„Cēsīm šogad ir 800, bet Imantdienām 30. Kad Cēsīm būs 1600- Imantdienām būs 830,” “Druvai” teica Imants Kalniņš nelielā sarunā pāris stundas pirms savas ikgadējās mūzikas sapulces sākuma, piebilzdams, ka emocijas, ar kādām katru gadu brauc uz Cēsīm, nav aprakstāmas.
„Tad ir jābūt ļoti lielam dzejniekam, lai šīs emocijas aprakstītu vārdos. Taču viens gan ir skaidrs – šī ir unikāla reize, jo visu Imantdienu nedēļu bija zināms, ka sestdien lietus nebūs. Domāju, ka Dieviņš šeit ir pielicis savu roku, redzēdams mūsu bezgalīgo izturību un pacietību nereizēs. Un šoreiz viņš mums ir dāvājis fantastiskus laika apstākļus,” atzina I. Kalniņš.
Koncerta pirmajā daļā, kā ierasts, bija dzirdams pirmatskaņojums – poēma Madaroti dūraiņi ar dzejnieces Laimas Līvenas vārdiem, ko kopā ar I.Kalniņu un grupu “Turaidas roze” atskaņoja solisti L.Priede, Z.Gudrā, Z. Muktupāvels un U. Roze. Koncerta otrā daļā grupa „Autobuss debesīs” publikai prezentēja gan savas jaunās dziesmas no albuma Par tavām kurpju šņorēm, gan palutināja savus klausītājus jau ar zināmām un iemīļotām sava repertuāra dziesmām. Bet trešā daļa, kā atzina pats komponists, uz mūžīgiem laikiem pieder „Menuetam”.
Komponista I. Kalniņa vārdadienai veltīto ikgadējo mūzikas sapulci katru gadu apmeklē liels skaits viņa mūzikas mīļotāju. „Es esmu uzaugusi ar I. Kalniņa mūziku un „Menuetu”. Esmu bijusi uz visām Imantdienām, sākot ar pirmajām – Jaunpiebalgas Jāņa skolas pakalniņā, kur kopā sanāca neliels cilvēku pulciņš. Emocijas ir brīnišķīgas. Tagad ar vīru uz koncertu nākam kopā ar savām meitām un mazbērniem. Jaunajiem vairāk patīk grupa „Autobuss debesīs”, mums sirsnīgākas šķiet vecās dziesmas. Bet jāatzīst, ka vienmēr ir patiess prieks dzirdēt arī pirmās daļas pirmatskaņojumus,” sacīja cēsniece Anita Gediņa.
Savukārt Solveiga Spunde katru gadu cenšas atbraukt no Dānijas uz Latviju tieši Imantdienu laikā, lai varētu dzirdēt iemīļotās I. Kalniņa dziesmas.
“Ar draugiem uz Imantdienām braucām arī uz Vecpiebalgu un man liekas, ka tās Imantdienas bija sirsnīgākas -visi dziedāja līdzi un bija atvērtāki, neskatoties uz to, ka lija lietus un šķīda dubļi.”
Par 30 gadiem un mūziku
I. Kalniņš dalījās pārdomās: “Domāju, ka šo trīsdesmit gadu laikā klausītāji ir mainījušies tikpat lielā mērā kā es pats esmu mainījies. Kaut gan tajā pašā laikā man gribas domāt, ka viņi nav mainījušies un, ka arī es neesmu mainījies, jo vēl joprojām nāku uz šejieni un arī viņi nāk uz šejieni.
Cēsis ir brīnišķīga pilsēta. Man liekas, ka liktenis viņai lēmis būt par vienu no nozīmīgākajām Latvijas pilsētām. Kaut vai tajā ziņā, kādēļ Cēsu laukuma vidū stāv obelisks. Cēsu kā pilsētas nozīme Latvijas brīvības izkarošanā ir fantastiski liela- un tas jau vien šai pilsētai piešķir to emocionalitāti, kādas nekur citur nav. Bez tam Cēsu sv. Jāņa baznīca ir mana baznīca un tur ir mana draudze. Tā kā ar šo pilsētu es esmu ļoti cieši saistīts.
Runājot par Imantienām, visādi ir gājis. Tās ir notikušas arī citur, bet tad, kad pirms diviem gadiem
atkal bija Cēsīs, sapratu, ka nekur citur tās notikt nevar. Sev svētkos to es arī novēlu, kaut Imantdienas vienmēr notiktu šajā pilsētā. Bet pilsētai svētkos
novēlu laimīgu likteni. Daudz laimīgāku, nekā ir bijis,” sacīja Imants Kalniņš.
Komentāri