, Gaujas NP informācijas speciāliste
Ko gada sirsnīgākajos un ģimeniskajos svētkos dara mūsu kaimiņzemēs? Vai latviešu tradīcijas ir tik vienreizīgi unikālas, kā to popularizē mūsu tūrisma ceļveži un reklāmas kampaņa “Welcome to my country”? Neesam taču vieni šajā pasaulē kā maza endēmiska kultūras saliņa. Līdzības kaimiņtautu tradīcijās nepārprotami liecina, ka jau ļoti sen notikusi informācijas apmaiņa arī bez interneta un plašsaziņas līdzekļiem.
Zviedrijā Ziemassvētku noskaņas sākas ar Svētās Lūcijas dienu 13.decembrī. Ceremonijā piedalās vecākā meita ģimenē. Viņas pienākums katru gadu šajā dienā no rīta modināt vecākus un pasniegt karstu kafiju ar safrāna maizītēm.
Ziemassvētki Igaunijā sākas ar svētā Tomasa dienu 21.decembrī, tātad astronomiskajos saulstāvjos. Trīs dienas norit sagatavošanas darbi. Top svētku ēdieni, alum pieliek ieraugu, rūpīgi iztīra visus istabas kaktus. Ziemassvētku vakarā 24.decembrī visam jābūt kārtībā. Istabas centrā pie griestiem tiek piekārts liels rombveida salmu puzuris, izgreznots ar izpūstām olu čaumalām, dzijas un auduma lentītēm, bet grīda izkaisīta ar salmiem no pirmā un pēdējā šī gada ražas labības kūļa.
Arī Somijā, Zviedrijā un citās valstīs senāk katrā ģimene prata gatavot tradicionālos salmu, skaliņu un skaidu rotājumus. Mūsdienās tādus var iegādāties Skandināvijas zemjuu amatnieku tirdziņos kā diezgan dārgus (roku darbs!) un ekskluzīvus suvenīrus.
Lietuvā pirms svētkiem visa ģimene gatavo salmu zvaigznītes, virtenes un puzurus. Tos izmanto gan eglītes, gan telpu dekorēšanai. Pēc svētkiem rotas noņem un rūpīgi glabā, lai izmantotu atkal nākošajā gadā. Senāk gan salmu rotājumi gatavoti katru gadu no jauna, jo svētkiem beidzoties, tos sadedzināja.
Poļiem Ziemassvētku laiks ir ģimenes pulcēšanās vienotības svētki. Viss iesākas ar pamatīgu mājas kopšanu, lai nekārtībā un istabas stūros neieviešas velns un citi ļaunie gari.
Krievijā Ziemassvētkus svin pēc Jūlija kalendāra 7.janvārī, trīspadsmit dienas pēc tā dēvētajiem Rietumu Ziemassvētkiem. Tradīcijai bija 75 gadu “pārrāvums” – pēc 1917.gada revolūcijas Ziemassvētki, tāpat kā citas reliģiskās ceremonijas, oficiāli tika aizliegti. Svinēšana visā krāšņumā atsākās tikai 1992.gadā. Kāpēc janvārī? Izrādās, pēc Jūlija Cēzara iedibinātās laika skaitīšanas, ik gadus no solārā cikla palika pāri 11 minūtes un 14 sekundes, kas 1580.gadā jau bija uzkrājušās kā 10 liekas dienas. Reformu veica pāvests Gregorijs, 1582.gadā atņemot oktobrim liekās dienas. Mums tagad tas liekas pašsaprotami, taču toreiz daudzas zemes jauno kārtību pieņēma ar kavēšanos. Krievijā tradīcijas turpinājās pēc vecā stila, akceptējot Gregora kalendāru tikai 1900.gadā. Tā nu mūsdienās Krievijā daudzi svin gan pareizticīgo Ziemassvētkus, gan kristīgos. Ortodoksālās baznīcas Ziemassvētku tradīcijas savijušās ar daudz senākajām, arī reģionos ir atšķirības, tāpēc visā plašajā Krievijā katrā ģimenē svin nedaudz atšķirīgi. Īstais svētku vakars sākas, kad debesīs uzlēkusi pirmā zvaigzne.
Ar Eiropas modi istabās ienāk zaļā viešņa. Koši izpušķotā eglīte pamazām kļuvusi par vienu no svarīgākajiem Ziemassvētku rotājumiem. Igaunijā eglītes ienešana telpās tiek uzskatīta par vācu tradīciju. Sākotnēji tā rotājusi tikai skolas un muižas, bet 20.gadsimtā zaļo kociņu savās istabās pieņēmuši arī zemnieki. Par Ziemassvētku eglītes ierašanos Somijā zināms precīzi – tas noticis 1829.gadā, kad ar to savu pieņemamo telpu rotājis barons Klinckovstroms. Pilsētnieku un zemnieku mājās par tradicionālo rotājumu eglīte kļuvusi ap 1870.gadu.
Lietuviešiem eglītes rotājumi ir sārti āboli, dzelteni krāsotas skaidas. Svecītes dedzina tikai pirmajā vakarā, jo egle izkalst un sausie zari var aizdegties. Eglīti istabā glabā līdz Zvaigznes dienai.
Lai gan Pēteris I Ziemassvētku eglītes tradīciju uz Krieviju atveda jau tālajā 1700.gadā, tomēr tā pa īstam ieviesās un nostiprinājās tikai padomju laikā, kļūstot par Jaungada eglīti.
Komentāri