
Izdzīvojot pēdējās dienas līdz gada īsākajai un maģiskākajai naktij, uz sarunu aicināju līgatnieti Līgu Aizupieti. Viņu daudzi pazīst arī kā pirts sievu rehabilitācijas centrā „Līgatne”, kura ar pašas sietām zāļu slotiņām un labām domām rāda īstenas pirts burvību. Pēc profesijas Līga ir medicīnas māsa, 51 gada darba stāžs. Viņa ir dzīvesgudra sieviete, atvērta un sirsnīga.
Sarunas sākumā Līgas kundze teica: „Cilvēkam no dzīves jāaiziet veselam, jo viņa dzīve šeit nebeidzas. Mēs še esam tikai uz konkrētu laiku, lai izpildītu uzticētus pienākumus. Kā nu mums katram sanāk, tā ir cita lieta…”
– Cik ilgi ar pirts lietām aizraujaties?
– Pirts un pēršanās mani vienmēr interesējusi. Bet pēdējos desmit gadus tam esmu cītīgi pievērsusies. Un varu teikt – pirtī nevar strādāt, ja šī lieta no sirds nesaista un neaizrauj.
– Mūsdienās ir modē uzcelt pie mājas pirtiņu un svinēt svētkus, apvienojot ar pēršanos. Vai jums tas liekas saderīgi?
– Tagad modē ir arī SPA. Arī pirts pieskaitāma pie SPA kompleksa pakalpojumiem. Bet pirts pēc mūsu senču zināšanām vienmēr bijusi svētvieta miesai un garam. Pirtī cilvēka mūžs sākās un tur arī beidzās. Tas, ka pirtis izveidojušās par pasākumu un plezīra vietām, nedaudz devalvējis pirts jēdzienu. Pirts ir maģiska vieta, kur cilvēks izmainās. Še ir jāiemācās baudīt siltumu. Protams, dzīvojam milzīgā steigā. Arī pie manis uz pirti kādreiz atnāk un sākumā saka: „ Steidzīgāk, ātrāk, ātrāk…” Tad parasti atgādinu, ka mēs nesteidzamies nedz uz Berlīnes ātrvilcienu, nedz kur citur. Un tad manu, ka pavisam drīz cilvēki atslābst un saka – galva kļuvusi tukša un iestājies miers. Jāpiebilst, ka neviena pirts nav līdzīga otrai. Tas ir gluži tāpat kā ar rakstīšanu. Mēs visi rakstām, bet katram rokraksts mums ir citāds. Ierasti stāstu, ka pirtī nav jāuzrāda nedz personiskie, nedz olimpiskie rekordi karstuma panesībā. Tas nav pareizi. Dzīvē ir lietas, kuras jāmāk baudīt. Vienkārši, bet reizē sarežģīti…
– Vai pirmsjāņu laiks nav piemērotākais, lai ietu dabā un sietu pirtsslotiņas?
– Jā, šajā laikā daba ir pārbagāta ar īpašu enerģiju, un Jāņu nedēļā sietās slotiņas ir īpaši vērtīgas. Taču, tā kā man ik gadu nepieciešams sasiet apmēram tūkstoš slotiņu, daru to visu gadu. Turklāt jāsaka – pirtsslota paredzēta tikai vienreizējai lietošanai. Tiem, kuriem ir lauku pirtis, ideāli, ja katrs pats sev sasien slotiņu pirms iešanas pirtī. Turklāt slotiņu siešana ir ļoti radošs process… Gluži kā tējas vārīšana. Var iziet dārzā, pļavā un ieklausīties sevī. Kokteiļslotiņās var likt bērzu, kļavu, lazdu, ozolu. Sievišķīga slotiņa sanāk no liepas, arī no ābeles. Var likt arī pļavas zālītes – asinszāli, pelašķi, piparmētru vai dievkociņa zariņu. Brīnišķīgas slotiņas ir arī no vībotnes un papardes. Pavasarī ļoti īpatnēja slotiņa izdodas no pūpoliem, bet tagad īstajā reizē būtu jasmīnslotiņa.
– Pēdējos gados daudz runājam par veselīgu dzīvesveidu, uzturu un ekoloģiskajām vērtībām. Bet vai patiesībā protam ieklausīties sevī un sadzirdēt, ko ķermenis alkst?
– Vasara īstais laiks staigāt basām kājām. Pati vasaru vai ziemu esmu plikām kājām. Kādreiz kolēģi saka, ka, uz mani paskatoties, viņiem kļūst auksti. Bet man kājas ir karstas.
Dzīvojam laikā, kad tirdzniecības tīkli piedāvā dažādus brīnumus. Un jāsaka – visas lietas lielās devās ir indes. Tajā skaitā medikamenti. Par uzturu runājot, mums ir tik daudz teoriju, bet mūsu nacionālais ēdiens taču ir … šašliks?!
Taču uz kopējo šausmu fona Latvija nav šausmīgākā. Ir valstis, kur tūristiem stārķi vai jāņtārpiņu rāda kā brīnumu. Protams, kad visas grāvmalas ir izpulētas un izķemmētas kā ar putekļsūcēju, kur tur jāņtārpiņš vairs būs? Tāpat kādreiz domāju – pasaulē ir bads, bet mums viss aug ciet. Un netiek atbalstītas mazās zemnieku saimniecības. Bet, lai nu kā tur arī nebūtu, dzīvojam skaistā zemē. Paskaties debesīs, paveries zem kājām! Bet cik mums ir laika? Mēs nemitīgi kaut kur skrienam. – Pie jums rehabilitācijas centrā „Līgatne” vēršas lielākoties cilvēki tieši tad, kad ikdienas steigā un darbos zaudējuši spēkus.
– Jā, pie mums nāk pat jauni cilvēki ar izsīkuma sindromu. Tas ir kaut kas šausmīgs. Sākumā nesapratu, ko tas vispār nozīmē. Darba un dzīves ritms ir nenormāls. Ja cilvēks 25 gados sevi spēj tik ļoti iztukšot, tad par ko mēs runājam? Ne velti saka, ka visas problēmas sākas galvā. Svarīgi, ko domājam. Pie mums cilvēki atpūšas, atgūst spēkus, bet cik ilgam laikam? Atkarīgs, kā atkal viņi trieks sevi tālāk. Nevaru piespiest un pateikt, kā dzīvot. Pašiem jājūt. Meita parasti saka, visiem laika ir vienādi daudz. Galvenais, kā protam to izmantot.
– Jūs aizraujaties arī ar reiki. Kas tas ir?
– Es teiktu, ka reiki ir gaismas, dzīvības un mīlestības enerģija. Tā ir iespēja sakārtot sevi un savu pašsajūtu. Tur, kur ir līdzsvars, ir kārtība. Ar reiki aizraujos daudzus gadus. Un ir tāds teiciens – kad skolnieks ir gatavs, tad viņam priekšā tiek nolikts arī skolotājs. Nevaru nevienu paņemt pie rokas un solīt, ka palīdzēšu. Par reiki sāku interesēties, kad man dzīvē bija problemātisks periods. Daudzas lietas nevarēju pieņemt un saprast. Arī ar veselību nebija viss kārtībā. Kad iemet krējumpodā vardi, tā kuļas, kamēr kaut ko sakuļ… Arī es sāku domāt, ko darīt. Un, kad sāc par kaut ko interesēties, tas viss it kā saslēdzas. Manā priekšā gadījās reiki skolotāja, es sāku par to interesēties arvien vairāk. Pasaule man pavērās citāda. Kā jau teicu, reiki ir sevis sakārtošana. Un, kad esi savedis sevi kārtībā, tad arī otram esi spējīgs palīdzēt. Turklāt ir taču zināma patiesība, ka vienīgais, ko dzīvē varam mainīt – paši sevi. Nevaram mainīt otru, lai kā arī censtos. Un tā ir liela gudrība. Kādreiz mūs otra uzvedībā mēdz kaut kas kaitināt. Bet ierasti tas ir tieši tas, kas ir arī mūsos pašos. Bet cik mēs sevi redzam? Mēs jau redzam tikai otru. Ne velti latviešiem ir skaistais sakāmvārds, ka otra acī skabargu redz, bet savā baļķi nu nekādi. Tā ir filozofiska doma. Ļoti laba doma. Un tāpēc pašam ar sevi ir jāstrādā, sevi jāmaina. Kad tas ir izdarīts, arī apkārtējo attieksme mainās. Un nav vērts lēkt uz visām ecēšām. Tas nav vajadzīgs. Kādreiz tā apstājies un padomā… Kas no tā būs labāks? Vai saule spīdēs spožāk? Taču jau ne. Vienmēr arī saku, nekad neko nevajag nožēlot. Paiet laiks, mēs apdomājamies un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
– Vai bija lietas, kas līdz ar reiki iepazīšanu mainījās jūsu dzīvē?
– Kad izgāju pirmo pakāpi reiki mācībā, manī daudz kas mainījās. Piemēram, sāku fotografēt. Man pa rokai gadījās tāds ziepju trauks, sāku uzņemt bildes. Un fantastiski. Fotografēšana paver citu skatu pasauli. Tu tver mirkli. Foto dod iespēju apstāties. Skaists tu esi, mirkli. Vienreizējs…
Runājot par vecumu un gadiem – nejūtos tajos gados, kas man pasē rakstīti. Parasti saku, tur ir drukas kļūda. Cilvēks ir paredzēts dzīvošanai vismaz 150 gadus (smejas). Arī es nomainīju pasi, un pēc laika skatos, ka tā derīga līdz 2046. gadam. Savējiem teicu, ka līdz 110 gadiem noteikti nu ir jānodzīvo. Taču patiesībā ar vecumu saistās tāds zināms dzīves skaudrums. Prātā aust notikums. Vajadzēja man naudu, domāju – aiziešu uz kādu no izreklamētajām kredītiestādēm un uz gadiņu nepieciešamo naudas summu aizņemšos. Sākumā mani apkalpoja laipni, bet, kad dokumentos ieraudzīja manu vecumu, uzreiz atteica. Tad es domāju – ko man savā vecumā darīt? Ņemt lāpstu un norakties? Es gan vienmēr saku, ka veca ir tikai maize un sāls. Bet mūsu sabiedrībā tā ir, ka esi vajadzīgs tikām, kamēr vari kaut ko izdarīt. Vēlāk jau paliec novārtā pamests. Domāju, ka gadiem ir jābūt kaut kādam atskaites punktam, bet cilvēkam arī vecumdienās ir jāiet un jādara. Kas notiek ar dīķi, ja tur nav nekādas kustības? Tas aizaug. Cilvēkam nemitīgi ir jākustas savu iespēju robežās. Kamēr esam dzīvi, jādzīvo. Man ir prieks, ka savos gados varu strādāt un būt vajadzīga. Ir tāds teiciens – ir svarīgi, ja proti kalpot. Un kalpošana nav sevis pazemināšana. Tas drīzāk ir pacēlums, lai es godprātīgi varētu kalpot, otram labu darot. Tā ir sajūta, ka esi vajadzīgs. Un lielāka gandarījuma nav, kā tas, ka zini – tavs darbs ir vajadzīgs. Tāpat nesaprotu, kāpēc ir jāiet lietas kārtot cita mājās, ja pašiem darāmā netrūkst. Kāpēc jāiet kārtot Afganistāna vai Irāka? Katram pašam savā mājā darba ir līdz kaklam. Tāpat kā man mūžam ir nepadarīti darbi. Bet dzīvot vispār ir interesanti…
– Jums kā Līgai nevaru nepajautāt, ko jums nozīmē Līgo svētki.
– Manā ģimenē bija tā – māsa dzimusi 22. jūnijā, man vārda diena ir 23., mammai dzimšanas diena 24., bet tēvam tai pašā datumā vārda diena. Kur vēl labāku buķeti varētu salikt? Taču es savu vārdu nekā īpaši neesmu uztvērusi. Laikā, kad es gāju skolā, mans vārds bija maz izplatīts. Par Līgu vārdu skaidrojumos raksta, ka šī vārda īpašnieces ir divējādas. Es domāju, ka esmu vairāk raganīgā Līga. Bet labākā no visām raganiņām (smejas).
Runājot par Jāņiem, jāsaka – tas ir ļoti maģisks laiks. Daudz ko zaudējam, ka Jāņu vakarā arvien mazāk sētās skan dziedātas Līgo dziesmas. Uzliek tik disko gabalus uz skaļāko… Bet Līgo dziesmas ir maģiskās mantras. Līgo! Lai top! Kaut ko dziesmās piesaucam un sakām… lai top! Šīs dziesmas ir tik skanīgas. Kad es dziedu līgo, man šķiet, ka man iekšā viss trīsuļo.
– Bet jauniešiem nereti noteicošais Līgo vakarā ir šašliks, alus un piedzeršanās.
– Un tā man ir žēl. Ja Jāņu ugunskurā cep desas, tad tas nav nekāds Jāņu ugunskurs. Tas ir tūkstoš verstis no tā visa projām. Man arī īsti nepatīk komerciālie Jāņu pasākumi. Cik mājās Jāņu vakarā deg ugunskuri un skan Līgo dziesmas? Un visvairāk man sāp sirds, ka skolās vairs nav svarīga dziedāšana. Šī brīža paaudze ir gudra. Tā ir spējīga, bet viņiem ir jāuzliek atbilstošs noslogojums. Un viņi var ļoti daudz. Dažkārt man riebjas frāze… Kā var pateikt, ka bērnam jāatpūšas. No kā jāatpūšas? Viņam jāpamaina nodarbošanās. Sēdēšana pie datora jānomaina pret aktivitātēm tīrumā. Jāpaskatās, ko nezāles tur dara.
Vai bērni zina daudz Līgo dziesmu? Tradīcijas pazaudēt nevajag. Kādreiz domāju, kāpēc folklora mums nolikta otrajā plānā. Kā Edgars Liepiņš savulaik dziedāja – tautasdziesma skuju svārkos aiz durvīm bikli mīņājas… Un tā mums uz šo pašu pusi velk… (nopūšas). Globalizācija ir briesmīga. Man ļoti patīk ceļot, un es to daru. Paskatos, kā citur dzīvo. Bet mājās ir vislabāk. Kad kādu laiku esi bijis prom, atbrauc un skaties, cik mums ir skaisti! Piekrītu, ka dzīvojam Dieva azotē. Mums nav ne zemestrīču, ne plūdu… Viena mācība saka – Latvija ir zemes sirdsvieta… Mums ir īpašs
statuss. Mums jābūt lepniem par to, kas un kādi esam. Mums jāsargā tas, kas mums ir. Līgo!
Komentāri