Pirms nedēļas “Druvā” rakstījām, ka cēsnieks Renārs Sproģis, dodamies uz Indiju, kur pavadīs veselu mēnesi, solīja lasītājus informēt par saviem piedzīvojumiem šajā tālajā zemē. Informācijas plūsma darbojas, un piedāvājam viņa piezīmes par ceļu uz plānoto vietu un pirmajām dienām Indijā.
– Varbūt sākšu ar to, ka kopā braucēji esam 18 cilvēki, to skaitā septiņi cēsnieki – kurš brauc veselības pēc, kurš tāpat tālas zemes lūkoties. Kādēļ tieši uz Indiju?
Tādēļ, ka no 1959. gada Indijas ziemeļu pilsētā Dharamsalā darbojas Tibetas trimdas valdība, tādēļ, ka šeit ir paša Dalailamas rezidence, tādēļ, ka šajā vietā atrodas arī Mencehangas medicīnas institūts, un tas ir tas, kas mūs interesē. Kādēļ nonācu līdz atziņai, ka vēlos izprast šo zemi (tieši Tibetu), ka vēlos kaut mazliet izprast šo filozofiju, redzēt šo atšķirīgo pasaules uztveri, pārliecināties par Tibetas medicīnu, varbūt par to citreiz, jo te nu būtu daudz ko stāstīt, it sevišķi, klātienē iepazīstot šo zemi.
Iespaidu tik daudz, ka stāstīšu hronoloģiskā secībā no paša sākuma.
1.marts. Ceļojums uz Indijas ziemeļiem sākās 1.martā Cēsīs, tad no Rīgas caur Maskavu uz Deli. Daudz nestāstīšu par Maskavas Šeremetjevas lidostu, vien piebildīšu, ka izbrīnīja tās nožēlojamais stāvoklis. Laiks taču nestāv uz vietas, vajadzētu piemēroties mūsdienu prasībām.
Mūsu pirmais piedzīvojums sākās, ierodoties Indijā. Trijos naktī mums vajadzēja nolaisties Deli lidostā, bet ap plkst. 3.20 ievēroju, ka pēdējo pusstundu lidmašīna visu laiku riņķo virs pilsētas. Beidzot pilots paziņoja, ka Deli nevarot mūs pieņemt it kā lielās miglas dēļ, bet no augšas nekādu miglu nespējām saskatīt, pilsēta ar visām ugunīm bija kā uz delnas. Tad pilots paziņoja, ka esam spiesti lidot apmēram 1500 kilometrus uz Indijas dienvidiem, uz Bombeju, kur piecos no rīta laimīgi piezemējāmies. Gaidot, kad būs iespēja lidot atpakaļ uz Deli, sākām iepazīt Indiju ar tai vien izprotamām lietām. Kad astoņos sapulcējāmies, lai izietu reģistrāciju lidojumam uz Deli, atklājās, ka pazudušas durvju atslēgas izejai uz lidlauku. Kamēr izklapatojās, uz Deli izlidojām vien desmitos.
Izejot no Deli lidostas, Indija nebeidza mūs pārsteigt – gan ar braukšanas stilu uz Indijas ceļiem, gan ar metodēm, ar kādām vietējie mēģina nopelnīt naudu. Sēdāmies taksometros, lai brauktu uz Mazo Tibetu. Ceļojums turpinājās jau trīsdesmito stundu, kuru laikā gulēts bija apmēram 30 minūtes. Neparastie piedzīvojumi turpinājās, automašīna, ar kuru braucām, apmaldījās un atpalika no pārējām. Tad pirms kādas dzelzceļa pārbrauktuves mūs mēģināja apturēt divi bārdaiņi ar tādiem kā turbāniem galvā un garām bambusa nūjām rokās. Lai gan šoferītis negribēja apstāties, uzbrucēji, izmantojot mūsu mazo braukšanas ātrumu un šofera apjukumu, pienāca pie mašīnas, viens atrāva šofera durvis un atvēzējās, lai sistu šoferim ar nūju, otrs savukārt atvēzējās, lai sistu pa automašīnas priekšējo stiklu. Tad mūsu šoferītis ātri, ātri slēdza gaismu salonā, jo ārā jau bija tumšs, un kaut ko buldurēdams savā valodā, rādīja bārdaiņiem uz mums. Paldies Dievam, ka viss beidzās normāli, bet kādas gan varēja būt mūsu sajūtas 6000 km attālumā no mājām nakts vidū, vieniem, valodu nezinošiem?
Ap vieniem naktī bijām sasnieguši kalnus, protams, arī kalnu ceļus ar visiem nerakstītajiem braukšanas likumiem. Auto brauc 10 – 20 centimetru attāluma no aizas malas, tikai viens bet – ceļa malas nav ne ar ko norobežotas. Kad brauc gar aizas malu, var redzēt, kā lejā noripo akmentiņi, ko izkustinājuši automašīnas riteņi. Beidzot pēc 44 stundu ceļojuma noguruši, nemazgājušies, negulējuši, bet laimīgi bijām tikuši līdz galamērķim – Mazajai Tibetai, 1900 metrus virs jūras līmeņa, Himalaju kalnos. Tā ir maza pilsētiņa Makleogandža, un apmēram 300 metrus no mūsu viesnīcas ir Dalailamas rezidence.
Nākamā diena, 3.marts, pagāja atpūšoties no tālā ceļa un izkravājot mantas, kuru nav mazums, ņemot vērā, ka dzīvosim te mēnesi.
4. marts, svētdiena. Tie, kurus tas interesē, iet pie ārstes. Ņemot vērā, ka pirms brauciena daudz biju interesējies par šo zemi un medicīnu gan internetā, gan runājot ar cilvēkiem, kuri bijuši Mazajā Tibetā, piemēram – slavenā režisora Anša Epnera dēlu Kristapu, gan pazīstamo bērnu ārstu reanimatologu Pēteri Kļavu par veidu, kā tiek diagnosticēta viena vai otra vaina Tibetas medicīnā, liels izbrīns man nebija. Poliklīnika vai slimnīca nu nekādi neizskatās pēc tādas, kādai tai vajadzētu izskatīties eiropiešu acīs. Tā ir parasta, necila divstāvu mājiņa, sen noilgojusies pēc remonta. Telpa, kurā pieņem daktere, ir tieši tāda pati – parasts koka galds, vismaz 50 gadus vecs, un tikpat parasti koka krēsli. Daktere gan tiek uzskatīta par vienu no gudrākajām austrumu medicīnā. Uzklausījusi pacientu sūdzības, viņa iztaustīja abu roku pulsus, ieskatījās acīs un izrakstīja zāles. Te atkal brīnumi – izrādās, tās neatgādina zāles mūsu izpratnē, bet ir apaļas, presētas bumbiņas. Interesants arī stāsts, kā tās top. Reizi gadā uz vienu mēnesi mūki dodas un vāc Himalaju kalnos viņiem vien zināmus augus, tad tie kopā ar dažādiem iežiem, tai skaitā zeltu, tiek presēti šādās bumbiņās. Tā viņi iegūst simtiem veidu bumbiņu un, veidojot dažādas (ap 5000) kombinācijas, pielieto pie tikpat dažādām saslimšanām. Vēl būtu jāpiebilst, ka par šīm zālēm, pirms tās nonāk pie dakteriem un arī pacientiem, veselu mēnesi aizlūdz mūki. Ārste izrakstīja zāles uz nedēļu, līdz ar ko turpmākā nedēļa ir mūsu rīcībā, varam nodoties šīs zemes iepazīšanai.
Pēc ārstes apmeklēšanas nolemjam nobraukt 20 kilometrus zemāk uz Tibetas mākslas institūtu – Norbulinkas institūtu. Nosaukumu Norbulinka institūts aizguvis no šāda nosaukuma pils, kas atrodas etniskās Tibetas galvaspilsētā Lhasā, bet tagad tur saimnieko ķīnieši. Te nu visspilgtāk sapratu, kādēļ cilvēki brauc uz Tibetu. Miers, kāds pārņēma jau aiz institūta sētas, nav aprakstāms. Tas ir garīgs, dvēselisks miers. Visā institūta parka teritorijā virs galvām sakarināti tūkstošiem krāsaini karodziņi – tibetiešu mantras. Uz katra no karodziņiem uzrakstīta kāda mantra. Tas būtu tas pats, kas pārrakstīt mūsu Bībeli. Tibetieši uzskata, ka katram pateiktam vai rakstītam vārdam ir sava enerģija, ka lielāks šo vārdu kopums veido arī lielāku enerģētisko lauku. Tas miers, tā dvēseles harmonija, tas pozitīvais, kas strāvoja visapkārt, to nevar vārdiem aprakstīt. Institūta teritorijā ir ēka, kurā atrodas Zelta Budas statuja no tīra zelta, aptuveni trīs, četrus metrus augsta. Naudu statujas pagatavošanai ir saziedojuši tibetieši pēc Tibetas okupācijas, kad Dalailama bija spiests bēgt uz Indiju. Institūtā vietu raduši arī tibetiešu mūki, kuri tur strādā – izgatavojot dažādus mākslas priekšmetus, un viņu darbus iespējams iegādāties.
5. marts. Ņemot vērā, ka no 1. līdz 14. martam Makleogandžā norisinās “teachings”, proti, visas pasaules budisti un citi interesenti sabrauc klausīties Dalailamu, bet 10. martā Tibetas draugi visā pasaulē piemin tibetiešu sacelšanos pret Ķīnas okupāciju, ik gadu šajā datumā Dalailama nāk klajā ar paziņojumu par situāciju Tibetā, nolemjam, ka būtu grēks atkulties tik tālu un nepabūt kaut uz brīdi šajā vietā. Aizejot uz Tibetas tāda kā drošības dienesta telpām, uzzinām, ka pasākums notiek stingras drošības gaisotnē, un mums vajadzīgas apliecības, lai šo pasākumu varētu apmeklēt. Aizejam līdz fotogrāfam, lai tiktu pie foto apliecībām, un arī tur sastopamies ar indiešiem piemītošo kaulēšanos. No 30 rūpijām taksi nokaulējam uz 25 par foto, tad pēc aptuveni pusotras stundas stāvēšanas rindā saņemam kāroto dokumentu. Izrādās, ka šo apliecību gan vēlāk neviens drošības dienesta darbinieks nepārbaudīs.
Paēduši sātīgas pusdienas, kas vienai personai izmaksā apmēram pusotru latu (Latvijā līdzvērtīga maltīte maksātu apmēram piecus latus), aizstaigājam līdz vietējam ūdenskritumam. Vērojam dabas skaistumu, kā sniegs, kalnos kusdams, saplūst vienā vietā un krīt no daudzu metru augstuma. Atrodamies augstu kalnos blakus dzidram jo dzidram ūdenim, netālu no ūdenskrituma, gar aizas malu gans ved dzirdināt savas aitas, augstu virs mūsu galvām riņķo klinšu ērgļi, un mēs vienkārši izbaudām dabu, sajuzdamies tai piederīgi, atbildīgi par to, bet daba… Tā rit savu ritējumu šajā modernā cilvēka vēl neskartajā vietā.
Komentāri