, Gaujas NP informācijas daļas vadītāja
Karpati turpina vilināt un pārsteigt. Goverlas virsotne, zili gliemeži, straujā guculka un Eiropas centrs.
Lielais piedzīvojums
Virsotnes iekarošanas diena uzaust miglaina. Vēl vakar Goverlas virsotni laipni apspīdējusi dāsnā vasaras saulīte, bet šorīt vietējais radio laika ziņās vēsta, ka redzamība miglā vien daži metri.
Ukrainas augstāko virsotni Goverlu (2061 metrs) par savu uzskata gan Karpatu nacionālais dabas parks, gan Karpatu biosfēras rezervāts, jo abu robeža noteikta pāri virsotnei. Kalns tūrismam „atvērts” no maija līdz novembrim. Uzkāpt virsotnē un nokļūt lejup var pa sešiem dažāda garuma maršrutiem. Īsākais veicams piecās stundās, garākais divās dienās, pa ceļam apciemojot arī blakus kalnu grēdu.
Goverla, ko vietējie lepni dēvē arī par Ukrainas Fudžijamu, patiesi ir kā valsts iedzīvotāju svētceļojuma mērķis. Prezidents Viktors Juščenko te uzkāpis vairākas reizes un atstājis metālā kaltu piemiņas zīmi.
Ievērojamākā šturmēšana – veltījums Ukrainas neatkarības dienai – notikusi 2005.gadā. Entuziastu ierosinājumam atsaukušies apmēram 20 tūkstoši. Sliktos laika apstākļos – lietū, miglā, krusā – pasākums kļuvis gandrīz nekontrolējams. Bijuši vairāki nelaimes gadījumi. Šogad neatkarības dienas kāpienā piedalījušies tikai 400 dalībnieku. Lai neatkārtotu iepriekšējā gada kļūdas, grupas pavadījuši vairāki kalnu instruktori.
Goverlas maršruta popularitāte vienlaikus ir arī virsotnes posts. Jau mežainajā joslā vienas takas vietā ir izveidojies neskaitāmu sīku taciņu mudžeklis ar nobradātu zemsedzi – iepriekšējā gada labi domātās akcijas neparedzētās sekas. Nacionālā parka darbinieki ik gadus maina maršrutus, apejot erozijas skartās un izskalotās vietas, ļaujot dabai ar saviem resursiem restaurēt nobradātos. Arī sakopšanas talkas te notiek regulāri, jo jāvāc bezatbildīgo apmeklētāju atstātās drazas. Visbiežāk tās ir plastmasas minerālūdens un stikla alus pudeles. Tās vēl varētu pieciest, bet pie Eiropas ekoloģiskajām prasībām pieradušie baltie cilvēki vēlētos arī dažas norādes zīmes pa ceļam uz kalnu un vienkāršu tualeti maršruta sākumposmā.
Kad uzkāpjam priežu un kadiķu joslā, biezais zaļais „kažoks” ievirza gājējus tikai pa vienu taku. Miglā liegi skan zvaniņi. Kā rēgi garām aizklīst gaišbrūnās Karpatu govis ar pūkainajām ausīm un laipnajām acīm. Alpīno pļavu joslā daudzu tūkstošu pēdu iemītā taka atkal sazarojas, bet nu jau tās stāvums liecina par tuvo finišu. Beidzot virsotne! No cerētās ainavas neredzam neko. Kalns, aizvilcis miglas priekškaru, šodien ar mums „nerunā”. Mākoņiem pašķiroties, uz brīdi ieraugām nomīdītu plakanu laukumu, rotātu ar vairākām piemiņas zīmēm, zaļdzelteni svītrotiem nacionālā parka un biosfēras rezervāta robežstabiem, pāris metrus augstu betona stēlu ar krāsainu grafiti, metāla karoga mastu ar metālkaluma mežģīņu sētiņu. Pilnu publikācijas tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
Komentāri