Man kā vidzemniecei Latgale nav pazīstama, tādēļ šovasar kopā ar vīru nolēmām gūt vismaz priekšstatus un izjūtu mirkļus par zilo ezeru novadu.
Man šķiet, ka Latgalē noteikti jāapmeklē Aglonas bazilika, kas rada bijību un īpašu sajūtu. Bazilika un tās apkārtne noteikti ir viena no tām vietām, kurā gribas atgriezties un izbaudīt atmosfēru. Tā ir vieta, kur pabūt ar sevi un savām domām, kas ikdienā nebūt ne tik bieži izdodas. Nenoliedzami, tā ir svēta vieta kristiešiem. Taču, manuprāt, Aglonas bazilika un klostera dārzs ar miera un klusuma pārpilnību kļūst īpašs arī tiem, kuri sevi neuzskata par ticīgiem.
Pabijām arī Krāslavā un Daugavpilī, apskatot kultūrvēsturiskos pieminekļus un ezeriem nosēto ainavu. Taču pilsētās nepalikām, braucām uz pašu Latvijas – Baltkrievijas pierobežu – uz zirgu sētu „Klajumi” Krāslavas rajonā, lai dotos izjādēs ar zirgiem gar Daugavu un pierobežas laukiem.
Arī Vidzemē ir viesu nami, kuri piedāvā izjādes, tomēr, iebraucot Latgalē, nevar nepamanīt, ka zirgiem šajā Latvijas novadā ir daudz lielāka nozīme. Vidzemē zirgi ir viesu namos, tie pieder cilvēkiem prieka pēc, nedaudzi nodarbojas arī ar šķirnes un sporta zirgu audzēšanu. Taču Latgalē zirgi daudzviet ir darbam, kā senākos laikos. Jā, jā – zirgus zemnieki aizvien plaši izmanto lauksaimniecības darbu veikšanā, pat vietējā avīzītē lasāmi darba zirgu pirkšanas un pārdošanas sludinājumi.
„Klajumos”, uz kurieni devāmies, ir desmit skaistu zirgu, ar kuriem dodas izjādēs, piedāvājot arī reitterapiju (rehabilitāciju, kurā pacienti jāj ar zirgu).
Saimniecība rīko divu līdz septiņu dienu pārgājienus ar zirgiem, reizē apskatot dabas un kultūrvēsturiskos objektus dabas parkā „Daugavas loki”, kā arī aizsargājamo ainavu apvidū „Augšdaugava” un Latvijas – Baltkrievijas pierobežā. Ņemot vērā, ka zirga mugurā biju sēdējusi vien reizi bērnībā, turklāt pieaugušajam turot zirga pavadu, nolēmām nepārspīlēt un izvēlējāmies „Klajumos” atpūsties divas dienas.
Pirmajā dienā gides pavadībā devāmies divarpus stundu garā izjādē gar Daugavu. Katram zirgam patiešām ir savs raksturs, tāpat kā cilvēkam. Mana melnā ķēvīte Rasa bija nedaudz spītīga, īpaši tas attiecās uz ceļmalas zāles un puķu baudīšanu. Savukārt vīram piešķirtā blondā Irma bija ļoti patstāvīga, pati nolēma aprunāties ar kumeļiem, kuriem jājām garām. Gidei vaicājām, vai zirgi neprotestē, ka seglos iesēžas pilnīgi neprašas. Bet „Klajumu” zirgi pie tā jau esot pieraduši, pēc rakstura nosvērti un paredzami, tomēr katram savs untumiņš. Viens izjūt, kāds ir seglos esošais jātnieks, un to izmanto – jo stingrāka rakstura, jo zirgs paklausīgāks. Dažs zirgs satrūkstas, ieraugot plastmasas maisiņus, cits – smago automašīnu tuvošanos.
Nākamajā dienā devāmies jau četru stundu izjādē uz Latvijas – Baltkrievijas pierobežu.
Abās izjādēs redzētie skati bija skaisti, taču arī skumji. Daba, protams, burvīga, taču par skarbo realitāti atgādināja daudzās pamestās un pussabrukušās ēkas, kas reiz kādam bijušas mājas. Gides atraktīvajā stāstījumā bieži ieskanējās – šeit agrāk bija, agrāk dzīvoja, agrāk plānoja. Pamestas un laika zoba nopostītas ir ne tikai viensētas. Arī nelielajā Kaplavas ciemā ir ēkas, kas ainavu padara pat it kā baisu. Jājot zirga mugurā, redzējām pamestas daudzdzīvokļu mājas, bijušo kafejnīcu. Arī bērnudārza ēku, kurā vairs nav bērnu , jo apkaimē jaunu ģimeņu ļoti maz. Nelielā ēkas daļā mājvietu atradusi kāda draudze. Jājām garām arī viensētai, kurā nav elektrības, bet vēl pirms neilga laika tajā dzīvojusi sirma vecmāmiņa. Ilgi viņa neesot piekritusi pārvākties pie bērniem Krāslavā, par spīti tam, ka jāiztiek bez elektrības un ka līdz tuvākajam veikalam kājām jāmēro
apmēram seši kilometri.
Atpūtušies bijām lieliski, izgulējušies guļbūves viesu namā un izpērušies pirtiņā. No skaistiem Latgalei raksturīgajiem tradicionālajiem melnās keramikas traukiem paēduši sātīgus un garšīgus lauku ēdienus. Zaudētas arī bailes no zirga, turklāt iepazīta dzīve Latvijas – Baltkrievijas pierobežā, ko, visticamāk, parastā ekskursijā dodoties, nebūtu iespējams izjust. Tomēr jāatzīst – izjādes bija darījušas savu, jo mums kā nepieredzējušiem jātniekiem kājas un arī citas ķermeņa daļas sāpēja ne pa jokam. Taču tas bija tā vērts!
Komentāri