Jēkabsonu ģimene Straupē ir viena no tām, kurā vecāku un bērnu vidū valda savstarpēja uzticēšanās, mīlestība un atbalsts.
Aelita un Andris Jēkabsoni laulībā aizvadījuši 19 gadus, ģimenē aug 18 gadus vecais Kristaps un piecpadsmitgadīgā Kristiāna. Pie ģimenes bieži ciemojas vecāmāte, kuru trīs gadu vecumā Kristaps mīļi iesauca par papaciņu. Aelita atzīst, ka papaciņa ģimenē ir: „Kā labais eņģelītis.” Viņa sagaida ar siltām pusdienām un izkurina māju.
Aelita un Andris pēc profesijas ir agronomi, studējuši Lauksaimniecības akadēmijā, kur izbaudīja studentu dzīvi un piedzīvojumus: „Gadu pēc iepazīšanās apprecējāmies. Vienu gadu ar Kristapu nodzīvojām Jelgavā.” Aelita skaidro, ka tā kā Rīgā dzīvokli dabūt bijis grūti, jaunā ģimene devusies uz Limbažu rajonu, bet pēc tam piedāvāts dzīvoklis Straupē: „Bērnībā, kad braucām pie radiem Straupē, bija sapnis, ka es šeit varētu dzīvot.”
Īpašas atmiņas saistās ar pirmo Aelitas ciemošanos Andra dzimtajā pilsētā Piltenē, kur Andra mammas draudzene, uzzinājusi, ka Aelita ir no Rīgas, dziļdomīgi un vērtējoši noteikusi – ak, no Rīgas.
Lai gan ģimenes mājas jau 16 gadus ir Straupe, tomēr ikdiena vairāk saistās ar Cēsīm, jo abi bērni mācās pilsētas ģimnāzijā. Andris nodarbojas ar guļbūvju celšanu, Aelita ir veikalu tīkla „Drogas” reģionālā administratore, līdz ar to daudz laika nākas pavadīt arī Rīgā.
Kristaps jau desmito gadu spēlē florbola komandā „Pārgauja”, tur-klāt pats arī trenē jaunos spēlētājus, tomēr sportu kā profesiju Kristaps nav izvēlējies un pēc skolas beigšanas nākamgad plāno studēt komercdarbību. Savukārt Kristiāna piecus gadus trenējas basketbolā. Abi jaunieši ne tikai sporto, bet arī iesaistās dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Kristaps vada un organizē pasākumus, un arī Kristiāna iesaistījusies projektā „Uzņemies vadību”, kurā 25 rajona jaunieši iegūst zināšanas par pasākumu organizēšanu, vadīšanu, kā arī citiem jautājumiem.
Ģimenes ikdiena ir saspringta. Aelita pat atzīst, ka ne vienmēr no rītiem izdodas kopā pabrokastot. Tai pat laikā vecāki vienmēr atraduši laiku, lai bērnus aizvestu uz treniņiem, turklāt viņi ir redzējuši visas spēles. Tieši sports ir lielākā ģimenes kopīgā aizraušanās un sirds lieta. Kristiāna atzīst: „Ir ļoti pozitīvi, ka vecāki interesējas par brāļa spēlēm, mēs esam klāt pilnīgi visās – gan Cēsīs, gan Rīgā, Stalbē un Liepājā. Ir bijis pat tā, ka mamma mani ved uz spēli Daugavpilī, lai vakarā visi varētu paspēt uz brāļa spēli.”
„Sporta spēles ir svēta lieta – uz tām ir jābrauc! Tā ir ļoti laba atslodze,” atzīst Aelita, kuru ģimene raksturo par visaktīvāko sporta fani.
Arī mācības ir gan Kristiānas, gan Kristapa prioritāšu sarakstā. Kristaps atzīst, ka jau mazajās klasēs abi ar māsu esot pieradināti mācīties. Kristiāna ar lepnumu saka, ka mājasdarbus vecākiem nekad nav nācies pārbaudīt. Aelita skaidro: „Jau kopš mazotnes bērni ir audzināti, mudinot mācīties un sportot.”
„Lai cik saspringts ir ikdienas ritms, mēs atrodam laiku, lai visi kopā kaut kur aizbrauktu, apmeklētu kinoteātri vai teātri,” stāsta Kristaps. Vēl viens ģimeni vienojošs elements otro gadu ir pirts celšana, kur īpaši vasarā kopā tiek pavadīts daudz laika. Pirtij dots nosaukums „Kriksīši”, par godu Kristapam un Kristiānai, kuri bērnībā saukti par Kriksīšiem.
Kristaps uzskata: „Ļoti pozitīvi, ka satiekamies no rīta un vakarā, bet nepavadām visu dienu kopā, līdz ar to neveidojas rutīna. Kad vakarā atbraucam mājās, varam izrunāties. Ļoti augstu vecākos vērtēju to, ka viņi mums uzticas, ļauj lēmumus pieņemt pašiem. Es vienmēr varu paprasīt padomu, izrunāties, ja ir kādas problēmas, vienalga, tās ir saistītas ar skolu vai meitenēm. Esam runājušies pat līdz trijiem naktī. Viņi nav tikai vecāki, bet arī draugi!”
Kristapa teiktajam piekrīt arī tētis: „Mēs ļaujam, lai viņi paši pieņem lēmumus.” Arī Aelita norāda, ka ģimenē būtiska ir uzticēšanās: „Nevar teikt, ka nekreņķējos un, protams, ir jau arī strīdiņi, piemēram, par to, ka mobilais telefons ir tāpēc, lai pa-ziņotu, ja kaut kur aizkavēsies.
Mēs esam informēti, kas notiek ar mūsu bērniem. Viņi stāsta un dalās savos pārdzīvojumos, bet, protams, paliek arī kāds noslēpumiņš.”
Jautāti par to, kā izdevies saglabāt tik sirsnīgas attiecības, Aelita un Andris ir vienisprātis, ka laulības dzīvē palīdz tas, ka abi strādā dažādās darba vietās, līdz ar to vakarā ir iespēja parunāties, kā gājis darbā, kādas ir problēmas. Aelita atzīst: „Andris ir ļoti mierīgs. Pat, ja es gribētu pastrīdēties, tad nav jau ar ko. Bet nav arī tā, ka mums viss ir bijis tikai rožaini, esam pieslīpējušies viens otram. Mēs visu izrunājam. Ja Kristaps teica, ka mēs esam viņiem kā draugi, tad man gribas teikt, ja Andris nebūtu mans vīrs, tad es gribētu šādu draugu.” Andris piekrīt, ka tad, kad abi strādājuši vienā darba vietā, asumiņi bijuši daudz vairāk.
Ģimene visus svētkus svin kopā, taču visīpašākie ir Ziemassvētki. Aelita atklāj: „Viens otru sveicam un cenšamies, lai dāvanu būtu daudz un būtu jāskaita daudz pantiņu.” Kristiāna gan smejoties piebilst, ka ģimenes vīriešiem ar pantiņu skaitīšanu esot grūtāk. Mammai mīļas atmiņas ir no kādiem Ziemassvētkiem, kad Kristaps, tēlodams Salavecīti, teicis – Lai kur nu kurais pēc daudziem gadiem strādāsim un dzīvosim, lai šajos svētkos mēs vienmēr būtu visi kopā.
Andris pastāstīja, ka par tradīciju kļuvusi arī ikgadēja došanās uz zoodārzu 1. septembrī. Mācību gada sākumā visi kopā arī vienojas par kabatas naudu, un bērni ar humoru atzīst, ka to ietekmējot arī inflācija.
Ģimenē nav strikti nodalīti darbi, bet traukus tomēr mazgājot ģimenes sievietes un tehniskos darbus, arī spuldzītes ieskrūvēšanu, veicot vīrieši. Tomēr ģenerāltīrīšanā iesaistās visi. Savukārt biezpiena pankūkas ir Andra meistarstiķis, kas izkopts jau kopš kopmītņu laikiem.
„Māju sajūta var nebūt skaistā pilī, bet var būt būdiņā. Kad bērni bija mazi, viņi teica, ka mājās ir daudz siltāk un mājīgāk,” stāsta Aelita un patiešām – Jēkabsonu ģimene, šķiet, prasmīgi saglabā mājīgumu un mīļumu.
Komentāri