Šis varētu būt stāsts par to, kā laukos dzīvo cilvēki, kuri aicina pie sevis ciemiņus, pacienā, izmitina. “Graviņas” ir zemnieku saimniecība un viesu māja Priekuļu pagastā, kurā rosās Gunta Lūkina kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem. Šī varbūt ir pat vienīgā viesu māja Latvijā un mūspusē noteikti, uz kuru droši var doties cilvēki ar pārvietošanās grūtībām. Gunta ir pārliecināta, ka viņiem būs ērti. Viņa to ne tikai zina, bet arī jūt, jo pati 16 gadus ir ratiņkrēslā. No bāra letes pie zemes
“Es visu mūžu ar cilvēkiem esmu strādājusi, daudzus gadus apkalpojusi. Biju bārmene. Pirms avārijas. Tagad, ja nevaru iet pie citiem, tad aicinu te,” saka Gunta un atceras, kā strādājusi par pavāri Cēsu restorānā un par bārmeni vēl pāris ēdināšanas iestādēs. Viņa izmācījusies Smiltenes tehnikumā un tolaik sapņojusi, ka būs koks uz kuģa, lai pasauli apbrauktu, daudz redzētu. Šis sapnis nav piepildījies, tāpat kā daudzi citi, liktos mums, no malas vērojot, bet Gunta, atceroties to mazo meitēnu, kas piedzimis un audzis Valkas rajona Aumeistaros, saka, ka tik daudz ko no dzīves saņemt nemaz nav cerējusi.
”Kādi lauku meitēnam varēja būt sapņi? Nedzīvoju jau bagātā ģimenē, bet parastās, īstās lauku mājas. Domāju, ka es nekad ar mašīnu nebraukšu. Laikam bija tādi mazvērtības kompleksi,” smejas Gunta, kura ir pārliecināta, ka, vesela būdama, varējusi kalnus gāzt.
Astoņdesmito gadu beigās kopā ar vīru Māri un mazajiem puikām Sandri un Ģirtu sadomājuši, ka dzīvei Priekuļu centrā jāpieliek punkts. Viņi skrējuši pakaļ modei un kļuvuši par zemniekiem.
“Es nesaku, ka lauki man nepatīk. Man patīk! Laikam jau tie, kuriem tās saknes no laukiem, tur vēlas atgriezties. Re, no Rīgas uz laukiem atgriežas! Biju kā traka uz zemniekošanu. Atnācu uz laukiem. Par nelaimi atnācu, paliku uz ratiem,” nosaka Gunta un paveras ārā pa logu. Uz palodzes cerojas milzīga mājas svētība un Gunta nospriež, ka, pēc tās vērtējot, arī mājai laime secen neiet. Gunta piekrīt, ka neiet, bet viņas laimei ir mainīga cilvēka daba, kad prieki bieži mijas ar asarām. Pāris sekundēs citā ādā
Laukos rīta klusumu pārtrauc putnu koris. Lēnām kāpj vai zemē slīd migla. Cilvēki atmostas ikdienai. Tā notiek katru rītu, tas ir tik pierasti, ka piemirstas. Atmiņā paliek būtiskais. Kādu rītu pirms gadiem sešpadsmit Gunta nespēs aizmirst nekad.
“No rīta cēlāmies, lai brauktu uz tirgu, piekrāvām mašīnu – kartupeļus, citu izaudzēto un … torīt nevienam negribējās nekur braukt, man vienīgajai. Vīrs teica, lai nebraucam! Es visus cēlu augšā, teicu, ka naudu vajag, ka kartupeļi audzēti, jābrauc. Neatceros, uz Valmieras vai Cēsu tirgu gribējām, kā visi tolaik! Laikam liktenis!… Iedarbināju pati žigulīti, bija piekrāmēta piekabe. Nācu pēc kaut kā uz mājas pusi… Žigulis tā lēnām sāka slīdēt… Man bija doma pa priekšu apskriet, iesēsties un uzlikt uz bremzēm. Nu, muļķe! Labi vēl, ka pirmā skrēju, ne Sandris, mans vecākais dēls, tad būtu bērnam virsū! Nepaspēju! Piekabes svara dēļ mašīna uzņēma ātrumu un mani tur blakus dzelžos ienesa. Mašīnai nekas, bet man mugura… Tur jau vairs nav ko runāt, es saku, ka tas ir liktenis,” izstāstīja Gunta un likās, ka tā tiešām dzīvē nenotiek. Vienmēr liekas, ka šādas problēmas rodas pēc ārkārtējām traģēdijām, bet “Graviņās” melnais rīts atnācis parasti, bet sekas atstājis mūžam.
“Pāris sekundēs esi palicis tāds, un nekā darīt. Pirmo brīdi tagad varu izstāstīt. Es ticu tam, ka cilvēki spēj redzēt sevi no malas. Slimnīcā es it kā izgāju no sava ķermeņa. Es stāvēju kaut kur palātas stūrītī un noskatījos uz visu, kas notiek. Toreiz es nekādas grāmatas par to nebiju lasījusi, bet atceros, kā dakteris teica: “Jūs operēt vai ne? Jūs nekad nestaigāsiet, bet, ja izoperēsim, varbūt vieglākas būs kustības.” Es teicu, lai dara, ko var. Sāpes neatceros. Ir šoka stāvoklis, bet tu skaties uz sevi no malas, it kā ar tevi tas nemaz nenotiktu, ka viss attiektos uz kādu citu. Atnācu mājās no slimnīcas un biju kā receklis. Es neko nejutu, neko nevarēju. Bet visi bija darbā un domāju, ka jāvar. Vienreiz mēģināju zeķi uzvilkt, sanāca. Tad skatījos, ko vēl varu izdarīt. Tagad man ir labāk, tagad vismaz ar sevi tieku galā. Līdz staigāšanai ne, diez vai manā dzīvē tas vēl iespējams, bet es pati varu tikt gultā, varu tikt ratos. Varu ar sevi tikt galā un visiem, arī viesiem, ēst iztaisīt,” tā Gunta, kuras mājas tiešām pielāgotas tam, lai varētu rosīties abos stāvos. Saimniekot virtuvē, iekurināt pirti. Uz augšu un leju Guntu noved vīra meistarotie lifti. “Graviņas” joprojām ir zemnieku saimniecība, kurā nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Tā bijusi pirmā saimniecība Latvijā, kura savulaik saņēmusi valsts finansiālu atbalstu mazajai, daļēji naturālajai saimniecībai. Gunta atkal smejas, ka citiem daudz darba, bet viņa var avīzes lasīt. Par atbalsta kārtību izlasījusi, uzceikinājusi projektu, un viss izdevies. Kad Latvijas laukus sāka uzskatīt par interesantiem tūristiem, tad “Graviņas” veiksmīgi ieslīdējušas arī šajā nišā, un Gunta neslēpj, ka viesi brauc, darbošanās bijusi un ir veiksmīga. Ratiņos klāj kāzu galdus
Mājas atrodas Kazu gravas malā. Ja pavasarī ziedot ievas, tad pagalmā varot noreibt, ja viesi dodas pastaigā, tad pētot apkārtni, Sikspārņu alas, varot pazust uz visu dienu. Ārzemju viesi šo apkārtni izbraucot ar velosipēdiem, kāzinieki šeit priecājoties par to, ka ceļš pagalmā izbeidzies, ka neviens netraucēs ballēties, pašmāju tūristi gan esot tā viesu šlaka, kas vairāk kārojot izpriecu – pirti, disenīti un iešņabošanu, daba piemirstoties. Gunta nesaka, ka ir laba cilvēku pazinēja, un par velti arī nefilozofē par dzīvi. Viņa neslēpj, ka trauksmainajos cilvēkos pazīst sevi pirms gadiem, kad dzīve kā skudrai vēl nebija pāri gājusi un liktenis nebija malis.
“Mūsu sabiedrībā jau tā ir, ka īpaši jau arī viesiem acīs nerādos, ko es pagalma vidū ratiņos sēdēšu? Vīrs iemācījies galdus servēt, visu stāstu, rādu, pakomandēju. Es taču šo darbu protu, ēdienu veidi, receptes – tā man nav problēma. Taču, ja mani kompānijām nevajag, tad es nemaz nerādos. Tā doma man ir, ja parādīšos ratiņkrēslā, tad varbūt nepatiks. Viņi taču var padomāt – kādu galdu man sataisīs, ja ratiņos sēž?! Esam tādi paši cilvēki, bet dala mūs. Tas tā valstī kopumā. Sporta sacensības invalīdiem ir atsevišķi, koncerti atsevišķi. Ne tikai invalīdiem, arī bērnu nama bērniem. Vai tas ir pareizi?” sprieda Gunta un tikmēr iezvanījās telefons. Zvanīja vīrs Māris, kurš tobrīd bija atceļā no Vācijas, bijis darba darīšanās. Gunta kopā ar ģimeni bijusi Dānijā, Zviedrijā, tuvējās kaimiņvalstīs. Viņa saka, ka negrib mājās iesēdēties un brīvajos vakaros kopā ar savējiem aiziet arī uz krogu.
“Mums pagalmā celiņi noasfaltēti, ārā baseins iztaisīts, kurā varu peldēties. Tā ir vīra gādība. Bet viņiem jau arī ir labums, ka es varu palīdzēt. Vasarā pagalmā podos puķes ir saliktas, es varu tikt klāt, apkopt,” savu ikdienu izstāsta Gunta un piebilst: “Tas, ka esmu apsēdusies, man ļauj padomāt, man ir daudz laika, bet īpaši gan atpakaļ neskatos. Man nepatīk. Tas notika 1991. gadā, puikas toreiz vēl bija pusaudži. Tad rēķiniet, cik daudz gadu pagājis! Sandrim tagad 29, Ģirtam būtu 26,” tā Gunta, bet es vēl muļķīgi pārvaicāju: “Jums ir divi dēli?” Gunta tā kā sarāvās, acīs sariesās asaras un viņa atbildēja: “Viens.”
Albumi nolikti dziļākajā plauktā
“Puika deviņpadsmit gados… ja atceraties, Ieriķos kādā dzīvoklī uzsprāga katls… Ģirts tikko bija atbraucis no Dānijas, jaunieši bija sarunājuši satikties. Nebija ne dzēruši, nekā. Lauku mājas, centrālapkure, plīts apsildei. Bija auksts, visi sakurinājuši. Kopā viņi tur bija kādi divdesmit, pārējie bija izgājuši jau ārā, gribējuši braukt uz centru… Mans puika bija palicis, vēl trīs tur smagi cieta, bet manējā vienīgā vairs nav… Plīts virsa bija gājusi pa gaisu. Radiatori bijuši aizsaluši, radies spiediens un sprāga… Daudzi pēc tam teica, ka nebūtu iespējams izdomāt, ka tā var notikt. Bija izmeklēšana. Visādi jau runāja… Tiem bērniem tur nevajadzēja būt, vajadzēja būt citiem. Bet runā jau daudz…. Sandris ir praktisko darbu strādātājs, Ģirts būtu mūsu smadzenes, bet redz, kā notiek. Dzīve ievieš savas korekcijas. Nu, re, tā man ir gājis pa to dzīvīti,” noteica Gunta un nespēja salīdzināt tās sāpes, kādas bijušas, pašai paliekot ratiņkrēslā, ar tām, kādas joprojām jāpārdzīvo, ar dēlu tiekoties tikai atmiņās.
“Es vairs neraudu, bet kādreiz ļoti. Kad dzīve tā kārtīgi izdauza, tad nečīkst vairs par sīkumiem, tas liekas nevajadzīgi. Viss, kas noticis, ir mans liktenis. Es to neuzņemu kā sodu. Zinu, ka citi tā domā. Dieva pirksts? Es neesmu labās attiecībās ar Dievu. Es ticīga pēc tā visa neesmu kļuvusi. Es nenoliedzu cilvēkus, kas tic, bet… Daudzi pēc nelaimēm sacīja, ka jāiet uz baznīcu, tad būs labi. Man liekas, ka tie, kas tic, kas iet uz baznīcu, tiem ir vieglāk dzīvot. Aiziet, izstāsta, lūdz un domā, ka viss tā būs. Nu, nebūs! Tas ir mans uzskats. Bet varu izstāstīt… Kad Ģirts jau bija miris, izbraucu ārā, un pēkšņi iestājās tāds klusums, suns ierāva asti kājstarpē. Un bija tā sajūta, ka kāds ir blakus. Tā atkal nevaru teikt, ka nekā nav. Dvēsele jau ir. Es esmu pati to piedzīvojusi. Laikam dvēsele aizlido… Debesis? Nu, nav mums reāli vairs tajā pasaulē satikties,” tā Gunta un neslēpj, ka pēc pašas pārdzīvotā un dēla nāves daudz grāmatu izlasījusi, meklējusi atbildes, risinājumu. Bet jautājumu mazāk nav kļuvis un Gunta domā, ka vēl paaudžu paaudzes domās, kāpēc dzīvē notiek tā, kā notiek. Un neuzzinās. “Mēs jau paši domājam, ka esam tādi lieli. Kad dzīve iet pāri, tad kā skudrām uzkāpj un nekas pāri nepaliek,” jau otro reizi sarunā minam šo salīdzinājumu, bet pēc tā Gunta atkal teic: ”Ko darīsi, vai labāk būs, ka es te sēdēšu un vaidēšu? Tāpat jau reizēm sanāk. Es te sēžu sāpēs, runājos. Citudien sāp mazāk, citreiz vairāk. Arī pie tā pierod. Tā nav, ka nevar. Cilvēks tiešām pierod. Kā ir, tā dzīvo. Savu sirdi es piesienu pie darbiem, saimniekošanas. Un es cenšos nedomāt. Vai var? Ja to necilā, tad var. Noliekot atmiņas plauktiņos, laikam sevi saudzēju. Laikam tā varu.”
Miegā sapņo un staigā
Saruna ar Guntu nebija ļoti ilga, bet bija no tiesas jūtams, ka viņa vairs nevēlas kavēties atmiņās, viņa sev iemācījusi raudzīties uz priekšu un par katru dienu no sirds domāt, ka tā jāsagaida un jānodzīvo.
“Es neteikšu, ka man ir labi gājis, bet kā citiem cilvēkiem neiet? Dzīvē paspēlēt var ļoti daudz, bet es neteikšu, ka tam esmu tikusi pāri, ir tikai jāsadzīvo. Cilvēks īstenībā var ļoti daudz izturēt, kur gan viņam likties? Bez cilvēkiem, bez vīra, bērniem, mazbērniem būtu grūti,” sprieda Gunta, kad lūdzu viņai pasniegt dzīves spirdzinājuma salātus pēc pašas sagudrotas receptes.
“Funktierēju, kā te būt – gribam taisīt vasaras māju, tepat telpas atdalīt. Cilvēki katrs grib atsevišķu vietu. Kādreiz braucām mežā, ugunskuru kurinājām, telti uzslējām, tagad viņi grib ar visām ērtībām, pie gatava. Cilvēki zaudē visu burvību, ir izlaidušies, neko vairs paši negrib darīt. Gribējām ņemt aizņēmumu, celt jaunu viesu māju, bet pirmais, par ko aizdomājos – par kadriem, kurš strādās? Nav ko paņemt. Kurš uz “Graviņām” brauks, ja pilsētā nevar darbiniekus atrast. Mēs tagad visu darām naudas dēļ. Kādreiz sacīju, ka nauda neko nenozīmē, tagad pašai jādomā, kā to nopelnīt, jo dzīve to spiež. Es vienmēr sacīju, ko naudas dēļ sisties? Bet tagad citādi nevar. Cilvēki pa dzīvi vai nu šausmīgi sitas, vai lidinās,” tam, kas “Graviņās” šobrīd svarīgāks par parunāšanos par dzīvi, pievērsās Gunta. Viņa nesen atbraukusi no Igaunijas, kur kādā kūrmājā aplūkojusi mini dzīvnieciņu zoodārziņu. Tur bijuši poniji, āzīši, mazās cūciņas. Viņa sapņos ir tur. Pussoli tuvāk tam, lai kaut ko līdzīgu realizētu “Graviņās”.
“Man patīk iet gulēt, sapņos es vienmēr staigāju. Es sevi sapņos nekad neredzu ratos. Staigāšanu ar vaļā acīm esmu tā vienkārši atmetusi,” nosaka Gunta un pēkšņi ne no šā, ne no tā izstāsta kādu tikšanos, kas notikusi pirms gadiem. “Jaunībā pati dzejoļus rakstīju, mani Imants Ziedonis par vienu tādu nobučoja. Es biju tādā sajūsmā! Droši vien, ka bija man dzejoļu klade par mīlestību… Tas bija tik sen, ka liekas, ka nebija. Liekas, ka vispār nebija,” sakāmo pabeidza Gunta. Ieklausoties, ka gaitenī viņu uzrunā gadu vecā mazmeita Agija, vecmāmiņa atbildēja: “Nu, mazā dūda! Mums kopā iet ļoti labi, vai ne! Esmu dūdai labākā ome pasaulē! Tev tā patīk, ka varam abas kopā braukt. Ko tu saki? Nav nevienai meitenītei tāda ome, vai ne?”
Komentāri