Pirmdiena, 22. aprīlis
Vārda dienas: Armands, Armanda

Galvenais nav skaits, bet kvalitāte

Druva
00:00
29.11.2006
2

Novembra sākumā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Instruktoru skola atzīmēja pastāvēšanas sesto gada dienu. Šajās dienās daudzi skolas virsnieki strādā Rīgā, palīdzēdami nodrošināt drošību un kārtību NATO samita laikā. Pirms viņu došanās uz Rīgu “Druva” tikās ar Instruktoru skolas komandieri Jāni Lakševicu, ārējo sakaru un preses virsnieci Ievu Karlsbergu un štāba virsseržantu Jāni Liepkalnu, lai pārrunātu sešos gados sasniegto. Galvenais – kvalitāte

– Šis laiks pagājis nepārtrauktā attīstībā. Vai var teikt, ka sasniegts cerētais?

J. Lakševics: – Mēs turpinām attīstīties, mums jābūt vēl labākā izskatā, vēl labāk nodrošinātiem, jāturpina arī būvniecība. Ja kāda vienība apgalvo, ka viss sasniegts un tagad var apstāties, tā ir nolemta iznīcībai.

I. Karlsberga: – Pa šiem gadiem mums instruktoru apmācība notikusi trijos līmeņos, bet vēl ir ceturtais, un pirmais šī līmeņa kurss notiks tikai nākamā gada februārī. Bet arī tad attīstība turpināsies, jo mācību process visu laiku jāuzlabo, jāapgūst un jāpielāgo jaunās tehnoloģijas, ekipējums.

J. Liepkalns: – Arī izglītības programmās jāiet līdzi laikam, tās nemitīgi jāattīsta, jāpapildina, jo arī militārajā jomā notiek nepārtraukta pilnveidošanās.

– Vai izdodas izpildīt plānu instruktoru sagatavošanā?

J. Lakševics: – Nepareizi būtu runāt par plānu, lai gan tāds, protams, ir. Mums galvenais ir sagatavot kvalitatīvus instruktorus, un svarīgs nav skaits, bet kvalitāte. Varbūt vadība vēlas, lai mēs sagatavotu lielāku skaitu instruktoru, bet, ja sekmes nebūs labas, viņi nesaņems kursu beigšanas apliecības tikai tāpēc, lai būtu iespējami vairāk skolas beidzēju. Kā jau teicu, mums galvenais bija, ir un būs kvalitāte.

– Uz mācībām var tikt ikviens karavīrs. Vai jāiztur arī iestāj-pārbaudījumi?

<b>J. Lakševics: – Iestājpārbaudījumi ir, bet šī skola nav domāta, lai iestātos konkursa kārtībā. Uz šejieni nāk tie, kurus vienībās atlasījuši komandieri, kuri viņos saskata potenciālu. Uz kuriem liek cerības, ka izaugs augsta līmeņa instruktori. Mūsu uzdevums nav meklēt sev kursantus, bet pilnveidot to potenciālu, kas cilvēkos ir.

I.Karlsberga: – Mums jārēķinās ar noteiktu kursantu skaitu, jo nevaram veidot lielas grupas. Ja ir 30 vietas, tik daudz arī paņemam, pārējie gaida nākamo kursu, protams, ja nokārtojuši pārbaudījumu. Tiesa, bijuši pat gadījumi, ka no 70 to nokārto tikai 15.

– Vai tas liecina, ka topošo instruktoru līmenis nav atbilstošs prasībām? Vai arī prasības pārāk augstas?

J. Lakševics: – Nē, drīzāk to, vai karavīrs savu sagatavotību spēj uzturēt vajadzīgajā līmenī. Neko īpaši sarežģītu neprasām, tikai to, ko karavīrs pirms kāda laika apguvis pamatapmācības programmā. Ja viņš sevi ikdienā nepilnveido, sagatavotība zūd un iestājpārbaudījumus nokārtot grūtāk.

– Vai var definēt, kādam jābūt profesionālam instruktoram?

J. Liepkalns: – Sāksim ar to, ka jābūt ļoti augstai pašmotivācijai. Nepieciešams strādāt ar sevi, attīstīt zināšanas, pilnveidot iemaņas. Svarīgs ir patriotisms. Instruktors tiek gatavots, lai strādātu ar karavīriem vai apmācītu zemākā līmeņa instruktoru sastāvu. Svarīga gan fiziskā sagatavotība, gan psiholoģiskais briedums un pieredze, jo instruktoram jābūt paraugam. Ja viņš nevarēs tikt līdzi karavīriem teorētiskajās zināšanās un fiziskajā sagatavotībā, nebūs labs instruktors.

Patriotisms un vēstures izpratne

– Cik svarīga ir patriotiskā sagatavotība?

J. Liepkalns: – Mums atbildību uzliek karoga krāsas uz formas tērpa piedurknes. Mēs pārstāvam Latvijas valsti un armiju, mūsu pamatuzdevums ir aizsargāt valsti un Latvijas tautu, tāpēc patriotisma deva nepieciešama ļoti augsta. Varētu citēt Induļa Emša teikto, stājoties Saeimas priekšsēdētāja amatā: „Mums ir svarīgi turēt godā mūsu valsts nacionālo savdabību un pasargāt latviešu nācijas pakāpenisku pārvēršanos pasaules pilsoņos.” Manuprāt, tas attiecas arī uz karavīriem.

Jāatzīst, ka mums nākas arī aizlāpīt baltos plankumus, kas palikuši cilvēku vēstures zināšanās. Instruktori ir dažāda vecuma, un iepriekšējā politiskā sistēma nenodrošināja objektīvu vēstures skaidrojumu. Bet ir svarīgi, lai kursanti orientētos tajā, spētu paši analizēt, izvērtēt. Ja kāds nezina savas valsts vēsturi, ar viņu var viegli manipulēt. Viņš nevarēs oponēt negatīvi noskaņotam pilsonim, kurš centīsies rādīt vēsturi citādāk.

J. Lakševics: – Svarīga ir sadarbība ar skolām, arī tā mēs palīdzam audzināt patriotismu. Ne visi skolotāji sīkāk pieskaras šiem jautājumiem, piemēram, kas ir Latvijas tēls. Arī karavīrs ir daļa no Latvijas tēla. Runājot ar jaunatni, stāstot par valsts un armijas vēsturi, prezentējot sevi un armiju, mēs gatavojam patriotiski noskaņotus pilsoņus.

I. Karlsberga: – Instruktoriem ļoti daudz tiek mācīta Latvijas un Latvijas armijas vēsture. Tas ir priekšmets, kurā kursanti paši studē literatūru, gatavo prezentācijas. J. Liepkalna vadībā viņi apmeklē Cēsu kauju vietas rajonā, dodas uz muzejiem – Kara, Okupācijas, Cēsu vēstures. Mūsu skolā mācās karavīri no visas Latvijas, tātad šī ir lieliska iespēja viņiem uzzināt šī apvidus un Cēsu kauju vēsturi.

Patriotisma uzlabošanai palīdz arī apkārtnes sakopšanas talkas, ko rīkojam katra kursa noslēgumā. Būdami savas zemes saimnieki, mēs rūpējamies par vides tīrību.

Tiekoties ar skolēniem, cenšamies uzskatāmi parādīt, kāds ir mūsu ekipējums, transports, tradīcijas, mūsu atjaunotā ēka, un bērni ir sajūsmā par redzēto. Acīmredzot priekšstati par armiju bijuši citādi. Pēc ekskursijām skolotājas vairākkārt zvana, saka paldies un piesakās braukt ciemos nākamajā gadā.

Tikai nākas secināt, ka skolas izmanto šo iespēju cerībā, ka mēs beidzot skolēniem izstāstīsim, kas ir Lāčplēša diena, kas ir 18.novembris, kas ir armija. Bet nav mūsu uzdevums viņiem to mācīt, šie pamati jāieliek skolā.

Vēl mani pārsteidza tas, ka tiek pieļautas vecās kļūdas. Kad skolas muzejā rādu stendu par padomju laikiem, gandrīz neviens nezina, kas ir PSRS. Bet tie taču ir 50 gadi mūsu valsts un tautas vēsturē, ko nedrīkstam aizmirst. Mēs braucam otrā grāvī, padomju laikā nestāstīja par pirmās Latvijas laiku, tagad nestāstām par padomju gadiem. Sava aroda profesionāļi

– Kāda ir atgriezeniskā saite ar citām NBS daļām, kā tur vērtē Instruktoru skolas veikumu?

J. Lakševics: – Atsauksmes ir pozitīvas, bet tie, kuri izkrituši iestājeksāmenos, cenšas to darvas pilienu tomēr ieliet. Un sabiedēt tos, kuri gatavojas nākt uz mūsu skolu mācībās. Kad pirmajā dienā viņi ierodas un saku komandiera uzrunu, tad redzu šaubas viņu acīs. Kas nu būs? Bet kursa noslēgumā viņu skatiens ir laimīgs, ne tāpēc, ka viss beidzot ir cauri, bet tāpēc, ka nekas traks nav bijis.

I. Karlsberga: – Šķiroties vīriem acīs ir asaras, jo viņi sadraudzējušies gan ar instruktoriem, gan savā starpā. Mācībās izveidojas tāda īpaša saite, un daudzi savā starpā turpina saraksti.

J. Liepkalns: – Mācības stiprina komandas un kopības sajūtu, jo kursa laikā instruktori arvien vairāk iepazīst viens otru. Tagad var braukt uz jebkuru Latvijas novadu un visur satikt vai nu kādu kursantu, vai kursa kolēģi. Tā ir īsta kopības sajūta.

– Esam NATO valsts. Kā mūsu instruktori kotējas šajā līmenī?

J. Liepkalns: – Bija patīkams pārsteigums pērn mācībās Šveicē uzzināt, ka tur zina par Instruktoru skolu. Šveicieši atzīst, ka strādājam ar ļoti veiksmīgām programmām un tās iesaka bijušajām socvalstīm – Ungārijai, Čehijai, Polijai.

I. Karlsberga: – Kad skola veidojās, ieguvām daudz pieredzes no britiem, amerikāņiem, šveiciešiem, dāņiem, no katras valsts paņemot to labāko. No dāņiem – apmācību metodes, no britiem – labāko taktikas apmācību, tā izveidojās mūsu programma.

J. Lakševics: – Ir normāli, ka neņemam konkrētu mācību programmu un nokopējam, bet izveidojam mūsu mentalitātei, mūsu karavīriem atbilstošāko un piemērotāko. Svarīgi piezīmēt, ka mūsu programmas nav statiskas, tās nemitīgi tiek papildinātas. It īpaši ņemam vērā to puišu pieredzi, kuri atbrauc no Irākas, Afganistānas, kur jūtamas jaunākās vēsmas taktikā, kara mākslā. Svarīgi, lai kursanti nesaka, ka Instruktoru skolā māca vienu, bet reālajā dzīvē notiek pavisam citādāk. Mēs attīstāmies un pilnveidojamies.

– Kā atrodat pasniedzējus Instruktoru skolai?

J. Lakševics: – Viņus atrast nevar, var paņemt pieredzējušu instruktoru no vienības un ilgstoši mācīt šeit par pasniedzēju. Katrs instruktors nav pasniedzējs, viņš jāmāca, lai nākotnē būtu labs pasniedzējs. Ir dažādi kursi, kuros viņi apgūst apmācību metodiku, analīzes spējas un daudz ko citu.

– Bet, kad pasniedzēji sagatavoti, viņus aizrotē uz citu vienību.

J. Lakševics: – Tā ir, bet tādējādi mēs nodrošinām arī augstāko instruktoru darbības spējas, piemēram, štābos ir daudz mūsu instruktoru, tostarp arī NATO štābos. Tur mūsu speciālisti strādā ļoti atzinīgi, un pēc viņiem ir pieprasījums. Arī šobrīd trīs mūsu kolēģi strādā dažādās NATO valstīs. Tas liecina par atzīstamu līmeni.

– Instruktoru skola māca ne tikai kursantus, bet piedāvā komandas saliedēšanas kursus arī privātajām struktūrām.

I. Karlsberga: – Psihologi atzīst, ka komandas garu labāk nostiprināt praktiski, vienam otru pārbaudot ekstremālos apstākļos. Šāds komandas veidošanas kurss Latvijā ir populārs, mēs tur neesam vienīgie, mums tas tikai ir blakus piedāvājums, ja neesam aizņemti mācībās.

Atšķirība tā, ka mums šīm mācībām ir militārā pieskaņa, tās notiek ekstremālāk. Bet jūtam, ka šīs mācības grib iziet pie mums, jo armija asociējas ar vienotu komandu. Mums ir pieredze, kā to panākt, jo armijā komandas veidošana notiek daudz ekstremālākos apstākļos, piemēram, misijās Irākā, Afganistānā.

J. Lakševics: – Jebkurš karavīrs, kurš bijis kādā misijā ārpus Latvijas, pateiks, ka bez komandas gara tur izdzīvot nevar. Ne tikai operācijās, bet pat sadzīvē, jo vienam nav viegli izciest visas grūtības un pārbaudījumus. Komandā tas viss ir vieglāk.

– Kā pārmaiņas skolā vērtē kursanti, kuri te atgriežas otro un pat trešo reizi?

I. Karlsberga: – Viņi ir sajūsmā par te tagad redzamo. Ja atceramies, sākumā te bija lielā kazarma, siltais ūdens tikai reizi nedēļā. Tagad izveidoti ideāli apstākļi gan sadzīvei, gan mācību procesa organizēšanā. Iespējams veidot interesantas prezentācijas, ar videoklipiem, filmām, lai mācības būtu iespējami saistošas.

J. Lakševics: – Arī šīs rekonstruētās telpas ir labs mācību uzskates līdzeklis. Karavīrs diendienā dzīvo ārā, neraugoties uz laiku, instruktoriem te ir labas telpas, un karavīri saprot, ka vērts mācīties, lai dzīvotu labākos apstākļos. Instruktori var pilnībā nodoties savu tiešo uzdevumu un pienākumu veikšanai, nedomājot par sadzīves apstākļiem. Tas liecina, ka par viņiem tiek domāts.

– Cik svarīgas ir Instruktoru skolas tradīcijas, vai tās palīdz radīt pozitīvās emocijas?

I.Karlsberga: – Noteikti. Patika kāda kursanta secinājums pēc mana stāstījuma par tradīcijām: „Es jūs apskaužu, jums ir sava identitāte.” Ja nebūtu tradīciju, būtu daudz brīva laika, un prāts varbūt nestos uz citām nodarbībām.

J. Lakševics: – Jo karavīram vairāk brīva laika, jo lielākas muļķības viņš spēj izdomāt, tāpēc mūsu uzdevums ir šo brīvo laiku iespējami pilnvērtīgāk aizpildīt. Mācīt pozitīvismu, patriotismu, domāšanu. Nevis kā padomju armijā, kur laiku centās aizpildīt ar muļķībām.

J. Liepkalns: – Kopjot tradīcijas, mēs stiprinām vienotību un paaugstinām motivāciju. Karavīrs saprot, ka viņš ir svarīgs ne tikai savai ģimenei, bet arī savai valstij. Un tas ir labākais pamatojums, kāpēc jākopj un jāattīsta tradīcijas.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Rokdarbos atmodina pavasari

00:00
21.04.2024
37

Dzērbenes pilī kā ik pavasari pagasta un kaimiņu rokdarbnieki un amatnieki rāda rudenī un ziemāpaveikto. Izstādes pamatu veido Dzērbenes tautas nama studijas “Dzērbe” dalībnieku darbi. “Gada laikā studijas vadītāja Inga Blauberga    iedrošinājusi, aizrāvusi pagasta sievas. Aizvien tiek apgūts kas jauns, pētītas    latviskās un Dzērbenes meistaru tradīcijas,” saka tautas nama un Dzērbenes amatu mājas […]

Grāmatas Braila rakstā, audio, palielinātā drukā un vieglajā valodā

00:00
20.04.2024
62

Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēkā, kas daudziem labāk zināma ar iepriekšējo nosaukumu Neredzīgo bibliotēka, grāmatas lasa ne tikai vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, bet arī tie, kuriem citu iemeslu dēļ grūti lasīt parasto druku. Tas var būt gultas režīms pēc traumas, operācijas, pēc insulta, infarkta vai ir grūtības fiziski noturēt grāmatu rokās. Dienā bibliotēku vidēji ap­meklē 10 […]

Atkal brauc reibumā

11:48
19.04.2024
33

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 84 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 10 ceļu satiksmes negadījumi, bez fiziski cietušām personām. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 108 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 67 par ātruma pārsniegšanu, kā arī trijos gadījumos automašīnas vadītāji […]

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē trīs izsaukumi

11:45
19.04.2024
32

Aizvadītajā diennaktī, laika posmā no šī gada 18. aprīļa plkst. 6.30 līdz 19. aprīļa plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma trīs izsaukumus – divus uz ugunsgrēku dzēšanu un viens izsaukums bija maldinājums. Šonakt plkst. 01.57 VUGD saņēma izsaukumu Alūksnes novada Jaunannas pagastā, kur, kā liecināja saņemtā informācija, ugunsgrēks bija izcēlies saimniecības ēkā. […]

Skaidro attēlos redzamā vīrieša identitāti

11:24
19.04.2024
284

Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Rietumvidzemes iecirkņa amatpersonas Valmierā aicina aplūkot attēlos redzamo vīrieti un ja jūsu rīcībā ir jebkāda informācija, kas sekmētu viņa personības un atrašanās vietas noskaidrošanu, aicinām informēt Valsts policiju, zvanot pa tālruņa numuru 110. Tāpat aicinām atsaukties attēlos redzamo personu.

Gaismas un cerības ceļš Pētera Vaska festivālā

00:00
19.04.2024
28

Septītais “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” Vidzemes koncertzālē “Cēsis” iesākās ar vācu režisora Holgera Fogta dokumentālās filmas “Komponists un viņa debesis. Pēteris Vasks” Latvijas pirmizrādi. Festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kijivas modernais balets “Vientuļais eņģelis. Draugi”, kā arī pasākumu programmu bagātināja Navarra stīgu kvarteta koncertprogramma. Dokumentālā filma ļāva tuvāk iepazīt komponista personību un vērtības, kas spilgti atspoguļojas […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
32
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi