Sestdiena, 11. janvāris
Vārda dienas: Smaida, Franciska

Indijas dienasgrāmata (1)

Druva
00:00
10.03.2007
11

Pirms nedēļas “Druvā” rakstījām, ka cēsnieks Renārs Sproģis, dodamies uz Indiju, kur pavadīs veselu mēnesi, solīja lasītājus informēt par saviem piedzīvojumiem šajā tālajā zemē. Informācijas plūsma darbojas, un piedāvājam viņa piezīmes par ceļu uz plānoto vietu un pirmajām dienām Indijā.

– Varbūt sākšu ar to, ka kopā braucēji esam 18 cilvēki, to skaitā septiņi cēsnieki – kurš brauc veselības pēc, kurš tāpat tālas zemes lūkoties. Kādēļ tieši uz Indiju?

Tādēļ, ka no 1959. gada Indijas ziemeļu pilsētā Dharamsalā darbojas Tibetas trimdas valdība, tādēļ, ka šeit ir paša Dalailamas rezidence, tādēļ, ka šajā vietā atrodas arī Mencehangas medicīnas institūts, un tas ir tas, kas mūs interesē. Kādēļ nonācu līdz atziņai, ka vēlos izprast šo zemi (tieši Tibetu), ka vēlos kaut mazliet izprast šo filozofiju, redzēt šo atšķirīgo pasaules uztveri, pārliecināties par Tibetas medicīnu, varbūt par to citreiz, jo te nu būtu daudz ko stāstīt, it sevišķi, klātienē iepazīstot šo zemi.

Iespaidu tik daudz, ka stāstīšu hronoloģiskā secībā no paša sākuma.

1.marts. Ceļojums uz Indijas ziemeļiem sākās 1.martā Cēsīs, tad no Rīgas caur Maskavu uz Deli. Daudz nestāstīšu par Maskavas Šeremetjevas lidostu, vien piebildīšu, ka izbrīnīja tās nožēlojamais stāvoklis. Laiks taču nestāv uz vietas, vajadzētu piemēroties mūsdienu prasībām.

Mūsu pirmais piedzīvojums sākās, ierodoties Indijā. Trijos naktī mums vajadzēja nolaisties Deli lidostā, bet ap plkst. 3.20 ievēroju, ka pēdējo pusstundu lidmašīna visu laiku riņķo virs pilsētas. Beidzot pilots paziņoja, ka Deli nevarot mūs pieņemt it kā lielās miglas dēļ, bet no augšas nekādu miglu nespējām saskatīt, pilsēta ar visām ugunīm bija kā uz delnas. Tad pilots paziņoja, ka esam spiesti lidot apmēram 1500 kilometrus uz Indijas dienvidiem, uz Bombeju, kur piecos no rīta laimīgi piezemējāmies. Gaidot, kad būs iespēja lidot atpakaļ uz Deli, sākām iepazīt Indiju ar tai vien izprotamām lietām. Kad astoņos sapulcējāmies, lai izietu reģistrāciju lidojumam uz Deli, atklājās, ka pazudušas durvju atslēgas izejai uz lidlauku. Kamēr izklapatojās, uz Deli izlidojām vien desmitos.

Izejot no Deli lidostas, Indija nebeidza mūs pārsteigt – gan ar braukšanas stilu uz Indijas ceļiem, gan ar metodēm, ar kādām vietējie mēģina nopelnīt naudu. Sēdāmies taksometros, lai brauktu uz Mazo Tibetu. Ceļojums turpinājās jau trīsdesmito stundu, kuru laikā gulēts bija apmēram 30 minūtes. Neparastie piedzīvojumi turpinājās, automašīna, ar kuru braucām, apmaldījās un atpalika no pārējām. Tad pirms kādas dzelzceļa pārbrauktuves mūs mēģināja apturēt divi bārdaiņi ar tādiem kā turbāniem galvā un garām bambusa nūjām rokās. Lai gan šoferītis negribēja apstāties, uzbrucēji, izmantojot mūsu mazo braukšanas ātrumu un šofera apjukumu, pienāca pie mašīnas, viens atrāva šofera durvis un atvēzējās, lai sistu šoferim ar nūju, otrs savukārt atvēzējās, lai sistu pa automašīnas priekšējo stiklu. Tad mūsu šoferītis ātri, ātri slēdza gaismu salonā, jo ārā jau bija tumšs, un kaut ko buldurēdams savā valodā, rādīja bārdaiņiem uz mums. Paldies Dievam, ka viss beidzās normāli, bet kādas gan varēja būt mūsu sajūtas 6000 km attālumā no mājām nakts vidū, vieniem, valodu nezinošiem?

Ap vieniem naktī bijām sasnieguši kalnus, protams, arī kalnu ceļus ar visiem nerakstītajiem braukšanas likumiem. Auto brauc 10 – 20 centimetru attāluma no aizas malas, tikai viens bet – ceļa malas nav ne ar ko norobežotas. Kad brauc gar aizas malu, var redzēt, kā lejā noripo akmentiņi, ko izkustinājuši automašīnas riteņi. Beidzot pēc 44 stundu ceļojuma noguruši, nemazgājušies, negulējuši, bet laimīgi bijām tikuši līdz galamērķim – Mazajai Tibetai, 1900 metrus virs jūras līmeņa, Himalaju kalnos. Tā ir maza pilsētiņa Makleogandža, un apmēram 300 metrus no mūsu viesnīcas ir Dalailamas rezidence.

Nākamā diena, 3.marts, pagāja atpūšoties no tālā ceļa un izkravājot mantas, kuru nav mazums, ņemot vērā, ka dzīvosim te mēnesi.

4. marts, svētdiena. Tie, kurus tas interesē, iet pie ārstes. Ņemot vērā, ka pirms brauciena daudz biju interesējies par šo zemi un medicīnu gan internetā, gan runājot ar cilvēkiem, kuri bijuši Mazajā Tibetā, piemēram – slavenā režisora Anša Epnera dēlu Kristapu, gan pazīstamo bērnu ārstu reanimatologu Pēteri Kļavu par veidu, kā tiek diagnosticēta viena vai otra vaina Tibetas medicīnā, liels izbrīns man nebija. Poliklīnika vai slimnīca nu nekādi neizskatās pēc tādas, kādai tai vajadzētu izskatīties eiropiešu acīs. Tā ir parasta, necila divstāvu mājiņa, sen noilgojusies pēc remonta. Telpa, kurā pieņem daktere, ir tieši tāda pati – parasts koka galds, vismaz 50 gadus vecs, un tikpat parasti koka krēsli. Daktere gan tiek uzskatīta par vienu no gudrākajām austrumu medicīnā. Uzklausījusi pacientu sūdzības, viņa iztaustīja abu roku pulsus, ieskatījās acīs un izrakstīja zāles. Te atkal brīnumi – izrādās, tās neatgādina zāles mūsu izpratnē, bet ir apaļas, presētas bumbiņas. Interesants arī stāsts, kā tās top. Reizi gadā uz vienu mēnesi mūki dodas un vāc Himalaju kalnos viņiem vien zināmus augus, tad tie kopā ar dažādiem iežiem, tai skaitā zeltu, tiek presēti šādās bumbiņās. Tā viņi iegūst simtiem veidu bumbiņu un, veidojot dažādas (ap 5000) kombinācijas, pielieto pie tikpat dažādām saslimšanām. Vēl būtu jāpiebilst, ka par šīm zālēm, pirms tās nonāk pie dakteriem un arī pacientiem, veselu mēnesi aizlūdz mūki. Ārste izrakstīja zāles uz nedēļu, līdz ar ko turpmākā nedēļa ir mūsu rīcībā, varam nodoties šīs zemes iepazīšanai.

Pēc ārstes apmeklēšanas nolemjam nobraukt 20 kilometrus zemāk uz Tibetas mākslas institūtu – Norbulinkas institūtu. Nosaukumu Norbulinka institūts aizguvis no šāda nosaukuma pils, kas atrodas etniskās Tibetas galvaspilsētā Lhasā, bet tagad tur saimnieko ķīnieši. Te nu visspilgtāk sapratu, kādēļ cilvēki brauc uz Tibetu. Miers, kāds pārņēma jau aiz institūta sētas, nav aprakstāms. Tas ir garīgs, dvēselisks miers. Visā institūta parka teritorijā virs galvām sakarināti tūkstošiem krāsaini karodziņi – tibetiešu mantras. Uz katra no karodziņiem uzrakstīta kāda mantra. Tas būtu tas pats, kas pārrakstīt mūsu Bībeli. Tibetieši uzskata, ka katram pateiktam vai rakstītam vārdam ir sava enerģija, ka lielāks šo vārdu kopums veido arī lielāku enerģētisko lauku. Tas miers, tā dvēseles harmonija, tas pozitīvais, kas strāvoja visapkārt, to nevar vārdiem aprakstīt. Institūta teritorijā ir ēka, kurā atrodas Zelta Budas statuja no tīra zelta, aptuveni trīs, četrus metrus augsta. Naudu statujas pagatavošanai ir saziedojuši tibetieši pēc Tibetas okupācijas, kad Dalailama bija spiests bēgt uz Indiju. Institūtā vietu raduši arī tibetiešu mūki, kuri tur strādā – izgatavojot dažādus mākslas priekšmetus, un viņu darbus iespējams iegādāties.

5. marts. Ņemot vērā, ka no 1. līdz 14. martam Makleogandžā norisinās “teachings”, proti, visas pasaules budisti un citi interesenti sabrauc klausīties Dalailamu, bet 10. martā Tibetas draugi visā pasaulē piemin tibetiešu sacelšanos pret Ķīnas okupāciju, ik gadu šajā datumā Dalailama nāk klajā ar paziņojumu par situāciju Tibetā, nolemjam, ka būtu grēks atkulties tik tālu un nepabūt kaut uz brīdi šajā vietā. Aizejot uz Tibetas tāda kā drošības dienesta telpām, uzzinām, ka pasākums notiek stingras drošības gaisotnē, un mums vajadzīgas apliecības, lai šo pasākumu varētu apmeklēt. Aizejam līdz fotogrāfam, lai tiktu pie foto apliecībām, un arī tur sastopamies ar indiešiem piemītošo kaulēšanos. No 30 rūpijām taksi nokaulējam uz 25 par foto, tad pēc aptuveni pusotras stundas stāvēšanas rindā saņemam kāroto dokumentu. Izrādās, ka šo apliecību gan vēlāk neviens drošības dienesta darbinieks nepārbaudīs.

Paēduši sātīgas pusdienas, kas vienai personai izmaksā apmēram pusotru latu (Latvijā līdzvērtīga maltīte maksātu apmēram piecus latus), aizstaigājam līdz vietējam ūdenskritumam. Vērojam dabas skaistumu, kā sniegs, kalnos kusdams, saplūst vienā vietā un krīt no daudzu metru augstuma. Atrodamies augstu kalnos blakus dzidram jo dzidram ūdenim, netālu no ūdenskrituma, gar aizas malu gans ved dzirdināt savas aitas, augstu virs mūsu galvām riņķo klinšu ērgļi, un mēs vienkārši izbaudām dabu, sajuzdamies tai piederīgi, atbildīgi par to, bet daba… Tā rit savu ritējumu šajā modernā cilvēka vēl neskartajā vietā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Apbalvojumi liecina par paveikto

00:00
11.01.2025
13

Cēsu novadā drošību un sabiedrisko kārtību uzrauga Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirknis, tā pārziņā ir arī Madonas un Varakļānu novads. Aizvadītajā decembrī, atzīmējot Valsts policijas gadadienu, iecirkņa darbinieki saņēma apbalvojumus. Virsleitnantam Kal­vim Retko par priekšzī­mīgu dienesta pienākumu izpildi un sasniegtajiem augstajiem darba rezultātiem pirms termiņa piešķirta nākamā dienesta pakāpe “Kap­teinis”, Dienvidvidzemes iecirkņa priekšniece pulkvežleitnante Inga […]

Desmit gadi pilni brīnumiem

00:00
10.01.2025
50

Sabiedriskā labuma organizācija “Brīnummāja” Cēsu Izstāžu namā svinēja jubilejas pasākumu “Mums jau viens desmits”, sakot paldies ikkatram, kurš palīdzējis – uzņēmējiem, sadarbības partneriem no valsts un pašvaldības iestādēm, nevalstiskā sektora, ziedotājiem, brīvprātīgajiem un speciālistiem. “Brīnummājas” vadītāja Liena Graudule sacīja: “Jūs katrs esat daļa no brīnuma – daļa no bērna smaida par izdošanos, daļa no vecāku […]

Kosmosa izziņas centrs - ieguldījums STEM priekšmetu apgūšanā

00:00
09.01.2025
39
2

Kosmosa izziņas centrā Cēsīs notika Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas Inovācijas ekosistēmas attīstības apakškomisijas izbraukuma sēde. Apakškomisijas sekretārs Atis Švinka pēc iepazīšanās ar centru atzina, ka te radīta lieliska iespēja gan atraisīt bērnu un jaunieši interesi par kosmosa pētniecības pamatiem un ar to saistītos STEM mācību virzienus, gan sniegt atbalstu skolotājiem. “Kosmosa industrija ir viena no […]

Sniegots pārbaudījums ielu un ietvju uzturētājiem

00:00
08.01.2025
135

Aizvadītās nedēļas nogale ar noturīgu salu un biežu snigšanu bija pirmais nopietnais pārbaudījums brauktuvju un ietvju uzturētājiem Cēsīs un Vaives pagasta Rīdzenē. Kā jau esam informējuši, saskaņā ar noslēgto līgumu kopš 1. decembra abās apdzīvotajās vietās par ielu, ietvju, kā arī sabiedriskā transporta pieturu, kāpņu tīrību gādā SIA “Kom-Auto”. “Kom-Auto” direktors Māris Lasmanis atzīst, ka […]

Raiskuma pagasts. Ko var izlemt pašvaldības un kas paliek valsts ziņā

00:00
07.01.2025
98

Vai daba jāsargā uz meža īpašnieku rēķina; ir jāsaremontē ceļš, lai nebojātu alejas ozolus; kā nodrošināt, lai, izkāpjot no autobusa lielceļa malā, cilvēks justos droši? Šos un vēl citus jautājumus Raiskuma pagasta un citi Cēsu novada Pārgaujas apvienības teritorijā dzīvojošie pirms Ziemassvētkiem uzdeva novada domes priekšsēdētājam Jānim Rozenbergam, viņa vietniecei Inesei Suijai-Markovai un izpilddirektorei Līgai […]

Vēsture dzīvo, kamēr to atceramies

00:00
06.01.2025
57

Vidzemes šosejas 79.kilometrā ceļmalas uzkalniņā granīta piemineklis atgādina par pirmo latviešu karaspēka bruņoto sadursmi ar Padomju Krievijas Sarkano armiju.  1918.gada 24.decembrī kapteiņa Artūra Jansona izlūku komanda ar smagā ložmetēja uguni aizkavēja Sarkanās ar­mijas izlūku virzīšanos no Cēsīm uz Ieriķiem. Kaujas simtgadē pēc Strēlnieku apvienības  Cēsu nodaļas aktīvistu Māra Niklasa un Ēvalda Krie­viņa ierosmes, piesaistot ziedojumus […]

Tautas balss

Cik pieliek, tik atņem

16:03
10.01.2025
13
R. raksta:

“Valdība stāsta, kas šogad būs labāk, ka vairāk naudas paliks maciņā. Bet, ja paskatās otru pusi, to, cik nāksies izdot, skaidri saprotams, ka viss būs dārgāks. Degvielai nodoklis klāt, tas jau vien visu sadārdzinās, jo mūsdienās nekas nav iespējams bez pārvadājumiem. Kopumā jau nevar teikt, ka slikti dzīvojam, ja paskatāmies uz pirmssvētku rindām veikalos, tikai […]

Gribas zināt, vai palīdzēts

16:03
10.01.2025
8
L. raksta:

“Priecājos, ka akcijā “Dod pieci” savāca tik lielu ziedojumu summu un varēs palīdzēt daudziem slimniekiem. Taču gribētos, lai, atskaitoties, kā izlietots saziedotais, ne tikai pasaka, kam tas iedots, bet arī to, vai cilvēku dotais patiesi sniedzis palīdzību un vai slimnieku veselība uzlabojusies,” priekšlikumu izteica L.

Zaķu ielas zīmes jeb mātes sapnis

11:02
03.01.2025
74
23
Cēsinieks E.L. raksta:

Kad es, radis drukāt notis, senam draugam palūdzu palīdzību pārslēgties burtrakstīšanai, viņš izteica aizdomas, ka ķeršos pie memuāru sacerēšanas. Tad mani ķēra apgaismība. Memu­ārus mudina rakstīt pēdējā cerība. Varbūt nākotnē kāds gribēs uzzināt, kā izskatījās pasaule pirms viņa dzimšanas , paņems vērtīgo un atmetīs kaitīgo. Bija viegli uzrakstīt virsrakstu, grūtības radās uzreiz pēc tam. Skaidrs, […]

Novērtē zemessargu spēku

09:45
31.12.2024
25
Seniore L. raksta:

“Gribu īpašu paldies teikt zemessargiem, kas visu gadu atbildīgi piedalījās dažādās mācībās, nežēlojot brīvo laiku. Ir tik svarīgi redzēt, ka ir cilvēki, kas apņēmības pilni mācīties, trenēties, lai aizstāvētu savu zemi, tuviniekus un visus citus – bērnus, seniorus. Vēlu, lai ikvienam zemessargam nākamais gads ir bagāts panākumiem, lai ir veselība un dzīvesprieks,” sacīja seniore L.

Gribētu vairāk krāšņuma

09:45
30.12.2024
36
Cēsniece raksta:

“Gribējās jau gan pilsētu svētkos spožāku. Vai nevarēja, piemēram, Pils parkā izveidot kādas gaismas takas, kur pastaigāties, papriecāties un gūt svētku noskaņu. Ne jau katram sev mājās iespējams sagādāt krāšņumu, dažs dzīvo ļoti pieticīgi. Bet Ziemassvētkos gribas kādas īpašas sajūtas. Televīzijā rāda koši izrotātas pilsētas, gribētos, lai kas līdzīgs būtu arī Cēsīs,” atzina cēsniece, kam […]

Sludinājumi