Noslēdzies sv. Jāņa draudzes diakonijas centra īstenotais projekts “Motivācijas programma sociālās atstumtības riska grupām – ilgstošiem bezdarbniekiem (bezpajumtniekiem) un personām, kas atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, iesaistīties darba tirgū vai izglītoties.”
– Projekts ilga 22 mēnešus. Pirms tā jau domājām, ka pilsētā ļoti nepieciešama vieta, kur grūtā brīdī cilvēks var parunāties ar mācītāju, psihologu. Tad uzzinājām par šo projektu. Arī tajā problēmu pārņemtiem cilvēkiem bija iespēja parunāties ar speciālistiem, izzināt sevi, arī būt kopā ar tādiem pašiem, strādāt talkās, – stāsta projekta vadītāja Vaira Novicka.
Projekta sākumā kopumā sanāca 17 cilvēki ar dažādām atkarības problēmām. Visu laiku kopā bija desmit, arvien iesaistījās jauni. Ar gandarījumu projekta vadītāja stāsta, ka divi jau pirms iesaistīšanās projektā bija pārtraukuši lietot alkoholu un sarunās ar speciālistiem šo apņemšanos nostiprinājuši. Pēc iepazīšanās ar rehabilitācijas vietām viens projekta dalībnieks strādā “Zilajā krustā” par pavāru un, kā atzinis Vairai Novickai, ja nebūtu bijis šīs iespējas iesaistīties projektā, pats nespētu izrāpties no bedres, kurā bijis. Otrs, jauns puisis, jau gadu dzīvo rehabilitācijas centrā Bruknā un ir mainījis attieksmi pret dzīvi.
– Nodarbībās viņi pirmoreiz uzzināja par atkarības problēmu mehānismu. Tas ļoti daudz deva, lai saprastu, uz kādas takas katrs atrodas un cik lielai jābūt motivācijai pārtraukt lietot alkoholu, – stāsta projekta vadītāja. Visu laiku darbojās atbalsta grupa, kurā varēja izrunāties ar psihologu gan nodarbībās, gan individuāli. Sākumā izvairīgi, vēlāk labprāt projekta dalībnieki piedalījās sarunās ar kapelānu. Kā interesantu nodarbi visi atzina mākslas terapijas stundas un sevis izzināšanu karjeras centrā, kas noteikti palīdzēs darba meklējumos. Dažiem projekta dalībnieki tika palīdzēts atrisināt sociālās problēmas, piemēram, nokārtot invaliditātes grupu.
Vaira Novicka uzsver, ka projektā īpaša loma bijusi talkām –
kopīgam darbam, kurā iepazīst blakus esošo un arī gūst gandarījumu, ka kādam palīdzēts, kā arī dažādu rehabilitācijas centru apmeklējums. Tajos varēja satikties un parunāt ar tiem, kuri izlēmuši tikt galā ar atkarību postu un sākt jaunu, skaidru dzīvi.
Cēsnieks Aivars S. (uzvārdu minēt nevēlas, jo pārāk daudzi cēsnieki viņu pazīstot) atzīst, ka iesaistīšanās projektā izmainījusi viņa dzīvi. ”Droši dzīvotu bez svētdienām un pensijas,” viņš secina un lepojas, ka tagad saņem invaliditātes pensiju. “Pēc sarunām ar psiholoģi no manis novēlās birkavu smags akmens.
Bet birkavs ir 160 kilogrami. Jutos tīrs un atvieglots. Viņai stāstīju par sevi to, ko pat miesīgam brālim neteiktu, to, kas dvēseles dziļumos. Tagad man ļoti pietrūkst šo sarunu ar psiholoģi. Man ļoti patika ekskursijas, vai es kādreiz dzīvē redzētu Ventas rumbu, taču ne. Talkās arī bija labi,” domās dalījās Aivars S. Viņš ir bezpajumtnieks un līdz 1.aprīlim dzīvesvieta vīriešu patversmē jāatstāj. “Man ir divi varianti, kur apmesties, redzēs, kā būs. Nekāds lielais strādātājs neesmu, kājas sāp. Daždien ļoti. Pēc pieciem gadiem ceru, ka būs vienai gūžai operācija, kad otrai – pat nesola,” stāsta Aivars un ar pārliecību saka: “Plinti krūmos nemetīšu, vispirms jānokārto dzīvošana.”
– Projekta dalībnieki ir izmainījušies, kļuvuši atvērtāki, ieguvuši saskarsmes prasmes (pirms tam viņi vai nu klusēja, vai uzspieda citiem savu viedokli), viņi ir pārliecinājušies, ka var izkļūt no atkarību purva, tikai pašiem ļoti jāgrib, jācīnās, – vērtē Vaira Novicka.
Projekts īstenots ar 80 procentu Eiropas Savienības finansiālu atbalstu no sociālā fonda un 20 – Latvijas valsts budžeta.
Komentāri