Vai šajā gadā jau varēs runāt par pusceļa mājas un jauna pansionāta aprisēm Nītaures pagastā, vai mūsu pilsētā būs dienas centrs, kurā strādās ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, kuri ir psihiski slimi? Vai attaisnosies politika, ka, samazinot vietu skaitu psihoneiroloģiskajās slimnīcās, attīstīsies alternatīvo pakalpojumu veidi, kurus saņems cilvēki ar garīgās veselības problēmām? “Druvas” saruna ar mūspuses sociālās jomas speciālistiem. Uz jautājumiem atbildes meklēja rajona padomes sociālo un veselības aprūpes jautājumu daļas vadītāja Ģertrūde Šulmeistere, Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” direktore Iveta Sietiņsone un starpnozaru sadarbības biedrības “Daiva” valdes priekšsēdētāja Ligita Embrekte, kuras piekrita, ka Labklājības ministrija iedzīvotāju garīgās veselības aprūpi nosaukusi par prioritāru šajā gadā Latvijā un, speciālistuprāt, tie vairs neesot tikai vārdi un programmas, bet iespējami darbi, līdzekļu piesaiste, ja pašvaldībās izlems par nepieciešamo, izstrādās stratēģisko virzienu aprūpē.
– Par kādiem alternatīvajiem pakalpojumiem tiek diskutēts?
Ģertrūde Šulmeistere: – Arī pie mums jāveido grupu mājas, dzīvokļi, jāpiedāvā alternatīvas institucionālajai aprūpei. Pusceļa mājas valstī pašlaik ir trīs un gada beigās būs vēl trīs. Pusceļa mājas strādā Jelgavā, Daugavpilī un Valmieras rajona Jeru pagastā pie pansionāta “Rūja”. Šādas iespējas būs Liepājā, Ropažos un Allažos. Valstī ir izveidoti arī vairāki grupu dzīvokļi. Varbūt pastāv uzskats, ka valstiskā, arī pašvaldību līmenī par šo attīstību netiek domāts. Es to noliedzu, sakot, ka jautājumus risinām. To nevar izdarīt vienā dienā, mēnesī vai gadā.
Ligita Embrekte: – Ir ļoti cerīga situācija, arī plašāk raugoties. Labklājības ministrija (LM) finansēs piecus nodarbinātības veicināšanas centrus Latvijā. Cēsis ir plānā, jo sen par šiem jautājumiem esam runājuši, izstrādājuši dažādus plānus un projektus, tāpēc pavisam drīz varēsim izveidot jaunu centru, kas ļoti vajadzīgs cilvēkiem ar psihiskajām saslimšanām. Secīgi būs iespējams attīstīt alternatīvos pakalpojumus, veidot grupu mājas, izveidot atbalstītās darba vietas, darbnīcas un dienas centru. LM un Veselības ministrijai domas ir vienotas. LM finansēs nodarbinātības veicināšanas centru izveidi, bet Veselības ministrija – garīgās veselības ambulatoro aprūpes centru iekārtošanu. Tas ir burvīgi! Mēs par valsts līdzekļiem varētu realizēt idejas.
– Cik tālu ar darbiem mūspusē?
Ģ.Šulmeistere: – Mūsu pusē ir runa par Nītaures pansionāta pārveidošanu. Tur gribam veidot pusceļa māju, grupu māju. Tā kā pansionāta ēka ir ļoti veca, kas neatbilst visām prasībām, mēs esam iecerējuši celt arī jaunu aprūpes centru. Darba grupa domāja par visai lielu iestādi ar 150 vietām, bet tagad izdarām korekcijas, jo līdz ar Alsungas “Reģu” iestādē notikušo traģēdiju uz lielu iestāžu būvniecību skats ir greizs. Jāpiebilst gan, ka pakalpojumu rentabilitāte sākas tikai no apmēram 150 vietām. Kurš dārgākas izmaksas segs? Pašvaldībai, pašiem klientiem viņu dzīve institūcijās maksā dārgi, cenas tikai pieaugs, jo ir inflācija, centros strādā daudzi speciālisti, aprūpētāji, kuriem pieklājīgas algas jāmaksā. Manuprāt, sabiedriskās organizācijas sacēlušas trauksmi par to, ko nezina. Saka, ka visiem iemītniekiem kopā jādzīvo, vienā laikā jāceļas, jāguļas, jāēd, bet tā taču nav. Kā cilvēki dzīvo laukos, kādi viņiem tur ir apstākļi? Pansionātā ir aprūpētāji, sociālie darbinieki, par cilvēkiem tiek domāts, viņi tiek nodarbināti. Visas iemaņas var attīstīt. Zīmē, apglezno traukus, ada, šuj. Par rajona pansionātiem varu pateikt tikai to labāko. Iemītnieki aptaujājot saka, ka jūtas labi, ka ir apmierināti. Viņi šos centrus izjūt kā savas mājas.
Iveta Sietiņsone: – Es strādāju neilgu laiku Cēsīs, bet pirms tam līdzīgā darbā Valmierā. Ir pieredze, ka uz pansionātu jāaiziet tikai tiem cilvēkiem, kuriem vairs nepietiek ar mājas aprūpi. Man šķiet, ka Cēsīs daudz par daudz līgumu ir slēgts par cilvēku dzīvi pansionātos. Te gan vairāk ir runa par vispārējām, ne speciālajām aprūpes iestādēm.
Mums pašvaldībā jau ir dienas centrs, darbojas pensionāri, bet tur klientu varētu būt daudz vairāk. Bērnus invalīdus vecāki var vest uz nodarbībām. Tagad vēl plānojam, vai Bērzaines ielā 16 pagalmā esošo māju pielāgot ielu bērnu vajadzībām, vai domāt par cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām. Varētu nodrošināt nodarbības – zīmēšanu, spēļu terapiju. Varētu teikt – izveidot dažādas darbnīcas, kur nodarbināt klientus, par tādu centru, kurā meistarotu, urbtu un preces realizētu, es teiktu, ka pagaidām nav runas.
L.Embrekte: – Es uz šīm iespējām gribētu paraudzīties no sava dēla viedokļa. Nav mūsu pašvaldībā pagaidām neviena alternatīvā pakalpojuma, ko viņam piedāvāt. Ja būtu mājas aprūpe, dienas centrs, viņš tos apmeklētu. Uz pieminēto dienas centru jau pirms ilgāka laika aizgājām, bet uzreiz mums teica, ka viņam jau te nepatiks… Pliks galds ar beņķiem. Nav darbnīcu. Cilvēki ar garīgajiem traucējumiem jau nav pensionāri, kas paņems līdzi savu zeķi un kopā paadīs. Cilvēkiem ar garīgajiem traucējumiem ir problēmas ar motivāciju, trūkst gribas. Ja aiziet uz darbnīcu, kurā ir radošāka atmosfēra, viņi veic vienu, otru darbiņu. Ja saka, lai parunā, tad reizi, divas atnāks, un tad vairs ne. Dienas centrā jābūt arī ēdināšanai. Rīgā, Jūrmalā ir normāli dienas centri, kur klienti ir nodarbināti visu dienu. Tie ir labi piemēri, bet nekur Vidzemē nekā tāda nav.
– Vai tas ir finansējuma jautājums?
I.Sietiņsone: – Tas viss notiek pakāpeniski. Pagaidām mēs zinām Cēsīs divus tādus cilvēkus, kādus Ligita pieminēja. Nav jēga taisīt darbnīcu, ja nebūs, kas nāk. Tā aktuālākā problēma Cēsīs sociālajā jomā ir jāuzķer. Dienas centru var veidot, piedāvāt darba terapiju, bet ja veidojam, tad vajag klientus. Cēsīs būs grupu dzīvoklis pensionāriem. Kāpēc? Man atbildēja, ka pašvaldībā it kā nav citu kategoriju klientu. Tāds tagad dominē viedoklis.
L.Embrekte:– Muļķības! Nav pašvaldībā invalīdu uzskaites, nav uzskaites par cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Ir jāatšķir cilvēki ar šiem traucējumiem un viņu vajadzības. Ja ir attīstības traucējumi, tad pietiks ar pazīmēšanu un klucīšu likšanu, bet, ja ir psihiskās saslimšanas, tad vajag nodarbinātību. Šie cilvēki var strādāt, kaut ko nopelnīt, viņi ir laimīgi par tiem 40, 50 latiem. Un tas nozīmē, ka jāveido specifiskas darbnīcas. Jāveido pēctecība sistēmā, lai no augstākas nodarbinātības, kad cilvēka veselības situācija pasliktinās, viņš var izmantot citu darba piedāvājumu. Tā ir darba terapija, kas ir ļoti nozīmīga. Šie cilvēki tiešām grib strādāt.
I.Sietiņsone:– Es esmu ieinteresēta, lai dienas centrā klientu būtu vairāk. Es uzskatu, ka daži pārmetumi par pakalpojuma pilnīgu neesamību nav pamatoti. Visu var uzlabot, tāpēc taisām eksperimentu, lai klienti nāk, tad vērtēsim, meklēsim jaunas aprūpes, nodarbinātības iespējas. Cik jūs bieži esat nākuši uz pašvaldību, ko piedāvājuši, kas jums ir atteikts? Ja ir konkrēts plāns, noformulētas vajadzības, pirmie soļi, tad tā lieta aiziet.
L.Embrekte:– Nu, esam arī saņēmuši atteikumu.
– Kamēr jūs diskutējāt, aizdomājos par citu. Ja centrus izveidojam, vai būs, kas tajos strādā?
Ģ.Šulmeistere: – Ar darbiniekiem kļūst aizvien grūtāk, jo sfērā var atrast labāk atalgotu un vieglāku darbu. Aprūpes centrā ir grūts, atbildīgs un diezgan riskants darbs. Speciālajos pansionātos jābūt profesionālim, saprotošam, labam, padomdevējam. Daudzi dodas darbu meklēt ārzemēs, bet es vienalga uzskatu, ka ieceres ir jārealizē.
Valstī 700 cilvēku gaida iespēju mitināties specializētajos pansionātos. Grupu mājās vajadzēs mazāk darbinieku, pusceļa mājas paģērē vairāk, bet tāpēc tās iekārto blakus centriem.
L.Embrekte: – Es cerīgi uz to skatos. Ļoti daudzi izglītojas sociālajā jomā, mācās arī tuvinieki, saprotot, ka ar daudz ko pašu spēkiem jātiek galā. Pakāpeniski notiek arī tas, ka šā tipa iestādēm vairs nav tikai uzraudzības funkcija, bet tās pārvērš par mājām. Un valsts programmās paredzēts atbilstošs finansējums speciālistiem – psihologiem, ergoterapeitiem.
– Vai cilvēku ar garīgajiem traucējumiem aprūpē ir izveidojusies arī reģionāla sadarbība?
L.Embrekte:– Vidzemes sociālās integrācijas programmu darba grupā izstrādājām pirms pāris gadiem. Aizskrējām divus gadus pa priekšu pašlaik notiekošajam. Tagad vajadzīgās idejas sāk realizēties. Šajā gadā budžetā ir papildus līdzekļi, lai sniegtu atbalstu cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Tāpēc galvenais, kas jāizdara – jāizveido sistēma, kas nodrošina pakalpojumu saņemšanas pēctecību, tāpēc katastrofāli ir nepieciešama sadarbība, jo visus aprūpes pakalpojumus nekad nevarēs piedāvāt viena pašvaldība. Ja sistēma būtu reģionāla, tad redzētu, kur klients paliek, viņš neizkristu no aprites. Ja sadarbības nav, tad situācija ir tāda, ka pacientu izraksta mājās no slimnīcas, viņš pazūd no redzesloka, bet atkal atgriežas līdz ar veselības stāvokļa saasināšanos. Daudz rūpju par šiem cilvēkiem būtu jāuzņemas sociālajam darbiniekam. Cēsis varētu piedāvāt kompleksu pakalpojumu, jo daudzi cilvēki gatavi mainīt pat dzīvesvietu uz turieni, kur atbalstu varēs saņemt.
I.Sietiņsone: – Mana pārliecība, ka stacionāriem ar pašvaldībām ir laba sadarbība. Tagad svarīgākais pamēģināt, kā aprūpes pakalpojumus attīstīt, nodrošināt. Man liekas, ka Cēsu pilsētai ir ļoti labas iestrādes, domājot par cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, jo strādājam ar domu par nākotnē nepieciešamo. Cēsu 2. pamatskolā ir klase, kurā mācās bērni invalīdi, dienas centru apmeklē bērni no 2 līdz 6 gadu vecumam ar īpašām vajadzībām. Te arī veidojas tā pakāpenība, aprūpes ķēde. Pēc skolas, kad bērni pabeigs mācības, tad pašvaldība būs spiesta padomāt, ko šie iedzīvotāji darīs tālāk. Sekos alternatīvie piedāvājumi, tas ir neizbēgami. Papildus jāsadarbojas ar sabiedriskajām organizācijām, lai pašvaldība izzinātu bērnu, jauniešu, pieaugušo ar invaliditāti vajadzības. Sociālo grupu ir daudz, jāvērtē, kam lielāki sociālie riski.
– Sarunā vairākkārt pieminējāt nodarbinātību. Kādas iespējas?
Ģ.Šulmeistere: – Jāveido pakalpojums atbilstoši likumdošanai, protams, arī Eiropas Savienības prasībām. Nītaures sociālās aprūpes centram būs pavisam jauns darba apjoms, kvalitāte, Raunas iestādei kādreiz varētu būt dienas centra nozīme. Nītaurē jāveido arī darbnīcas, jāmeklē uzņēmumi, kas varētu būt ieinteresēti šādā ražošanā. Tur ir zeme, iespējami arī lauksaimnieciskie darbi. Tie, kas dzīvo grupu mājā, varētu strādāt kā darbinieki pansionāta kompleksā. Līdz šim tas nav reglamentēts, bet tagad stāstu par perspektīvu.
L.Embrekte: – Tie cilvēki, kuri varētu dzīvot sociālajās un grupu mājās, pašlaik atrodas institūcijās, jo viņiem vienkārši nav kur aiziet. Tie, kas dzīvo centros, daudzi varētu būt savos dzīvokļos, pašvaldībā. Valstī ir politika šo situāciju mainīt, tāpēc psihoneiroloģiskajās slimnīcās sarūk gultas vietu skaits un finansējums procentuāli tiek pārcelts un atvēlēts alternatīvajiem pakalpojumiem. Par nodarbinātību? Institūcijās darbojas EQAL projekts un 75 darba vietās iespējams nodarbināt 120 cilvēkus. Viņu veselība ļoti uzlabojas, zāles ir jāpatērē mazāk, krīžu arī mazāk. Ja attīstība notiek kompleksi, tad valstij kopumā mazāk izmaksā šī sociālās palīdzības daļa. Darbs ir sociālais pakalpojums, tā nav uzņēmējdarbība, šo cilvēku darbs nenodrošinās uzņēmēja peļņu, bet tajā pašā laikā iespēju tirgū piedāvāt kvalitatīvu preci – adījumus, izšuvumus, kokgriezumus.
I.Sietiņsone: – Ja savā pašvaldībā tādu iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piedāvājam, tad jauks izvērstos labdarības laiks. Preces cilvēki pirks tikai tādēļ, ka tās veidojis invalīds. Un pašvaldība uz Ziemassvētkiem šajā centrā pasūtīs apsveikumu kartītes nevis pirks veikalā.
– Liekas, ka tā dara arī citur pasaulē. Vai varam mācīties?
L.Embrekte:– Krakovā gadījās redzēt tādu kā pilsētiņu, kurā strādā cilvēki ar psihiskajām saslimšanām, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi. Pie slimnīcas ir izveidotas darbnīcas, dienas centrs darbojas pie pašvaldības. Cilvēki darbojas atbilstoši spējām un veselībai. Ir savs veikaliņš, kurā piedāvā amatniecības izstrādājumus. Pašā pilsētas centrā ir kafejnīca, kurā divas trešdaļas darbinieku ir ar vieglu saslimšanu, tāpat funkcionē kāda viesnīca. Savukārt, Vācijā atbalsta un pašpalīdzības grupas darbojas pie specializētajiem centriem, tur darbojas speciālisti, aprūpētāji, kuri kopā ar klientiem labo velosipēdus, stāda dārzeņus un audzē cūkas. Tur domā par to, lai pēc iespējas mazāk klientu nonāktu slimnīcā, lai būtu nodarbošanās. Šai attieksmei un iespējām ir jābūt arī pie mums.
Aprūpes iespējas * No šī līdz 2017. gadam valstī paredzēts izveidot: – 40 sabiedrībā balstītas garīgās veselības aprūpes dienesta iestādes; – 10 garīgās veselības centrus; – 10 pusceļa mājas; – 20 grupu mājas. * Pusceļa māja – atsevišķa māja, kurā noteiktu laiku pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā dzīvo četras līdz 12 personas, kuras izmanto garīgās veselības aprūpes un sociālā darba speciālistu pakalpojumus. Klienti pavada laiku līdz iespējai atgriezties patstāvīgā dzīvesvietā. * Grupu māja jeb dzīvoklis – atsevišķa dzīvesvieta, kurā dzīvo personas ar psihiskajiem un uzvedības traucējumiem, kuriem tāpat nodrošina garīgās veselības aprūpes un sociālā darba speciālistu pakalpojumu pieejamību. * Latvijā reģistrētas personas ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem 4,4 procenti no iedzīvotāju kopskaita, bet kopā ar alkohola un psihoaktīvu vielu atkarīgajiem – 5,7 procenti. (Avots: Dr. med. M.Taubes prezentācija par garīgās veselības aprūpi Latvijā)
Komentāri