Kristīne Rublovska ir talsiniece, kura dzīvo Valmierā. Viņa ir jauka, sirsnīga un atvērta meitene, kura aizrāvusies ar pasaku rakstīšanu un skaistu auskaru gatavošanu. Kristīnes firmas auskariņi ir mīlīgi lācīši, kurus viņa bija atvedusi uz Ziemassvētku tirdziņu Cēsīs.
„Pamatskolas laikā taisīju sienas avīzi. Vidusskolā jau rakstīju vietējā Talsu avīzē. Arī dzeju toreiz jau rakstīju,” stāsta Kristīne un atklāj, ka daļu pārdomu publicē savā mājas lapā blogā. Viņa iesaistījusies arī interesantā projektā un uzrakstījusi bērniem pasakas.
„Rakstīšana ir sirdslieta. Nesen gadu mācījos pie Kārļa Vērdiņa dzejas meistardarbnīcā. Man pat vieglāk savas domas izteikt rakstiski. Runājot par pasakām, man piedāvāja uzrakstīt pasakas bērniem. Neatteicos un mēģināju. Trīs uzrakstīju, un tās jau bija plānots ierunāt un pārdot kā audio pasakas. Projekts, kurā man piedāvāja iesaistīties, tika atcelts finansiālās krīzes dēļ,” saka Kristīne un stāsta, ka viņas pasakas ir par pārtikas produktiem, kuri mēdz aizkrist aiz virtuves skapīšiem, turpinot savu dzīvi.
Vaicāta par ideju, Kristīne saka: ”Tā radās diezgan nejauši. Biju jau kādu laiku domājusi, par ko pasakas rakstīt. Tajā brīdī man piezvanīja draugs un vaicāja, ko vakariņās gatavosim. Biju jau diezgan uzvilkusies, kad klausulē skanēja jautājums: „Makaroni mājās ir?” Devos uz virtuvi skatīties, no skapīša izkrita makaronu paka, un tie paspruka kur kurais. Tajā mirklī man radās ideja par šādu pārtikas produktu pasaulīti,” smejot atminas Kristīne un neslēpj, ka reiz izdos savu grāmatu, kurā pat ilustrācijas būs pašas radītas.
Otra Kristīnes aizraušanās ir auskaru taisīšana. Viņa stāsta: „Pamatskolas laikā, kad izdūru ausīs caurumus, sapratu, ka man lielākoties nepatīk tie auskari, kurus pārdod veikalos. Atradu veikaliņu, kurā varēja nopirkt visu nepieciešamo auskaru un kreļļu taisīšanai, un sāku visu ko ķimerēt. Pērļošanas vai citus līdzīgos kursus apmeklējusi neesmu. Daudz ko esmu mācījusies no internetā pieejamās informācijas. Es galvenokārt filcēju un veidoju auskariņus no stieples.”
Kristīne stāsta, ka viņas auskariņus var nopirkt daudzviet Latvijā – Liepājā, Rīgā, Valmierā. Šoziem viņa piedalījās arī vairākos Ziemassvētku tirdziņos – Cēsīs Rožu laukumā, Līgatnes dabas takās un Valmierā.
„Tirgošanās ir jocīga lieta. Bija interesanti. Manu auskaru „publika” ir gados jauni cilvēki. Man patīk vērot pircēju un garāmgājēju reakciju, kas ir dažāda. Novēroju, ka cilvēkiem ļoti gribējās pateikt savas replikas. Kāds paslavēja, kāds, gluži pretēji, izteica ne visai pozitīvas pārdomas. Bet bija interesanti. Tikai sapratu, ka ziemā tirgoties man ne visai patīk, jo bija auksti,” saka Kristīne, bilstot, ka šobrīd jauniešu vidū pērļošana, rotu veidošana ir populāra.
Jautājot, kā kurzemniece iejusties Vidzemē, Kristīne saka: „Laikam jau vēl neesmu iejutusies. Nevarētu teikt, ka bija kultūršoks, bet Talsi man liekas daudz radošāka pilsēta. Tā ir mana iedvesmas pilsēta. Valmiera? Es tur vienkārši dzīvoju. Varbūt arī neesmu atradusi cilvēkus, ar kuriem pavadīt laiku. Turklāt, ja nekur nemācies, neesi nekur iesaistīta, ir pagrūti atrast jaunus darbus. Bet jāsaka, man ir savas lietas, ar kurām nodarboties. Es neesmu arī izpratusi šīs pilsētas ritmu, jo katrai tāds ir. Savs ritms, likumi. Man vēl gribas spuroties pretim.” – Tavi mīļākie ziedi? – Pavasarī tās ir narcises, vēlāk – maijpuķītes. Man patīk arī margrietiņas un īrisi. – Par ko bērnībā sapņoji kļūt? – Bija vairākas lietas. Gribēju būt modes dizainere, žurnāliste un pat ārste. Bet šobrīd esmu nolēmusi, ka vēlos studēt Kultūras akadēmijā. – Tavs dzīves moto? – Cilvēkam ir jādara tas, kas viņam patīk. Citādi viņš mokās. – Priekšroku dod tējai vai kafijai? – Man garšo zaļā tēja bez cukura. Bet arī bez kafijas gluži iztikt nevaru. – Vai kādreiz esi domājusi par došanos uz ārzemēm? – Domājusi esmu, bet prom dotos tikai absolūti galējā situācijā. Domāju, ja ir galva uz pleciem, vienmēr var mēģināt izķepuroties tepat Latvijā. – Kas tevi visvairāk izbrīna cilvēkos? – Man cilvēki patīk. Esam tik dažādi.
Komentāri