Forums kopienu un kultūras galvaspilsētas zīmē

Dažādām kultūras nozarēm piederīgie un aktīvie cilvēki ne tikai no Cēsu, arī kaimiņu novadiem satikās ikgadējā Cēsu novada kultūras forumā. Šopavasar tajā pēdējā laika aktuālā tēma “Kopienu kultūra. Kultūra kopienās”.

“Iepriekšējos gados runājām par jaunu kultūrtelpu meklējumiem un pieejamu kultūru. Par kopienām, līdzdalību daudz    runā, gribam par to runāt no dažādiem aspektiem, dzirdēt pieredzes un pētnieku atziņas,” “Druvai” atklāja Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis un piebilda, ka pats, runājot par kopienu, ar to domā cilvēku grupu, kurai ir kopīgas vērtības un intereses un kuras cilvēkus ģeogrāfiski saista vieta.

Kas īsti ir kopienas, kā veidojas pašvaldības un kopienas attiecības, saprašanās, uzticēšanās, ko tās var izdarīt, kā rosināt cilvēkus nelielos pagastos darboties kopā, paust  viedokli, un kā mainās ikdiena pagastā, kurā ir rosīga kopiena, kā aktīvajiem cilvēkiem uzrunāt, iesaistīt neaktīvos, jauniešus, bija vien dažas tēmas, par kurām sprieda forumā.

Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe    uzsvēra, ka ar kopienu cenšamies apzīmēt spēju cilvēkiem vienoties un iestāties par kopīgām lietām. “ Ir dažādi pieredzes paņēmieni, kā runāt kopienas vārdā, kā to stiprināt. Bieži vien kultūras dzīves organizatori rīkojas pēc pētnieku ieteikumiem, neiesaistot vietējos cilvēkus, neizzinot, ko viņi domā, ko vēlas. Būtiski ir nojaukt robežu starp mēs – darītāji un viņi – kopiena. Svarīgi ir    pāriet no mēs uz uzklausām, palīdzam.    Jāmācās veidot līdzdalību, būt gataviem iesaistīt cilvēkus lēmumu pieņemšanā, dzirdēt viņu balsi arī tad, ja tā nesakrīt ar varas un lēmumu pieņēmēju viedokli. Vai tas ir žests, kad mudinām iesaistīties, veidot kopienas, vai pirmais solis darīt kopā? Pašvaldībās strādā kopienu pārstāvji, kuri arī mācās demokrātiju, durvju atvēršana un iedzīvotāju balss sadzirdēšana ir pirmais solis,”    domāt rosināja socioloģijas doktore A.Laķe un uzsvēra, ka nevajag sev uzlikt zīmogu, ka esam viensētnieki, ka mums ir kāda mistiskā mentalitāte, ka esam pieraduši tā dzīvot. Tā mēs atsakāmies no iespējas kopā kaut ko sev būtisku izdarīt.

Siguldas kultūras centra “Devons” un Siguldas kultūras centra vadītāja    Jolanta Borīte    atgādināja, ka pēc novadu reformas katrs mazais pagasts grib būt stiprs un varošs. “Pašvaldībām jārespektē mazo vietu dzīves ritms, cilvēku vajadzības,    jāspēj    arī redzēt kopainu novadā un jāizprot, kā katram kaut pa spalviņai pieaudzēt spārnus,” sacīja siguldiete, bet kultūras notikumu kuratore un pakalpojumu dizainere Līga Lindenbauma uzsvēra, ka nevar kaut ko darīt kopienai, to neiesaistot. “Kopienu māksla nav iedomājama bez kopā radīšanas. Radīt kopā, nevis kopienas cilvēkiem,” atgādināja L.Lindenbauma.

Viņa kopā ar Cēsu neredzīgo kopienu un fotogrāfiem Ruckas mākslas fonda rezidencē pirms trim gadiem izveidoja izstādi “Ne­redza­mās dzīves”. “Īpaši tika domāts par vājredzīgo kopienas vajadzībām — izstāde bija pielāgota un padarīta pieejama apmeklētājiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem. Vizuālos stāstus papildināja skaņu celiņš un fotogrāfijas aprakstoši audio komentāri, taktili 3D objekti un Braila raksta elementi. “Tā bija ar kopienas iesaisti veidota izstāde, nevis fotogrāfu izstāde par šiem cilvēkiem,” pieredzē dalījās L.Lindenbauma.    Savukārt dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce atgādināja, ka par kopienu, kuras biedri neesam, arī neesam tiesīgi runāt un darīt viņu labā. “Īpaši, ja runājam par trauslajām kopienām, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viņi aizsargājas, lai nebūtu žēlojami,” bilda dramaturģe.

Arī citi foruma dalībnieki uzsvēra, ka    robeža ir trausla,    salāgojot pašvaldības kā varas pozīciju ar kopienas interesēm un vajadzībām, lai būtu mērķis un redzams arī ceļš, kā to sasniegt. Jāprot pamanīt cilvēku vērtības un resursus, prast iesaistīt neaktīvos.

Izskanēja arī viedoklis, lai aktivizētu kopienas, pašvaldībai šī funkcija kādam jādeleģē. “Nevalstiskās organizācijas, kopienas, pašvaldība – par ko kurš uzņemas atbildību. Svarīga ir uzticēšanās un drosme, pārliecība, ka katrai balsij ir nospiedums, ka tā nepazūd. Tas nenotiek uzreiz, un stratēģija, kas vienā kopienā derēs, citā ne, tāpat pašvaldības pieeja. Vairāk jāieklausās,    nevis jāizdomā    atbildes, tad kopiena darbosies,” bilda A.Laķe un atgādināja, ka piederība kādai kopienai ir sajūtas, ka mūs kas saista. Varam dzīvot kādā teritorijā, bet justies atšķirīgi emocionālās un praktiskās sasaistēs ar šo vidi.

A. Egliņš-Eglītis uzsvēra, ka  lielā teritorijā, kāds ir Cēsu novads, kopienām ir  būtiska loma, lai vieta pastāvētu. “Cilvēku izaugsme ir nepārtraukta, jāmācās, jāmaina attieksme, domāšana, jāmeklē sadarbības formas starp biedrībām, kopienām un pašvaldību no vertikāles uz iesaistošu pārvaldību,” pārdomās dalījās novada domes priekšsēdētāja vietnieks un uzsvēra,    lai būtu stipras kopienas, individuālās vēlmes jānoliek malā.

Foruma dalībnieki atzina, ka tikšanās reizē gūtas noderīgas atziņas, dzirdēta citu pieredze.  Pieredzējusī kultūras darbiniece Jolanta Sausiņa “Druvai” atzina, ka dzirdētais iedvesmojis darīt. Uzņēmējs, grafikas dizainers Jānis Beķeris    vērtēja, ka    attīstība notiek kopienās, kopā darot, kaut vai pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs jau ir neliela kopiena. “Esmu jauncēsnieks, te dzīvoju trīs gadus. Jau bija paziņu loks, tas aizvien paplašinās. Vietā, kur dzīvo, jābūt domubiedriem. Citu pieredze      vienmēr noder. Cēsis    ir jaudīga mazpilsēta,” pārdomās dalījās J.Beķeris.

Sarunās foruma dalībnieki arī pārsprieda, kā gan pirmskara Latvijā varēja būt tik aktīva sabiedriskā dzīve. Un to organizēja draudzes, biedrības. Finansēja mecenāti un paši, ne jau pašvaldība. Arī to vērts atcerēties.

Forums beidzās ar īpašu notikumu – “Cēsis    Latvijas kultūras galvaspilsēta 2025” mājaslapas atklāšanu. Tā būs arī kopienu kartēšanas vieta. “Te būs svētku, kas sāksies jau janvārī, programma, tajā gaidāmas ne tikai kultūras norises, arī pasākumi par demokrātiju, vidi. Veidosim košas Cēsis un novadu,” rosināja A.Egliņš-Eglītis.