Ieviešot principu “nauda seko studentam”, divu līdz triju gadu laikā ar reģionālajām augstskolām būtu cauri, šādu viedokli laikrakstam “Diena” paudis Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra.
Pēc Vētras vārdiem, daudzas sociālās un ekonomiskās problēmas augstākās izglītības jomā atrisinās demogrāfija. “Piemēram, reģionālo augstskolu gadījumā var jau sabūvēt ēkas, bet, ja nebūs, kas tajās mācās, tad runa ir par veģetēšanu, kas agri vai vēlu beidzas. Piemēram, interesanti ielūkoties augstskolu vienotajā pieteikšanās sistēmā. Teiksim, Liepājas Universitāte deklarē, ka līgumus par studijām šajā iestādē noslēguši 440 studentu, kas ir tas pats, kas iepriekšējā gadā. Tātad it kā viss kārtībā. Savukārt, ja mēs paskatāmies, cik viņiem ir izsludinātas studiju vietas, tad redzam skaitli 3869. Tātad faktiski no tā, ko viņi uzskata par savu kapacitāti, viņi ir aizpildījuši 10%! Ja vēl ieviestu praksē to, ko piedāvā Roberts Ķīlis un Vjačelsvs Dombrovskis, proti, ka nauda seko studentam, tad divu triju gadu laikā ar reģionālajām augstskolām būtu cauri,” sacījis Vētra.
Viņaprāt, robežšķirtne būs 2015.gads, kad vidusskolēnu kļūst izteikti mazāk. “Mēs varam dažādi traktēt demogrāfu lieto bedres jēdzienu, bet tas nu ir skaidrs, ka posmā starp 2015. un 2020.gadu tā bedre būs. Otrām kārtām mūsu studenti ir ļoti veiksmīgi iestaigājuši taciņu uz ārzemju augstskolām. Precīzas statistikas gan nav, bet pērn izskanēja viedoklis, ka ārvalstīs studē apmēram 7000 mūsējo, un diez vai šis skaitlis samazināsies. Turklāt nereti aizbrauc uzņēmīgākie un spējīgākie. Piemēram, pagājušā gadā Rīgas 1.ģimnāziju beidza 201 jaunietis. Jau pirmajā gadā pēc absolvēšanas ārzemēs mācījās 70–80! Tie nav daži, tā ir sistēmiska problēma. Tātad 2015. gadā būs apmēram skaidrs, kas ir, ja tā drīkst teikt, sabūvēts, un tad pretī būs studējošo skaits.”
Vētra ir skeptisks pret ideju “nauda seko studentam”, jo tad augstākās izglītības attīstība būšot pakļauta impulsīviem lēmumiem. “Šādas reformas gadījumā lēmumu pieņemtu cilvēks, kurš vēl nav students, kurš vēl nezina, kas vispār ir augstskola. Savukārt, ja mēs runājam par kvalitatīvu akadēmisko “produktu”», tad ir nepieciešamas trīs lietas. Pirmkārt, atlase, jo tikai tā var izveidot kaut cik homogēnu, mācīties spējīgu studentu kopumu. Otrkārt, ir jābūt stabilitātei no pasniedzēju viedokļa – viņi zina, ka vismaz tos sešus gadus, uz kuriem viņi ir izvēlēti, var domāt tikai par darbu. Treškārt, ir jābūt infrastruktūrai. (…) Šis “nauda seko studentam” princips ir lietojams tikai sociālajās zinātnēs, kur nav infrastruktūras, citās jomās, arī mākslā, ir jāsaglabā plānveidīguma elements.”
Taujāts, kāpēc diskusijām par augstākās izglītības reformām nav rezultāta, Vētra taisnojas, ka tam ir trīs lielāki iemesli. “Pirmais: augstākās izglītības reformas jautājumus ir ļoti grūti novest līdz politiskajai darba kārtībai, jo šīs nozares korpuss no balsu skaita viedokļa ir salīdzinoši neliels. Studentu skaits Latvijā it kā ir gana liels, bet politiķi zina, ka viņi, salīdzinot, piemēram, ar pensionāriem, ir neaktīvi vēlētāji. Otrs: tā diemžēl ir gadījies, ka starp amatpersonām, kas spētu situāciju augstākajā izglītībā reāli ietekmēt, vai tas būtu premjers, prezidents vai izglītības ministrs, nav bijis tādu, kuriem šī tēma būtu viens no galvenajiem mērķiem dzīvē, lieta, par kuru viņi degtu. Trešais: augstākās izglītības infrastruktūras attīstībai paredzētie ERAF līdzekļi pēc noteiktas formulas ir jau sadalīti pastāvošajām institūcijām. Līgumi ir noslēgti, projekti sākti vai jau tuvojas noslēgumam, attiecīgi augstskolas negrib riskēt, atbalstot kādas reformas, jo tas varētu draudēt ar šo līdzekļu zaudēšanu.”
LETA
Komentāri