Ar lepnumu no Vecpiebalgas

Ar vecpiebaldzēnieti Rēziju Krieviņu iepazinos pirms pāris gadiem, kad abas piedalījāmies tādās kā literārajās nodarbībās pie rakstnieces Noras Ikstenas. Skaidri zinu, ka Nora par Vecpiebalgas talantīgo meiteni lepotos arī tagad. Rēzija dedzīgi mīl un saudzē latviešu valodu un lepojas, ka nāk no Vecpiebalgas.

Interneta vietnē “literatura.lv” par viņu teikts: “Rēzija Krieviņa (2004) – autore un kritiķe. Raksta teātra un mākslas recenzijas. 2025. gada Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas žūrijas locekle. Normunda Nau­maņa gada balvas nominante. Absolvējusi dzejas darbnīcu Literārajā akadēmijā. Pētera Laķa eseju konkursa un “KrodersLV” jauno autoru konkursa laureāte (2025).”

-Pastāstiet, kāda ir jūsu saistība ar Eduarda Veidenbau­ma memoriālo muzeju ”Ka­lāči”?

-Mans kopīgais ceļš ar “Kalāčiem” sākās, nu jau var teikt, pirms pieciem gadiem, kad muzejpedagoģe Baiba Roze uzaicināja piedalīties projektā “Vairāk gaismas”. Tā laikā Eduarda Veidenbauma ģimenes mājā “Kalāči” tapa jauna pastāvīgā ekspozīcija. Pēc projekta beigām mēs ar dažiem iesaistītajiem jauniešiem bijām tik ļoti sadraudzējušies, ka gribējām kaut ko vēl darīt kopā. Tas vēl kaut kā izvērtās tā, ka nu jau ceturto gadu notiks mākslas, mūzikas un literatūras festivāls “Veidenfests”. Es tur darbojos kā literatūras koordinatore.

-Par jūsu veidoto festivālu ir dzirdētas ļoti labas atsauksmes!

-Man un visai mūsu komandai tas ir kā medus maize. Mēs tiešām ļoti, ļoti cenšamies, to veidojot. Tas notiek mazāk ar aprēķinu un mārketingu, bet vairāk ar dvēseli un aizrautību. Mēs arī katru gadu cenšamies programmu paplašināt un padarīt daudzveidīgāku, izdomājot kaut ko jaunu. Piemēram, pagājušajā gadā uzsākām tādu aktivitāti kā “Randiņš ar Dzej­nieku”, tas ir kaut kas jauns un neordinārs, kur ir iespēja satikt literātu. Manuprāt, ir tik burvīgi, ja var dzejnieku, kuru tu apbrīno, satikt vienkārši kā cilvēku.

-Te man jāatceras, kā jūs pati pēc pirmās tikšanās pie Noras Ikstenas priecājāties, ka viņa ir tik vienkārša!

-Man vēl joprojām seko visā līdzi tā Noras gaišā pārliecība, ka mēs visi vispirms esam vienkārši cilvēki Dieva priekšā. Tā viņas paustā pazemība, ko tur iemācījos, arī vienmēr ir ar mani. Bija Rēzija pirms Noras, un ir Rēzija pēc Noras. Kad es vecumdienās atcerēšos jaunību, tad šī būs viena no vērtīgākajām pieredzēm, ko stāstīšu – ka man bija iespēja sēdēt blakus Norai Ikstenai, dzert viņas viesistabā tēju un runāties.

-Nereti tajā brīdī, kad kaut kas notiek, mēs nemaz neaptveram, cik tas ir īpaši.

-Jā, man šķiet, bieži vien, un ne tikai jauniešiem. Pašas labākās lietas ir tās, kuras tu tajā brīdī neapzini kā kaut ko lielu un varenu. Piemēram, uzrodas tādas iespējas, kuras nav izvirzītas kā īstenojams mērķis, bet tās vienalga ir atnākušas. Man tā ir bijis vairākas reizes. Tā bija ar recenziju rakstīšanu. Lai arī cik nepareizi tas izklausītos valodnieciski, bet, jā, – iespējas atnāk.

-Laikam dzirdu jūsos runājam filoloģi?

-Jā, tā ir. Vecāki arī smejas, ka esmu valodas policiste. Manai ģimenei šajā ziņā nav viegli, bet man ir prieks, ka krustdēls jau pārmanto šo manu iezīmi un arī aizrāda, ja kāds ģimenes čatiņā, piemēram, neieliek punktu teikuma beigās. Bet man īstenībā tas šķiet kā nerakstīts pienākums, zinot, cik mūsu valoda ir īpaša un apdraudēta. Man tā nešķiet slikta piekasīšanās, bet drīzāk nepieciešamība.

-Labi, ka arī jaunos cilvēkos dzīvo vēlme kopt latviešu valodu!

-Dzīvo, protams, dzīvo! Va­jag tikai satikt mūsu baltu filologu kursu, lai redzētu jauniešus, kuriem deg acis par mūsu valodu! Endzelīns ir Dieva vietā, un visi mūsu rakstnieki vēl joprojām ir aktuāli. Nav tā, kā reizēm vecākā paaudze domā, ka mēs nezinām, kas ir latviešu literatūras klasika. Mēs zinām. Mēs novērtējam gan Jaunsudra­biņu, gan Blaumani. Jaunieši pamana, novērtē un turpina aktualizēt klasiku. Neesam mēs tikai kaut kāda “TikTok” paaudze, kā dažkārt cilvēki mēdz domāt.

-Nesen redzēju rakstu par pētījumu, kurā secināts, ka no viedierīcēm visatkarīgākie ir cilvēki 35 – 45 gadu vecumā.

-Nu, re! Nav nemaz tik traki ar tiem jauniešiem!

-Nereti arī sabiedriskajā transportā redzams, ka tieši kundzes gados ar ieslēgtu skaņu skatās visādus “TikTok” video.

-Jā, jaunieši vismaz uzliek austiņas. Vispār man šķiet, jaunās paaudzes vērtības sabiedrībā bieži ir nepamatoti devalvētas, paužot, ka trūkst spēju, nopietnas attieksmes gan pret valodu, gan patriotismu un vispār kopumā. Man liekas, ar mums viss ir kārtībā.

-Pastāstiet, ko vēl darāt. Rakstāt recenzijas?

-Jā, es rakstu teātra recenzijas portālā “Kroders.lv”. Tas ir viens no darbiem, kas pie manis atnāca nejauši. Bija konflikts ar kādu radošu personu par “Mazā prinča” aktualitāti, viņaprāt, banalitāti. Man bieži patīk oponēt, un es pateicu, ka “Mazais princis” ir aktuāls. Pēc šī strīda es Valmieras teātrī noskatījos izrādi “Konsuela Sent-Ekziperī”. Izrāde bija burvīga un apstiprināja manu pārliecību, ka “Mazā prinča” stāsts joprojām ir aktuāls.

Pēc pāris mēnešiem pamanīju, ka ir izsludināts recenziju konkurss, kuram ir pēdējā darba iesniegšanas diena. Man nebija ne jausmas, kā raksta recenzijas, bet nolēmu uzrakstīt par šo izrādi tā vienkārši, no sirds. Aizsū­tīju konkursam un pēc tam par to aizmirsu. Un tad Latvijas Universitātē, tieši sēžot drāmas teātra kursa lekcijā, es saņēmu e-pasta vēstuli, ka man ir pirmā vieta. Pēc tam “Kroders.lv” turpināja sadarbību ar mani.

-Tas nozīmē, ka ir daudz jāapmeklē teātru izrādes?

-Jā, bet man tas patīk.