Svētku noskaņās, klātesot pašvaldības priekšsēdētājam Jānim Rozenbergam, Sociālā dienesta darbiniecēm, kā arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Diakonijas nozares vadītājam mācītājam Oskaram Smoļakam un nodibinājuma “LELB Diakonijas centrs” vadītājai Sigitai Dišlerei, kolēģiem no dienas centriem Rīgā un Madonā, tika atklātas izremontētās telpas dienas centram Cēsīs, Gaujaslīčos.
Ciemiņi nāca ar augiem puķupodos, aicinot plaukt arī namam un cilvēkiem tajā, vēlot labu omu, spēku, mīlestību un kūsājošu dzīvību. Mācītājs Oskars Smoļaks, iesvētot telpas, atgādināja, ka katrai vietai ir sava atmosfēra, ko ienes gan cilvēki, kas tajā atrodas, gan Dieva klātbūtne: “Lai šī ir vieta, kur neviens nejūtas svešs, bet piederīgs, iedrošināts un justos kā dvēseles mājās.” Sociālā dienesta darbiniece Signe Poreitere uzsvēra, ka šeit strādā ar misijas apziņu un katru cilvēku uztver kā ļoti lielu vērtību.
Dienas centrā uzturas gan cilvēki, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas, gan arī seniori, kuri palikuši vieni. Pilngadīgo personu atbalsta nodaļas sociālā darbiniece Cēsīs Signe Poreitere “Druvai” teic, ka dienests arvien plašāk sadarbojas ar dažādām nevalstiskajām organizācijām sociālo jautājumu risināšanā. Tādēļ, kad LELB Diakonijas centrs pirms vairākiem gadiem pārņēma telpas Gaujaslīčos, līgums tika slēgts ar nosacījumu, ka Diakonijas centrs nodrošinās dienas centru cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas. “Ir apmeklētāji, kas priecājas, ka nav jāsēž pieturā uz soliņā vai autoostā, ir tādi, kuri neizrāda interesi apmeklēt šādu dienas centru. Tas parasti saistās ar atkarības problēmu, jo dienas centrā alkoholu lietot nedrīkst. Patlaban Cēsīs ir cilvēki desmit, kam iespēja izmantot pakalpojumu. Bet, ja Sociālā dienesta redzeslokā nonāk vientuļi seniori, arī viņiem piedāvājam šādu iespēju,”pastāsta S.Poreitere.
Vietā, kur tagad ir dienas centrs, bijusi noliktava ar daudzām šaurām telpām un gaiteņiem. Tā kā Gaujaslīču kompleksa galvenā ēka ziemā apsildāma tikai ar elektrisko sildītāju, tika izlemts remontēt noliktavas telpas, lai varētu tām pieslēgt apkuri un dienas centrs ērti varētu darboties gan ziemā, gan vasarā, kad galvenajā ēkā notiek nometnes, pastāsta dienas centra vadītāja un sociālā darbiniece Vineta Fišere.
Tagad pirmajā stāvā ir četras plašas telpas, kur darboties, labos laikapstākļos arī ārā. Ja centru apmeklēs seniori, kuriem vajadzēs diendusu, būs iespēja iekārtot arī guļamtelpu.
Ikdienā ar klientiem strādā trīs darbinieki. “Katru dienu uz vietas ir sociālā aprūpētāja Sandra Eglīte, es kā vadītāja arī regulāri esmu vismaz reizi nedēļā, tāpat arī sociālais darbinieks un atkarību speciālists Arnis Irbe. Darbojas arī pieaicināti speciālisti, kuri vada vingrošanas nodarbības, atbalsta grupu, iedvesmo ar slavenu cilvēku dzīvesstāstiem, lai ieinteresētu klientus,” skaidro V.Fišere. Viņa uzsver, ka sadarbība ar klientiem veidojas ļoti tuva: “Centrā raisās sarunas gan par politisko situāciju, karu, ir klienti, kas dienējuši Afganistānā, zina stāstīt, kādi ir kara apstākļi. Notiek arī sadzīves prasmju attīstošas nodarbības, piemēram, ēst gatavošana, jaunu recepšu apgūšana. Bet ir klienti, kuri jau paši prot pagatavot kaut ko ļoti garšīgu. Mēs vienmēr pusdienojam pie viena galda, jo visi esam vienādi. Un šiem cilvēkiem tas ir ļoti svarīgi. Reiz, kad man bija darāmi vairāki darbi, nevarēju pievienoties, bet kungi teica, lai nāku paēst, ka viņi man arī atstājuši. Arī viņiem gribas par kādu parūpēties. Nevienam nav zudusi cilvēcība, nav iestājusies vienaldzība, viņi vēlas iesaistīties un sadarboties, viņiem piemīt atbildības sajūta.”
Klienti aktīvi iesaistās centra dzīvē, ne tikai rūpējas par savu higiēnu, bet arī uztur kārtību, grābj lapas, skujas, vasarās palīdz ar kādiem darbiem nometnēs. Pagājušajā ziemā vīri cītīgi iesaistījās ukraiņu atbalstam, gatavojot maskēšanās tīklus un ierakumu sveces. Darbinieki ar klientiem arī dodas uz kino, tā skatīta filma “Mātes piens”, arī ekskursijā uz Straupes pili, Āraišu ezerpili, pārgājienā uz Ērgļu klintīm.”
Vineta Fišere teic, lai gan pārsvarā dienas centrā tiešām uzturas cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas, jau pašā sākumā bija divi vīrieši, kuriem bija savs mājoklis, bet viņi bija vientuļi, nomākti, negribēja iet sabiedrībā. Tad Sociālajā dienestā viņiem piedāvāja nākt uz dienas centru. “Reizēm virmo jautājums, vai tiešām seniori gribēs darboties kopā ar bezpajumtniekiem, bet, ja cilvēks ir nomazgājies, tīrs un pieklājīgs, tad sadzīvošana ir pat ļoti laba. Ir arī bezpajumtnieki, kuri sākumā negrib nākt, bet ar laiku kļūst par lielisku piemēru citiem,” atklāj V. Fišere.
Centra vadītāja stāsta, ka šo vairāku gadu laikā ir pieredzējusi, kā cilvēki mainās: “Jā, tas notiek lēni, bet notiek. Turklāt viņi mudina pārējos. Te viņi redz, ka var arī citādi. Ir klienti, kuriem ir izdevies savu dzīvi nokārtot, ierādīts dzīvoklis Liepā, viņi rēķinus var samaksāt, un viss ir kārtībā. Man gribētos ticēt, ka šī vieta ir kā glābšanas saliņa, kā glābšanas riņķis, kur patverties, lai pēc tam jau izlemtu, uz kuru pusi doties. Tā bija cilvēks, kuram sašķobījās veselība, bija jātaisa operācija, pēc kuras strādāt kādu laiku nevarēja, tāpēc nebija arī naudas un dzīvesvieta bija jāatstāj. Kad tagad sazvanījāmies, viņš teica lielu paldies, ka tādā brīdī mēs bijām un viņam bija, kur palikt, lai pēc tam jau nostātos atkal uz savām kājām. Dzīvē viss var mainīties vienā mirklī, un tad ir labi, ja ir pieejams atbalsts, kas palīdz noturēties.”
Komentāri