Cēsniece Ilze Ose gatavojas Ziemassvētkiem. Viņa tos svin latviskās tradīcijās.
“Ziemassvētku noskaņa, prieks nerodas vienā dienā, tas ir dzīvesveids. Ja nebūsi savācis dabas materiālus, nebūs no kā gatavot maskas, ja nebūsi nopircis rudzu miltus – nebūs sklandraušu. Diemžēl
vairs paši izgatavot neko nemākam. Zeķes noadīt, prievīti noaust – jā, bet maskas pērkam lielveikalā,” saka Ilze un stāsta par darāmo pirms svētkiem: “Ziemassvētki sākas ar tīrīšanu. Vakari gari, var pacīnīties ar putekļiem. Pirmssvētku dienā jāsakārtojas pašam, jāsapošas. Tad ir pīrāgu, piparkūku cepšana. Pēdējos gados esmu iecienījusi sklandraušus.”
Ilze ir pārliecināta – svētkos un gatavojoties tiem, cilvēks apzinās piederību savai tautai. Viņai daudz nozīmē latviskie simboli. Logā iekārtas ap desmit latviskās zīmes. Virs galda iekārta Sāta mātes zīme. Tā šobrīd mums visiem Latvijā ir būtiska.
Māja pilna ar dažādām maskām. Daudzas savu laiku nokalpojušas, glabājas kā liecības, atgādinājums par notikumiem.
“Pēdējos 15 gadus maskojos. Par ko pārģērbties? Katru gadu sajūtas ir citas. Vienu gadu gribas būt Nāvei, citu – Kazai. Tas ir sava veida teātris, cilvēks sev pielaiko tēlus, iztēlojas, ka visam ir dvēsele – Salmu kūlītim, Nāvei,” domās dalās Ilze. Kas ir ķekatās iešana? Ilze atbild vienkārši: “Ģeķība.” Bet iešana pa ielām ir liela ākstība – kādu biedēt, izraisīt izbrīnu.
Ieraugot Ilzi Nāves tēlā ar izkapti rokā, daudzi pievērsuši uzmanību, japāņi labprāt fotografējuši. Nevienam tā nav izraisījusi negatīvas asociācijas. “Nāvīte latviešiem asociējas ar labvēlību. Kur vēl veselīgāks cilvēks, ja viņš ar pašu Nāvi dancojis! Ar izkapti atvēzējos, tas arī laba vēlējums, Nāve taču
neko ļaunu nenodarīja,” skaidro Ilze un uzsver, ka maskai galvenais – lai nepazīst. Viņa rāda, kā ātri izgatavot masku. Ziemassvētkos Ilze izlēmusi būt Nied-ru kūlis. Niedres jau rudenī savāktas. Sejai priekšā būs maska, gatavota no priedes mizas.
Ko dod maskošanās? Tā ir visu tautu kultūrā. Cilvēki senatnē visur saskatīja garus. Kad dienas īsas, ļaunie gari vainīgi, tie jādzen prom, jānobiedē, cilvēks iejūtas garu tēlā tā, lai nepazīst, un Budēļos noteikti jābūt ne tikai Dzērvei, Siena gubai, Kazai, Nāvei, Mazajam vīriņam un Garajai sievai, bet arī Budēļu tēvam. Viņš ir tāds kā vakara vadītājs, gluži kā Salavecis pie palaidnīgiem bērniem nāk ar žagaru bunti, ja uzmini mīklu – paslavē.
“Lai svinētu latviskās tradīcijās, tev ir jābūt latviskās kultūras daļai, jāizjūt latviskais dzīvesveids,” uzsver Ilze. Ne jau pēkšņi viņa ieinteresējās par latviskām tradīcijām. Tagad viņa saka – tā ir asinsbalss. Jau bērnībā, tikko sākusi lasīt, intereses bijušas ne tādas, kā vienaudžiem. Vecajā drukā lasījusi “Veco derību” un aiz aizkustinājuma raudājusi. Ieinteresējis arī latvis-kais. Neskaitāmas reizes pārlasījusi “Zelta zirgu”, daudzus fragmentus zinājusi no galvas. Reliģijas un kultūras vēsturei Ilzes interešu lokā ir nozīmīga vieta. Tā pa īstam latviskajām tradīcijām Ilze pievērsās, kad piedzima dēls. “Gribējās atstāt garīgo mantojumu, iemācīt latviskās tradīcijas. Arī spītīgi sev, es to zinu, man tas jānodod tālāk. Kad dēlam bija trīs gadi, viņš, jautāts, kas gribētu būt, atbildēja – Lāčplēsis,” stāsta Ilze. Abi regulāri brauc uz pasākumiem Brīvdabas muzejā, Jāņos, Mārtiņos, Ziemassvētkos viņiem ir svētki, bet reizi nedēļā viņi dodas uz Cēsu danču klubu. “Latvietis ir dabas bērns. Ja ikdienā neej dabā, ja neesi tās daļa, tad arī Ziemassvētkos sveša būs Ziemassvētku izjūta. Pats svarīgākais – vai sevi apzinies kā latvieti. Lai būtu latvietis, nav jābūt profesoram. Caur grāmatām var sevi stiprināt, padziļināt izpratni. Bet agri vai vēlu nonākam pie zemnieka, kurš apstaigā savus laukus, noglāsta vārpas, vienkārši skatās uz savu skaisti nopļauto pļavu, uz savu skaisti samesto siena gubiņu. Latvietis nav vienkārši darba darītājs, viņam svarīgi, lai darbs būtu skaisti padarīts. Tas ir darba tikums,” domās dalās Ilze un piebilst, ka atbildes uz visiem dzīves jautājumiem ir atrodamas tepat Latvijā.
Komentāri