Ar Zitu Ščeglovu tiekamies Amatas pagasta pensionāru biedrībā “Dzīvesprieks” Ģikšos. Viņa labprāt iesaistās biedrības darbībā un piekrīt dalīties pieredzē, kā rīkojas, lai dzīvošana būtu maciņam iespējami draudzīgāka un vieglāka.
Audzē paši
Vispirms Zita Ščeglova uzsver, ka viņai ar vīru ir dārzs, audzē dārzeņus, ogas, ir arī augļu koki. “Mēs joprojām ēdam savus tomātus, ir burkāni, tagad arī āboli, šogad bija laba bumbieru raža, dažādas ogas, tāpēc ikdienas izdevumu ir mazāk, jo šie produkti veikalā nav jāpērk. Tas ir nenoliedzams atspaids,” pastāsta seniore. Viņa gan teic, ka kartupeļus paši tomēr neaudzējot, esot parēķinājuši, ka pašiem audzēt sanāktu dārgāk, nekā pirkt.
Svētku reizēs galdā ceļ pašu ceptus gardumus, plātsmaizei no saldētavas var izņemt rabarberus, dažādas ogas. Tāpat, ja gadās kāds vīruss, sevi spēcina ar dzērieniem no pašu ogām, un tie labi arī parastos ziemas vakaros. “Kāpēc man jāpērk citrons, ja varu ņemt savas upenes, jāņogas un cidonijas. Man liekas, tas, kas tepat ir audzis, ir vērtīgāks un labāks,” atzīst Zita.
Pirms pāris gadiem ģimenē izlemts, ka jāpērk jauns ledusskapis un saldētava, tad izvērtēts arī abu ierīču elektrības patēriņš, lai tas būtu ekonomisks. Par labu saldētavai lemts, jo vērtē, ka saldētās ogās vairāk nekā ievārījumā saglabājas veselībai noderīgais. Daļu ogu sablendē ar cukuru, liek saldētavā, kad atlaidina, ir ļoti iecienīts našķis mazbērniem pie pankūkām. Seniore vērtē, ka arī jāņogas pēc sasaldēšanas vairs nav tik skābas, tās labprāt tiek lietotas uzturā un ir patiesi veselīgs gardums.
Piena un gaļas produktus gan pērk. “Ikdienā esam divi, pienu daudz nevajag, vairāk pievienošanai kafijai. Arī gaļu daudz nelietojam, tāpēc labprāt nopērkam tirgū tādu, kas mums garšo un ir labas kvalitātes. Tur neskatāmies uz atlaidēm,bet citus produktus pērkot, tās tomēr ievērojam,” stāsta Zita.
Nepieciešamāko, ja kā pietrūkst, var nopirkt vietējā veikalā, bet, kad reizi nedēļa tiek braukts uz Cēsīm, lai vestu uz nodarbībām mazdēlu, ieplāno arī lielāka veikala apmeklējumu. Seniore teic: “Izdomājam, kas nepieciešams, sagatavojam sarakstu. Arī, kad mazbērni brauc ciemos, zinām, kas viņiem garšo, to arī nopērkam, palutinām. Bet degviela tiešām nav lēta, tāpēc domājam, cik bieži un kur braucam, ko varam vienā braucienā apvienot.”
Mājai saules paneļi
Kaut ģimenes mājas apsaimniekošana prasa vairāk rūpes nekā dzīvoklis lielā māja, Zita Ščeglova vērtē, ka sava māja senioriem ir ieguvums, jo paši var izvēlēties, kā mājokli apsildīt, cik bieži to darīt. “Mums ir kamīns, kas pieslēgts pie centrālās apkures, kurinām ar briketēm. Vēsākā laikā vakaros ieliekam nakts briketes un līdz rītam vēl ir silti. Un, ja aukstākā laikā nepieciešams, siltuma uzturēšanai no rīta uz oglītēm var pielikt briketes. Bet virtuvē ir arī malkas plīts, kur ziemā šo to vāru, jo šķiet garšīgāk nekā uz elektriskās plīts, kā arī ir silti un omulīgi,” pastāsta seniore.
Privātmājai ir uzlikti arī saules paneļi. Saimniece neslēpj, ka uz tiem pierunājusi meita, visu arī organizējusi. Atbraucis meistars, kurš noskaidroja, kādas ierīces mājsaimniecībā lieto, kā māju apdzīvo, lai izrēķinātu, cik saules paneļu vajadzētu. Tobrīd bija iespēja tos pirkt uz nomaksu ar divu gadu termiņu, un tieši šomēnes arī pienācis pēdējais maksājums. Saules paneļi ir apdrošināti, jo nav pasargāti ne no zibens, ne krusas. “Jāteic, elektrība tiešām uzkrājas, sevišķi vasarā, par strāvu mums nekas nav jāmaksā. Atkarībā no tā, cik elektrības paneļi saražo, tik tērējam. Tā ūdens boileri, ko varam kurināt gan ar briketēm, gan sildīt ar elektrību, saulainā laikā sildām tikai ar elektrību. Vērtējam paneļus kā ieguvumu,” teic Zita, un piebilst: “Turklāt tiem ir arī ilgs garantijas laiks.”
Lieki netērējas
Kaut elektrību varētu lietot bez bēdu, saimniecībā seko, lai lieki to netērētu, lādētāji pēc telefonu uzlādes tiek izņemti no kontaktiem, par to atgādina arī mazbērniem viņu ciemošanās reizēs. Tas tiek darīts arī drošības apsvērumu dēļ, jo speciālisti neiesaka lādētājus bez vajadzības atstāt kontaktos. Arī elektriskajā tējkannā, kura patērē daudz elektrības, lej tikai tik daudz ūdens, cik diviem cilvēkiem kafijai vai tējai nepieciešams. Televizors uz nakti tiek atslēgts no strāvas. Un arī dienā, ja to neviens neskatās, tas fonā neskan. Ģimenē gan esot divi televizori, lai tad, ja sievai un vīram ir vēlēšanās skatīties atšķirīgus raidījumus, par to nav lieku strīdu.
Tāpat seniore vērtē, ka arī puķes, kas izaug dārzā, palīdz ietaupīt kādus eiro, tās var dāvināt svētkos, nav jāpērk veikalā. Arī meita, kamēr dzīvoja Ģikšos, pirms pirmā septembra mammai apjautājās, kādas puķes zied, ko bērni varēja nest uz skolu skolotājām.
Sieva ar vīru nereti izmanto iespēju arī braukt ar sabiedrisko transportu, jo ar mašīnu tālākā ceļā vairs negribot doties. Pie meitas uz Cēsīm var aizbraukt ar auto, bet pie dēla uz Mārupi gan braucot ar sabiedrisko, dēls sagaidot autoostā un pēc tam uz autobusu arī aizvedot. Arī, kad Zita izlēmusi svinēt dzimšanas dienu Rīgā, visur ļoti labi izbraukts ar sabiedrisko– gan uz muzejiem, gan atpūtas centru “Lido”. “Tas tikai prasa lielāku plānošanu, lai saprastu, kā visur iespējams nokļūt, bet sanāk krietni lētāk nekā ar auto. Turklāt galvaspilsētā nereti ir grūtības atrast, kur novietot mašīnu,” vērtē seniore.
Vecākais dēls dzīvo Skotijā, arī pie viņa braukts ciemos. Jā, tālākiem ceļojumiem vai lielākiem pirkumiem naudiņa jāiekrāj, bet arī to piedomājot esot iespējams izdarīt. “Viss jau atkarīgs no katra prasībām. Mēs esam divi, mums vēl ir dārzs. Domāju, dzīvojam ļoti normāli, nav gluži tā, ka par katru centu jādomā. Ja braucam ekskursijā, naudiņu sametam, nav problēmu,” vērtē Zita Ščeglova. Viņa tik secina, ka mēdz pietrūkt laika kādām iecerēm, jo neesot vairs tik daudz enerģijas, kā bija četrdesmit, piecdesmit gadu vecumā. Bet citādāk par dzīvi nesūdzoties.
Komentāri