Novembra sākumā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Instruktoru skola atzīmēja pastāvēšanas sesto gada dienu. Šajās dienās daudzi skolas virsnieki strādā Rīgā, palīdzēdami nodrošināt drošību un kārtību NATO samita laikā. Pirms viņu došanās uz Rīgu “Druva” tikās ar Instruktoru skolas komandieri Jāni Lakševicu, ārējo sakaru un preses virsnieci Ievu Karlsbergu un štāba virsseržantu Jāni Liepkalnu, lai pārrunātu sešos gados sasniegto. Galvenais – kvalitāte
– Šis laiks pagājis nepārtrauktā attīstībā. Vai var teikt, ka sasniegts cerētais?
J. Lakševics: – Mēs turpinām attīstīties, mums jābūt vēl labākā izskatā, vēl labāk nodrošinātiem, jāturpina arī būvniecība. Ja kāda vienība apgalvo, ka viss sasniegts un tagad var apstāties, tā ir nolemta iznīcībai.
I. Karlsberga: – Pa šiem gadiem mums instruktoru apmācība notikusi trijos līmeņos, bet vēl ir ceturtais, un pirmais šī līmeņa kurss notiks tikai nākamā gada februārī. Bet arī tad attīstība turpināsies, jo mācību process visu laiku jāuzlabo, jāapgūst un jāpielāgo jaunās tehnoloģijas, ekipējums.
J. Liepkalns: – Arī izglītības programmās jāiet līdzi laikam, tās nemitīgi jāattīsta, jāpapildina, jo arī militārajā jomā notiek nepārtraukta pilnveidošanās.
– Vai izdodas izpildīt plānu instruktoru sagatavošanā?
J. Lakševics: – Nepareizi būtu runāt par plānu, lai gan tāds, protams, ir. Mums galvenais ir sagatavot kvalitatīvus instruktorus, un svarīgs nav skaits, bet kvalitāte. Varbūt vadība vēlas, lai mēs sagatavotu lielāku skaitu instruktoru, bet, ja sekmes nebūs labas, viņi nesaņems kursu beigšanas apliecības tikai tāpēc, lai būtu iespējami vairāk skolas beidzēju. Kā jau teicu, mums galvenais bija, ir un būs kvalitāte.
– Uz mācībām var tikt ikviens karavīrs. Vai jāiztur arī iestāj-pārbaudījumi?
<b>J. Lakševics: – Iestājpārbaudījumi ir, bet šī skola nav domāta, lai iestātos konkursa kārtībā. Uz šejieni nāk tie, kurus vienībās atlasījuši komandieri, kuri viņos saskata potenciālu. Uz kuriem liek cerības, ka izaugs augsta līmeņa instruktori. Mūsu uzdevums nav meklēt sev kursantus, bet pilnveidot to potenciālu, kas cilvēkos ir.
I.Karlsberga: – Mums jārēķinās ar noteiktu kursantu skaitu, jo nevaram veidot lielas grupas. Ja ir 30 vietas, tik daudz arī paņemam, pārējie gaida nākamo kursu, protams, ja nokārtojuši pārbaudījumu. Tiesa, bijuši pat gadījumi, ka no 70 to nokārto tikai 15.
– Vai tas liecina, ka topošo instruktoru līmenis nav atbilstošs prasībām? Vai arī prasības pārāk augstas?
J. Lakševics: – Nē, drīzāk to, vai karavīrs savu sagatavotību spēj uzturēt vajadzīgajā līmenī. Neko īpaši sarežģītu neprasām, tikai to, ko karavīrs pirms kāda laika apguvis pamatapmācības programmā. Ja viņš sevi ikdienā nepilnveido, sagatavotība zūd un iestājpārbaudījumus nokārtot grūtāk.
– Vai var definēt, kādam jābūt profesionālam instruktoram?
J. Liepkalns: – Sāksim ar to, ka jābūt ļoti augstai pašmotivācijai. Nepieciešams strādāt ar sevi, attīstīt zināšanas, pilnveidot iemaņas. Svarīgs ir patriotisms. Instruktors tiek gatavots, lai strādātu ar karavīriem vai apmācītu zemākā līmeņa instruktoru sastāvu. Svarīga gan fiziskā sagatavotība, gan psiholoģiskais briedums un pieredze, jo instruktoram jābūt paraugam. Ja viņš nevarēs tikt līdzi karavīriem teorētiskajās zināšanās un fiziskajā sagatavotībā, nebūs labs instruktors.
Patriotisms un vēstures izpratne
– Cik svarīga ir patriotiskā sagatavotība?
J. Liepkalns: – Mums atbildību uzliek karoga krāsas uz formas tērpa piedurknes. Mēs pārstāvam Latvijas valsti un armiju, mūsu pamatuzdevums ir aizsargāt valsti un Latvijas tautu, tāpēc patriotisma deva nepieciešama ļoti augsta. Varētu citēt Induļa Emša teikto, stājoties Saeimas priekšsēdētāja amatā: „Mums ir svarīgi turēt godā mūsu valsts nacionālo savdabību un pasargāt latviešu nācijas pakāpenisku pārvēršanos pasaules pilsoņos.” Manuprāt, tas attiecas arī uz karavīriem.
Jāatzīst, ka mums nākas arī aizlāpīt baltos plankumus, kas palikuši cilvēku vēstures zināšanās. Instruktori ir dažāda vecuma, un iepriekšējā politiskā sistēma nenodrošināja objektīvu vēstures skaidrojumu. Bet ir svarīgi, lai kursanti orientētos tajā, spētu paši analizēt, izvērtēt. Ja kāds nezina savas valsts vēsturi, ar viņu var viegli manipulēt. Viņš nevarēs oponēt negatīvi noskaņotam pilsonim, kurš centīsies rādīt vēsturi citādāk.
J. Lakševics: – Svarīga ir sadarbība ar skolām, arī tā mēs palīdzam audzināt patriotismu. Ne visi skolotāji sīkāk pieskaras šiem jautājumiem, piemēram, kas ir Latvijas tēls. Arī karavīrs ir daļa no Latvijas tēla. Runājot ar jaunatni, stāstot par valsts un armijas vēsturi, prezentējot sevi un armiju, mēs gatavojam patriotiski noskaņotus pilsoņus.
I. Karlsberga: – Instruktoriem ļoti daudz tiek mācīta Latvijas un Latvijas armijas vēsture. Tas ir priekšmets, kurā kursanti paši studē literatūru, gatavo prezentācijas. J. Liepkalna vadībā viņi apmeklē Cēsu kauju vietas rajonā, dodas uz muzejiem – Kara, Okupācijas, Cēsu vēstures. Mūsu skolā mācās karavīri no visas Latvijas, tātad šī ir lieliska iespēja viņiem uzzināt šī apvidus un Cēsu kauju vēsturi.
Patriotisma uzlabošanai palīdz arī apkārtnes sakopšanas talkas, ko rīkojam katra kursa noslēgumā. Būdami savas zemes saimnieki, mēs rūpējamies par vides tīrību.
Tiekoties ar skolēniem, cenšamies uzskatāmi parādīt, kāds ir mūsu ekipējums, transports, tradīcijas, mūsu atjaunotā ēka, un bērni ir sajūsmā par redzēto. Acīmredzot priekšstati par armiju bijuši citādi. Pēc ekskursijām skolotājas vairākkārt zvana, saka paldies un piesakās braukt ciemos nākamajā gadā.
Tikai nākas secināt, ka skolas izmanto šo iespēju cerībā, ka mēs beidzot skolēniem izstāstīsim, kas ir Lāčplēša diena, kas ir 18.novembris, kas ir armija. Bet nav mūsu uzdevums viņiem to mācīt, šie pamati jāieliek skolā.
Vēl mani pārsteidza tas, ka tiek pieļautas vecās kļūdas. Kad skolas muzejā rādu stendu par padomju laikiem, gandrīz neviens nezina, kas ir PSRS. Bet tie taču ir 50 gadi mūsu valsts un tautas vēsturē, ko nedrīkstam aizmirst. Mēs braucam otrā grāvī, padomju laikā nestāstīja par pirmās Latvijas laiku, tagad nestāstām par padomju gadiem. Sava aroda profesionāļi
– Kāda ir atgriezeniskā saite ar citām NBS daļām, kā tur vērtē Instruktoru skolas veikumu?
J. Lakševics: – Atsauksmes ir pozitīvas, bet tie, kuri izkrituši iestājeksāmenos, cenšas to darvas pilienu tomēr ieliet. Un sabiedēt tos, kuri gatavojas nākt uz mūsu skolu mācībās. Kad pirmajā dienā viņi ierodas un saku komandiera uzrunu, tad redzu šaubas viņu acīs. Kas nu būs? Bet kursa noslēgumā viņu skatiens ir laimīgs, ne tāpēc, ka viss beidzot ir cauri, bet tāpēc, ka nekas traks nav bijis.
I. Karlsberga: – Šķiroties vīriem acīs ir asaras, jo viņi sadraudzējušies gan ar instruktoriem, gan savā starpā. Mācībās izveidojas tāda īpaša saite, un daudzi savā starpā turpina saraksti.
J. Liepkalns: – Mācības stiprina komandas un kopības sajūtu, jo kursa laikā instruktori arvien vairāk iepazīst viens otru. Tagad var braukt uz jebkuru Latvijas novadu un visur satikt vai nu kādu kursantu, vai kursa kolēģi. Tā ir īsta kopības sajūta.
– Esam NATO valsts. Kā mūsu instruktori kotējas šajā līmenī?
J. Liepkalns: – Bija patīkams pārsteigums pērn mācībās Šveicē uzzināt, ka tur zina par Instruktoru skolu. Šveicieši atzīst, ka strādājam ar ļoti veiksmīgām programmām un tās iesaka bijušajām socvalstīm – Ungārijai, Čehijai, Polijai.
I. Karlsberga: – Kad skola veidojās, ieguvām daudz pieredzes no britiem, amerikāņiem, šveiciešiem, dāņiem, no katras valsts paņemot to labāko. No dāņiem – apmācību metodes, no britiem – labāko taktikas apmācību, tā izveidojās mūsu programma.
J. Lakševics: – Ir normāli, ka neņemam konkrētu mācību programmu un nokopējam, bet izveidojam mūsu mentalitātei, mūsu karavīriem atbilstošāko un piemērotāko. Svarīgi piezīmēt, ka mūsu programmas nav statiskas, tās nemitīgi tiek papildinātas. It īpaši ņemam vērā to puišu pieredzi, kuri atbrauc no Irākas, Afganistānas, kur jūtamas jaunākās vēsmas taktikā, kara mākslā. Svarīgi, lai kursanti nesaka, ka Instruktoru skolā māca vienu, bet reālajā dzīvē notiek pavisam citādāk. Mēs attīstāmies un pilnveidojamies.
– Kā atrodat pasniedzējus Instruktoru skolai?
J. Lakševics: – Viņus atrast nevar, var paņemt pieredzējušu instruktoru no vienības un ilgstoši mācīt šeit par pasniedzēju. Katrs instruktors nav pasniedzējs, viņš jāmāca, lai nākotnē būtu labs pasniedzējs. Ir dažādi kursi, kuros viņi apgūst apmācību metodiku, analīzes spējas un daudz ko citu.
– Bet, kad pasniedzēji sagatavoti, viņus aizrotē uz citu vienību.
J. Lakševics: – Tā ir, bet tādējādi mēs nodrošinām arī augstāko instruktoru darbības spējas, piemēram, štābos ir daudz mūsu instruktoru, tostarp arī NATO štābos. Tur mūsu speciālisti strādā ļoti atzinīgi, un pēc viņiem ir pieprasījums. Arī šobrīd trīs mūsu kolēģi strādā dažādās NATO valstīs. Tas liecina par atzīstamu līmeni.
– Instruktoru skola māca ne tikai kursantus, bet piedāvā komandas saliedēšanas kursus arī privātajām struktūrām.
I. Karlsberga: – Psihologi atzīst, ka komandas garu labāk nostiprināt praktiski, vienam otru pārbaudot ekstremālos apstākļos. Šāds komandas veidošanas kurss Latvijā ir populārs, mēs tur neesam vienīgie, mums tas tikai ir blakus piedāvājums, ja neesam aizņemti mācībās.
Atšķirība tā, ka mums šīm mācībām ir militārā pieskaņa, tās notiek ekstremālāk. Bet jūtam, ka šīs mācības grib iziet pie mums, jo armija asociējas ar vienotu komandu. Mums ir pieredze, kā to panākt, jo armijā komandas veidošana notiek daudz ekstremālākos apstākļos, piemēram, misijās Irākā, Afganistānā.
J. Lakševics: – Jebkurš karavīrs, kurš bijis kādā misijā ārpus Latvijas, pateiks, ka bez komandas gara tur izdzīvot nevar. Ne tikai operācijās, bet pat sadzīvē, jo vienam nav viegli izciest visas grūtības un pārbaudījumus. Komandā tas viss ir vieglāk.
– Kā pārmaiņas skolā vērtē kursanti, kuri te atgriežas otro un pat trešo reizi?
I. Karlsberga: – Viņi ir sajūsmā par te tagad redzamo. Ja atceramies, sākumā te bija lielā kazarma, siltais ūdens tikai reizi nedēļā. Tagad izveidoti ideāli apstākļi gan sadzīvei, gan mācību procesa organizēšanā. Iespējams veidot interesantas prezentācijas, ar videoklipiem, filmām, lai mācības būtu iespējami saistošas.
J. Lakševics: – Arī šīs rekonstruētās telpas ir labs mācību uzskates līdzeklis. Karavīrs diendienā dzīvo ārā, neraugoties uz laiku, instruktoriem te ir labas telpas, un karavīri saprot, ka vērts mācīties, lai dzīvotu labākos apstākļos. Instruktori var pilnībā nodoties savu tiešo uzdevumu un pienākumu veikšanai, nedomājot par sadzīves apstākļiem. Tas liecina, ka par viņiem tiek domāts.
– Cik svarīgas ir Instruktoru skolas tradīcijas, vai tās palīdz radīt pozitīvās emocijas?
I.Karlsberga: – Noteikti. Patika kāda kursanta secinājums pēc mana stāstījuma par tradīcijām: „Es jūs apskaužu, jums ir sava identitāte.” Ja nebūtu tradīciju, būtu daudz brīva laika, un prāts varbūt nestos uz citām nodarbībām.
J. Lakševics: – Jo karavīram vairāk brīva laika, jo lielākas muļķības viņš spēj izdomāt, tāpēc mūsu uzdevums ir šo brīvo laiku iespējami pilnvērtīgāk aizpildīt. Mācīt pozitīvismu, patriotismu, domāšanu. Nevis kā padomju armijā, kur laiku centās aizpildīt ar muļķībām.
J. Liepkalns: – Kopjot tradīcijas, mēs stiprinām vienotību un paaugstinām motivāciju. Karavīrs saprot, ka viņš ir svarīgs ne tikai savai ģimenei, bet arī savai valstij. Un tas ir labākais pamatojums, kāpēc jākopj un jāattīsta tradīcijas.
Komentāri