Izstāžu zālē “Vecpilsēta” apskatāma
Gunas Miķelsones izstāde „Lupatu grīdas ceļi”.
Kopš seniem laikiem Latvijā bija pazīstami lupatu deķi , tos sauca arī par zirgu deķiem. Latvieši, praktiska tauta, izmantoja nolietotos apģērbus kā audu materiālu paklājiem. Tā vecais pārtapa jaunā. Šodien lupatu deķi ir ne tikai lauku mājās, tie papildina mūsdienīgus telpu interjerus. Dažkārt saka – lupatu gobelēni, jo tie patiesi ir mākslas darbi.
“Cilvēkiem patīk. Par to liecina pircēju interese gadatirgos, pasūtījumi,” saka audēja Guna Miķelsone. Viņa nav mērījusi, cik metru vairāk nekā desmit gados noausts. Lupatu deķi tiek austi tekstillentīšu tehnikā uz rokas stellēm. Velkos viņa izmanto tikai lina diegus, bet audos noder
lietoti, dažādu materiālu apģērbi. “Jo daudzkrāsaināki ir vecie apģērbi un audumiem daudzveidīgāka faktūra, jo interesantāks iznāk deķis,” saka Guna un piebilst, ka divu vienādu lupatu deķu nav, katrā ir oriģināls un neatkārtojams krāsu salikums.
“Ko tik šajos gados neesmu audusi,” pārcilājot noaustos darbus, saka audēja un pauž pārliecību, ka darināt var brīnumskaistus un neparastus deķus. Viņas stellēs tapuši tādi, uz kuriem iezīmējas šaha galdiņš, labirints, bambusu birzs, japāņu ķiršu dārzs, bet, ieaužot lapsādas un trušādas kažoku un vēl klāt pieliekot zeltītu trikotāžu, iznācis īsts mākslas darbs “Zaķa un lapsas zeltas kāzas”. “Latviešiem patīk smilšu, akmens toņi, arī zaļie, kuru izvēle ir maza, jo nav tik daudz zaļu apģērbu. Es nekrāsoju materiālus, tāpēc jāiztiek ar tām krāsām, kādas ir. Man patīk ceriņu krāsas, arī tādi dzīvi toņi, kas raksturīgi Jāņu naktij, tad jūtams ritms,” stāsta audēja un piebilst, ka cilvēki jau darbus vērtē pēc tā, vai tie iederas interjerā. Gunas Miķelsones lupatu deķi rotā gan vairākus viesu namus, gan kafejnīcu Lietuvā. Tie redzami arī Dārziņa muzejā “Jāņaskolā”. “Klausījos Dārziņa mūziku un audu. Tie bija īpaši darbi, tikpat krāsaini kā Dārziņa mūzika,” stāsta audēja.
Ja kādreiz lupatu deķus izmantoja vien kā grīdas celiņus vai ziemā apsedza zirgus, mūsdienās tie kalpo kā paklāji, pārklāji dīvāniem un krēsliem, redzēti arī pie sienas kā gobelēni. “Ir bijušas reizes, ka noaužu deķīti, ko nolikt pie gultas, lai kājām silti, bet saimnieks to uzklāj uz gultas stūra, jo labi izskatās,” stāsta Guna Miķelsone un turpina: “Lai gan lupatu deķu audēju Latvijā ir daudz, vairākkārt esmu dzirdējusi, ka mani ir atšķirīgi. Droši vien tāpēc, ka tajos ielieku savu enerģiju, labās domas. Es daru to, kas man ļoti patīk,” atzīst audēja.
Gunas Miķelsones un Brīvdabas muzeja lietišķās mākslas studijas „Auseklis” metālkalumu izstāde apskatāma visu aprīli.
Komentāri