šo zemi (tieši Tibetu), ka vēlos kaut mazliet izprast šo filozofiju, redzēt šo atšķirīgo pasaules uztveri, pārliecināties par Tibetas medicīnu, varbūt par to citreiz, jo te nu būtu daudz ko stāstīt, it sevišķi, klātienē iepazīstot šo zemi.

Iespaidu tik daudz, ka stāstīšu hronoloģiskā secībā no paša sākuma.

1.marts. Ceļojums uz Indijas ziemeļiem sākās 1.martā Cēsīs, tad no Rīgas caur Maskavu uz Deli. Daudz nestāstīšu par Maskavas Šeremetjevas lidostu, vien piebildīšu, ka izbrīnīja tās nožēlojamais stāvoklis. Laiks taču nestāv uz vietas, vajadzētu piemēroties mūsdienu prasībām.

Mūsu pirmais piedzīvojums sākās, ierodoties Indijā. Trijos naktī mums vajadzēja nolaisties Deli lidostā, bet ap plkst. 3.20 ievēroju, ka pēdējo pusstundu lidmašīna visu laiku riņķo virs pilsētas. Beidzot pilots paziņoja, ka Deli nevarot mūs pieņemt it kā lielās miglas dēļ, bet no augšas nekādu miglu nespējām saskatīt, pilsēta ar visām ugunīm bija kā uz delnas. Tad pilots paziņoja, ka esam spiesti lidot apmēram 1500 kilometrus uz Indijas dienvidiem, uz Bombeju, kur piecos no rīta laimīgi piezemējāmies. Gaidot, kad būs iespēja lidot atpakaļ uz Deli, sākām iepazīt Indiju ar tai vien izprotamām lietām. Kad astoņos sapulcējāmies, lai izietu reģistrāciju lidojumam uz Deli, atklājās, ka pazudušas durvju atslēgas izejai uz lidlauku. Kamēr izklapatojās, uz Deli izlidojām vien desmitos.

Izejot no Deli lidostas, Indija nebeidza mūs pārsteigt – gan ar braukšanas stilu uz Indijas ceļiem, gan ar metodēm, ar kādām vietējie mēģina nopelnīt naudu. Sēdāmies taksometros, lai brauktu uz Mazo Tibetu. Ceļojums turpinājās jau trīsdesmito stundu, kuru laikā gulēts bija apmēram 30 minūtes. Neparastie piedzīvojumi turpinājās, automašīna, ar kuru braucām, apmaldījās un atpalika no pārējām. Tad pirms kādas dzelzceļa pārbrauktuves mūs mēģināja apturēt divi bārdaiņi ar tādiem kā turbāniem galvā un garām bambusa nūjām rokās. Lai gan šoferītis negribēja apstāties, uzbrucēji, izmantojot mūsu mazo braukšanas ātrumu un šofera apjukumu, pienāca pie mašīnas, viens atrāva šofera durvis un atvēzējās, lai sistu šoferim ar nūju, otrs savukārt atvēzējās, lai sistu pa automašīnas priekšējo stiklu. Tad mūsu šoferītis ātri, ātri slēdza gaismu salonā, jo ārā jau bija tumšs, un kaut ko buldurēdams savā valodā, rādīja bārdaiņiem uz mums. Paldies Dievam, ka viss beidzās normāli, bet kādas gan varēja būt mūsu sajūtas 6000 km attālumā no mājām nakts vidū, vieniem, valodu nezinošiem?

Ap vieniem naktī bijām sasnieguši kalnus, protams, arī kalnu ceļus ar visiem nerakstītajiem braukšanas likumiem. Auto brauc 10 – 20 centimetru attāluma no aizas malas, tikai viens bet – ceļa malas nav ne ar ko norobežotas. Kad brauc gar aizas malu, var redzēt, kā lejā noripo akmentiņi, ko izkustinājuši automašīnas riteņi. Beidzot pēc 44 stundu ceļojuma noguruši, nemazgājušies, negulējuši, bet laimīgi bijām tikuši līdz galamērķim – Mazajai Tibetai, 1900 metrus virs jūras līmeņa, Himalaju kalnos. Tā ir maza pilsētiņa Makleogandža, un apmēram 300 metrus no mūsu viesnīcas ir Dalailamas rezidence.

Nākamā diena, 3.marts, pagāja atpūšoties no tālā ceļa un izkravājot mantas, kuru nav mazums, ņemot vērā, ka dzīvosim te mēnesi.

4. marts, svētdiena. Tie, kurus tas interesē, iet pie ārstes. Ņemot vērā, ka pirms brauciena daudz biju interesējies par šo zemi un medicīnu gan internetā, gan runājot ar cilvēkiem, kuri bijuši Mazajā Tibetā, piemēram – slavenā režisora Anša Epnera dēlu Kristapu, gan pazīstamo bērnu ārstu reanimatologu Pēteri Kļavu par veidu, kā tiek diagnosticēta viena vai otra vaina Tibetas medicīnā, liels izbrīns man nebija. Poliklīnika vai slimnīca nu nekādi neizskatās pēc tādas, kādai tai vajadzētu izskatīties eiropiešu acīs. Tā ir parasta, necila divstāvu mājiņa, sen noilgojusies pēc remonta. Telpa, kurā pieņem daktere, ir tieši tāda pati – parasts koka galds, vismaz 50 gadus vecs, un tikpat parasti koka krēsli. Daktere gan tiek uzskatīta par vienu no gudrākajām austrumu medicīnā. Uzklausījusi pacientu sūdzības, viņa iztaustīja abu roku pulsus, ieskatījās acīs un izrakstīja zāles. Te atkal brīnumi – izrādās, tās neatgādina zāles mūsu izpratnē, bet ir apaļas, presētas bumbiņas. Interesants arī stāsts, kā tās top. Reizi gadā uz vienu mēnesi mūki dodas un vāc Himalaju kalnos viņiem vien zināmus augus, tad tie kopā ar dažādiem iežiem, tai skaitā zeltu, tiek presēti šādās bumbiņās. Tā viņi iegūst simtiem veidu bumbiņu un, veidojot dažādas (ap 5000) kombinācijas, pielieto pie tikpat dažādām saslimšanām. Vēl būtu jāpiebilst, ka par šīm zālēm, pirms tās nonāk pie dakteriem un arī pacientiem, veselu mēnesi aizlūdz mūki. Ārste izrakstīja zāles uz nedēļu, līdz ar ko turpmākā nedēļa ir mūsu rīcībā, varam nodoties šīs zemes iepazīšanai.

Pēc ārstes apmeklēšanas nolemjam nobraukt 20 kilometrus zemāk uz Tibetas mākslas institūtu – Norbulinkas institūtu. Nosaukumu Norbulinka institūts aizguvis no šāda nosaukuma pils, kas atrodas etniskās Tibetas galvaspilsētā Lhasā, bet tagad tur saimnieko ķīnieši. Te nu visspilgtāk sapratu, kādēļ cilvēki brauc uz Tibetu. Miers, kāds pārņēma jau aiz institūta sētas, nav aprakstāms. Tas ir garīgs, dvēselisks miers. Visā institūta parka teritorijā virs galvām sakarināti tūkstošiem krāsaini karodziņi – tibetiešu mantras. Uz katra no karodziņiem uzrakstīta kāda mantra. Tas būtu tas pats, kas pārrakstīt mūsu Bībeli. Tibetieši uzskata, ka katram pateiktam vai rakstītam vārdam ir sava enerģija, ka lielāks šo vārdu kopums veido arī lielāku enerģētisko lauku. Tas miers, tā dvēseles harmonija, tas pozitīvais, kas strāvoja visapkārt, to nevar vārdiem aprakstīt. Institūta teritorijā ir ēka, kurā atrodas Zelta Budas statuja no tīra zelta, aptuveni trīs, četrus metrus augsta. Naudu statujas pagatavošanai ir saziedojuši tibetieši pēc Tibetas okupācijas, kad Dalailama bija spiests bēgt uz Indiju. Institūtā vietu raduši arī tibetiešu mūki, kuri tur strādā – izgatavojot dažādus mākslas priekšmetus, un viņu darbus iespējams iegādāties.

5. marts. Ņemot vērā, ka no 1. līdz 14. martam Makleogandžā norisinās “teachings”, proti, visas pasaules budisti un citi interesenti sabrauc klausīties Dalailamu, bet 10. martā Tibetas draugi visā pasaulē piemin tibetiešu sacelšanos pret Ķīnas okupāciju, ik gadu šajā datumā Dalailama nāk klajā ar paziņojumu par situāciju Tibetā, nolemjam, ka būtu grēks atkulties tik tālu un nepabūt kaut uz brīdi šajā vietā. Aizejot uz Tibetas tāda kā drošības dienesta telpām, uzzinām, ka pasākums notiek stingras drošības gaisotnē, un mums vajadzīgas apliecības, lai šo pasākumu varētu apmeklēt. Aizejam līdz fotogrāfam, lai tiktu pie foto apliecībām, un arī tur sastopamies ar indiešiem piemītošo kaulēšanos. No 30 rūpijām taksi nokaulējam uz 25 par foto, tad pēc aptuveni pusotras stundas stāvēšanas rindā saņemam kāroto dokumentu. Izrādās, ka šo apliecību gan vēlāk neviens drošības dienesta darbinieks nepārbaudīs.

Paēduši sātīgas pusdienas, kas vienai personai izmaksā apmēram pusotru latu (Latvijā līdzvērtīga maltīte maksātu apmēram piecus latus), aizstaigājam līdz vietējam ūdenskritumam. Vērojam dabas skaistumu, kā sniegs, kalnos kusdams, saplūst vienā vietā un krīt no daudzu metru augstuma. Atrodamies augstu kalnos blakus dzidram jo dzidram ūdenim, netālu no ūdenskrituma, gar aizas malu gans ved dzirdināt savas aitas, augstu virs mūsu galvām riņķo klinšu ērgļi, un mēs vienkārši izbaudām dabu, sajuzdamies tai piederīgi, atbildīgi par to, bet daba… Tā rit savu ritējumu šajā modernā cilvēka vēl neskartajā vietā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
10

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
44

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tradīcija - Ziemassvētku tirdziņi. Ne tikai iepirkšanās

00:00
16.12.2025
57

Decembris ir Ziemassvētku tirdziņu laiks. Laukumos un skvēros, ielās, kultūras namos valda svētku noskaņa, skan dziesmas, smaržo piparkūkas, tiek piedāvāts plašs preču klāsts. Dažviet Ziemassvētku egles iedegšana ar dažādiem priekšnesumiem lieliem un maziem pašsaprotami ir arī tirdziņš. Katrā vietā savas tradīcijas. Bet visur rīkotāji uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņu nevar salīdzināt ar citiem, jo tajos valda […]

Ar “Japānas pasakas” palīdzību veicina integrēšanu

00:00
15.12.2025
42

Koncertzālē “Cēsis” izskanējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fonda (LNSO fonds) projekta koncert uzvedums “Japānas pasaka”, uz ko bija aicinātas Cēsu novada un Vidzemes skolu 3. – 12. klases, saņemot ielūgumu par piedalīšanos radošā aktivitātē. Pirms uzveduma notika sociālā darba, izglītības un kultūras profesionāļiem paredzēta ekspertu diskusija “Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana sabiedrībā, izmantojot kultūras un […]

Vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca tiekas Ieriķos

00:00
14.12.2025
122

Nepieredzētu atsaucību piedzīvoja biedrības “Cēsu mantojums” sadarbībā ar Cēsu novada pašvaldību 5. un 6. decembrī rīkotā vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca, kas notika “Baložu mājā” Ieriķos jeb vēsturiskajā Ieriķu pasta ēkā. Sestdien Ieriķos sastaptie meistarklases organizatori “Dru­­­­vai” atzina, ka pieteikušies 40 dalībnieki, kas esot tiešām daudz. Meistardarbnīcas mērķis bija sniegt praktiskas zināšanas par vēsturisku ēku siltināšanu […]

Jaunās telpas Rainī apskatījuši pirmie interesenti

00:00
13.12.2025
105

Šajās dienās iespējams pieteikties biroja telpu nomas tiesību izsolei radošas un digitālas komercdarbības veikšanai Cēsīs, Raiņa kvartālā, Raiņa ielā 27. Cēsu novada pašvaldībai piederošajā ēkā, kas ieguvusi pilnīgi jaunas aprises, reizē saglabājot industriālās vides elpu, piedāvātas 11 biroja telpas ēkas pirmajā stāvā – piecas ar skatu uz iekšpagalmu un sešas ar skatu uz Raiņa ielu. […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
4
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
31
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
29
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
43
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
44
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi