“Ceļo taču arī cilvēki ar redzes traucējumiem. Un mēs to darīsim daudz vairāk, ceļojumu plānojot, ietversim rehabilitāciju. Mēs pārbaudīsim savas spējas samērā neierastos apstākļos, kopīgā sadzīvē un dabā,” tā Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu nodaļas biedri bija rakstījuši Nevalstisko organizāciju projektā, lai iecerētā veikšanai saņemtu līdzfinansējumu no Cēsu pašvaldības. Un viņi iecerēto ir realizējuši. Augusta vidū 43 mūspuses cilvēki, viņu pavadoņi un asistenti devās divu dienu ceļojumā uz Zemgali un Kurzemi.
Piedzīvotajā ar “Druvu” un lasītājiem, kuriem tīk atkal un atkal novērtēt, ka dzīvojam skaistā un Dieva svētītā pasaules daļā, dalījās Latvijas Neredzīgo biedrības biedrs Leons Staris. Turpmāk viņa stāstījums. Ierauga Bīrona un Rastrelli dāvanas
Ceļš caur Rīgu aizved uz bijušo hercogistes galvaspilsētu Jelgavu (Mītavu), lai iepazītos ar senās pilsētas (1266.) vēsturi, pašreizējo iekārtojumu, vēstures un kultūras pieminekļiem. Zaļam parkam līdzīgā pilsēta pēc Atmodas laika reorganizācijām atkal mostas rūpnieciskās ražošanas dzīvei. Gids mūs izvadā pa galvenajām vietām. Maz palicis no Jelgavas vecās koka apbūves. 1945.gadā Jelgava degusi trīs nedēļas, divus mēnešus apšaudīta un bombardēta. Vecā Jelgava dzīvo tikai vecos attēlos. No pirmskara apbūves palikušās ēkas restaurētas un tiek atjaunotas. Atjaunota kādreizējā Latvijas lepnākā, arhitekta Rastrelli projektētā pils uz Lielupes – Driksnas salas, kuru pašreiz apsaimnieko LLU. Diemžēl pils mākslinieciskie un dekoratīvie elementi pazuduši atjaunošanas darbos.
Atjaunota arī Akademia Patrina – pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā – Pētera Bīrona lielākā dāvana Jelgavai 1775.gadā. Tur pašreiz darbojas Ģ. Eliasa vēstures un mākslas muzejs. Braucot pa Jelgavu, gids mums parāda Ādolfa Alunāna memoriālo muzeju, Jaunavas Marijas katedrāli, sv. Trīsvienības baznīcas torni, Jelgavas dzelzceļa muzeju, Jāņa Čakstes pieminekli. Garām aizslīd hercoga Jēkaba laukums, sv. Annas renesanses laikmeta baznīca, dažas vecās koka ēkas un daudzie, daudzie apstādījumi. Šie un daudzi citi objekti rāda, ka Jelgava jau izsenis bijusi kultūras šūpulis, bet šodien ir speciālistu kalve lauksaimniecībai un pedagoģijai.
Gar Lielupi cauri palienes pļavām pa Kalnciema ceļu braucam uz netālo Valgundes pareizticīgo mūķeņu klosteri, kur gūstam iespaidus par neparastām sakrālām būvēm un mūķeņu dzīvi.
Uzzinām, ka Lielupes salā sekmīgi iedzīvojušies savvaļas zirgi. Rīgas sargu apartamentos
Pārdomājot redzēto un dzirdēto Jelgavā, braucam uz „Cinevillu”. Slampes ciemā, kuru var pielīdzināt Latvijas Holivudai , ir 150 ha liels lauks , no kura apbūvēti ap 15 ha. Šeit tapusi slavenā filma „Rīgas sargi” ar attiecīgām butaforiskām un īstām būvēm. Izbrīnu rada redzamie mūra nami, kuri, izrādās, būvēti no putuplasta. Teritorijā redzam pārģērbtus pagājušā gadsimta sākuma kareivjus, žēlsirdīgās māsas un parastus pilsoņus. Esam ienākuši laikā gadsimtu atpakaļ. Apskatām veco tramvaja vagonu, tvaika lokomotīvi, kuģi, senos lielgabalus un bruņumašīnas. Ar īstu bruģi segtā teritorija ir apskatīta, laiks nav karsts, tāpēc visi moži un zinātkāri. Ir aptaustīts, saklausīts un sajusts viss, ko šī vieta spēj sniegt.
Seko brauciens uz Tukumu, kura nomalē stalti iezīmējas Durbes pils. Tur neesam vieni, jo apmeklējumu izvēlējušies arī kāzinieki, lai malkotu pirmo šampanieša glāzi. Agrākā viena no daudzajām Tukuma apkārtnes muižām piedzīvojusi daudz notikumu. Zīmīgi tas, ka pils gan postīta, bet nav iznīcināta. Pašreiz pilī Tukuma novada muzejs.
Sākas ceļojums pa novada vēsturi, apskatot pils telpas un ekspozīcijas. Durbe un Šlokenbeka bijusi viena īpašnieka rokās kopš 1494.gada. Pazīstamākie no īpašniekiem ir Mēdemi, Rekes. Par pils īpašnieku Latvijas brīvvalsts laikā bijis J.Raiņa tēvs Pliekšāns.
Tagad pils klētī var papētīt seno sadzīvi un kultūru. Gūstam daudz jaunu atziņu, izjūtu. Tas ir tā, ka būtu pasnieguši roku saviem senčiem. Savukārt, istabas, saloni, kamīni, lustras, mēbeles un ikviena senā
lieta stāsta par bijušo lielkungu grezno dzīvi un par to laiku arhitektu, tēlnieku, namdaru un vienkāršo ļaužu radīto vērtību pasauli, kas šodien ir mūsu kultūrvēsture. Nākam pie atziņas – zinot savu vēsturi, varam gūt ieceres, iedvesmu radīt ko jaunu, cienīt un glabāt senču atstāto mantojumu. Zemgaļu lepnums – Upīšu Pēteris
Aiz Dobeles mūs gaida slavenā selekcionāra Pētera Upīša leģendārais dārzs. Mūs uzņem ar bagātīgu augļu un ogu degustācijas galdu. Tiekam iepazīstināti ar Pētera Upīša dzīvi un viņa talanta radīto selekcijas pasauli.
Uzzinām, ka selekcionārs vienlaicīgi nodarbojies ar 24 kultūru selekcionēšanu un mūžā radījis simtiem jaunu ābeļu, bumbieru, plūmju, liliju, rožu un citu puķu šķirņu. P.Upītis savā dārzā aklimatizējis gan valriekstu kokus, akācijas, īpašas lazdas, aprikozes un daudz košumkrūmu. Iepazīstamies ar dārza veidošanas noslēpumiem, apskatām miniābeles – kolonstādus. Visā dārza teritorijā jūtama zinātnieku – selekcionāru mūsdienīga saimniekošana. Top jauna siltumnīca. Redzam plēves pārsegu virs ražojošiem ķiršu kokiem, lai putni nebojātu ražu. Notikumiem bagātā diena sliecas uz vakaru. Vēl jāsameklē naktsmītnes un redzētajam, sajustajam jādod rezumējums – ceļam telšu pilsētiņu un pildām projekta uzdevumu – esam viens otram draugs, atbalsts. Esot ārpus mājām, palīdzam viens otram un jūtamies stipri un varoši.
Pastaiga pasaku mežā un hercoga rezidencē
Lai arī Tērvetes dabas parku daudzi kādreiz redzējuši, šodien skatāmais visus pārsteidz. 1330 hektāru lielais meža masīvs pārvērsts par izziņas un piedzīvojumu taku labirintu, kur pārsteigumi ir ik uz soļa – skaistā daba un cilvēku radītie pasaku un fantāzijas tēli līdz ar neparastiem darinājumiem liek visiem aizmirsties. Gida izteiksmīgais stāstījums mūs pavada pa Pasaku mežu, Rūķu mežu, pie Sīkstuļa mājas, milža Lutauša, Ķēniņa ar visu viņa svītu. Tad vēl tikšanās ar dzīvu Labo Raganu. Visiem jāiztur viņas liktie pārbaudījumi.
Sevišķi priecīgi ir bērni, satiekot tik daudz koktēlnieku veidotu pasaku tēlu. Tērvetes takās izjutām dabu un mūsu bagātās folkloras tēlu izteiksmīgo valodu. Tālākajā ceļā jūtama vēl arī vēstures un majestātiskuma elpa.
Rundāle ar baroka pili un atjaunoto dārzu mums liek noticēt un apbrīnot cilvēku izdomu un darbu varenību. Pils ansambļa celtniecība pabeigta 1767.gadā pēc slavenā arhitekta Bartolomeo Frančesko Rastrelli projekta E.J.Bīrona laikā. 138 telpās varam iepazīt baroka, rokoko, bīdemeijera un citus mākslas stilus. Pili postījuši daudzie kari un revolūcijas. 1812.gadā pili demolējusi Napoleona armija. Pirmais un Otrais pasaules karš paveicis pilnīgu pils izlaupīšanu. Tomēr pils nav ne reizi dedzināta, tāpēc ir iespējams restaurēt sienu un griestu gleznojumus, ciļņus, parketu, kamīnus.
Kurzemes hercogu vasaras rezidence apbur un sajūsmina. Nesen atvērts restaurētais pils parks ar strūklaku. Priecē ziedu un stādu mozaīka, pastaigu celiņi, pergolas, parka estrāde, paviljons un itin viss, ko radījuši cilvēku prāts un rokas. Paies vēl ne viena vien diena, ne viens vien mēnesis, garā ziema un mūsu prātos kārtosies atmiņas, iespaidi un dzims atkal jauni sapņi. Vēlme daudz jauna ieraudzīt.
Komentāri