Ar maiju ir sākusies skanīgā, svētku pārpilnā vasara. Nedēļu nogalēs galvas griežas, izvēloties, kurp doties. Svētku taču nevar būt par daudz, dzīve ir jāsvin! Un kāpēc gan ne!
Pārlapojot tuvākajam laikam reklamētos kultūras notikumus, skaidri redzams, kurš ir rīkotājs. Ja pašvaldības iestāde, par biļetes cenu nenopirkt trīs kukulīšus maizes un pāris litru piena; ja producentu kompānija, jārēķinās ar divciparu skaitli. Bet mākslinieki, izpildītāju grupas vienas un tās pašas. Protams, cik kas maksā, ir konfidenciāla informācija, bet pat naivais un labticīgais nedomā, ka par kultūras vai tautas nama, pat ne centra rīkotā pasākumā mūziķi un dziedātāji uzstājas par simbolisku maksu. Patiesība ir vienkārša – pašvaldības iestāde pērk dārgi un pārdod lēti. Starpības samaksai arī budžetā plānojot finansējumu. Bagāts, protams, dara, kā grib, un izklaide cilvēku vajadzību grozā aizņem lielu vietu.
Īpaši pēdējā laikā daudz izskan, ka pašvaldība nekad nebūs tik prasmīgs saimnieks kā privātais uzņēmējs. Daudziem pakalpojumiem tiek izsludināti iepirkumi, un kāpēc lai tie nebūtu par koncertiem svētkos. Tēmu un saturu var iezīmēt, lai producenti piedāvā savus māksliniekus, varēs izvēlēties lētāko. Tad varbūt pierims sacensība starp pilsētām un pagastiem par to, kurš var nopirkt lielāku slavenību.
Cik nav dzirdēts, ka katrs pagasts ir pelnījis svētkus un arī iespēju redzēt pazīstamu mākslinieku. Teiktajam nevar nepiekrist, tikai vērts būtu paskaitīt, cik šādos svētkos ir vietējo, cik pilsētu svētku apmeklētāju, kuri ik nedēļu kaut kur dodas svinēt. Kā stāstīja viens šāds entuziasts, vasara paiet, iepazīstot Latviju un bez maksas vai pa lēto noklausoties pazīstamāko grupu un dziedātāju koncertus. Un ceļojumi atmaksājas, jo par biļetes cenu, ko četri cilvēki samaksātu, apmeklējot koncertzāli, iznāk gan braucienam, tūristu iecienītu vietu apskatei un koncertam. Un to finansē pašvaldība, no apmeklētājiem iekasējot simbolisku summu, māksliniekiem samaksājot tik, cik viņi prasa, jo nabadzības dēļ neies godu zaudēt.
Vēl simtkārt dzirdēts, ka pašvaldība nedrīkst iejaukties uzņēmējdarbībā. Koncertu rīkošana ir vistiešākā uzņēmējdarbība. Uzņēmējam liesākajā gadījumā jānopelna ieguldītais, bet pašvaldības kultūras darbiniekam ir drošības spilvens budžetā.
Kas tad ir pilsētu un pagastu svētki, kāds ir to mērķis, kāpēc tādus rīko? Droši vien skaidrojums katram rīkotājam savs. Taču, ja pašu ļaudis nav nadzīgi apmeklētāji, bet sveši labprāt brauc, tad tā būtu īstā reize, kad sevi parādīt, palielīties, lai atbraucējs arī vēl kaut ko uzzina, ne tikai noklausās uzaicinātos viesmāksliniekus.
Zināms, ka svētki nav iedomājami bez tirgošanās. Brauc, kur gribi, vieni un tie paši rotu, smaržu, tēju, koka izstrādājumu kalni un citi daiļo mākslu darinājumi. Bet kur vietējie? Ko šajā pilsētā, pagastā sievas un vīri, puiši un meitas prot? Var jau būt aiz kāda neizrunājama svešvārda zīmola slēpjas vietējais meistars, bet kā to zināt?
Domājot par gaidāmo vasaru, laiku, kad jāatvelk elpa, jāsakrāj spēki, virknējas praktiski jautājumi. Un kas gan var būt praktiskāks par naudu. Ja nesarīkotu kāda dārga mākslinieka koncertu un lemšanu par šīs naudas izlietojumu nodotu iedzīvotāju padomju ziņā? Tās uzskaitīs desmitiem sīku problēmu, kuru novēršanai pietiktu ar dažiem tūkstošiem eiro. Pašvaldībai, lūk, tādas naudas nav. Un, ja ļautu iedzīvotājiem balsot – koncertu vai trīs laternas ielas apgaismojumā?
Tāpēc jau kāds cilvēkam iedevis galvu, kas vistuvāk debesīm, un kājas, kas stingri turas pie zemes, lai viņš spētu gan sapņot un priecāties, gan racionāli un praktiski lemt.
Komentāri