Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) atklātas divas jaunas izstādes. Vienā zālē skatāmas Dagmāras Igales gleznas un zīmējumi, otrā dažādu autoru darbi, ko vieno nosaukums “Atmiņas/ Arhitektūra”.
Pēc ilgāka posma apmeklētājiem atkal tiek piedāvāta ļoti plaša izstāde, kurā apskatāmi daudzu autoru darbi, kas radīti dažādās tehnikās un stilos, atzīst PLMC direktors Kārlis Kanderovskis. “Ierosme par tādu izstādi radās jau pirms kāda laika. Manā dzimtajā pilsētā Čikāgā diemžēl pārdeva latviešu biedrības namu, kurā glabājās liela mākslas kolekcija, tā palika bez mājvietas. Pirms gada kopā ar izstādes kuratori Leldi Kalmīti atlasījām darbus un secinājām, ka daudzi saistīti ar arhitektūru, sapratām, ka tagad ir īstais brīdis šādai izstādei.”
Izstādē var redzēt ne tikai to, kā tādi mākslinieki kā Fridrihs Milts, Konstantīns Černoks un Sigismunds Vidbergs attēloja Ņujorkas debesskrāpjus, bet arī to, kā, piemēram, Jānis Kalmīte un Zigfrīds Sapietis pārveidoja un no jauna interpretēja atmiņas par pavadīto bērnības laiku Latvijas laukos.
Par sava tēva, gleznotāja Jāņa Kalmītes atstāto nospiedumu mākslā, gleznojot latviešu rijas, pastāstīja viņa meita Lelde Kalmīte, izstādes kuratore: “Mūsu māja bija pilna ar viņa gleznotajām rijām. Viņa gleznas ir latviešu mājās daudzviet pasaulē. Cilvēkiem, kas bija spiesti doties trimdā, Kalmītes rija kļuvusi par ikonisku tēlu. Lai arī tas tēvam atnesa slavu latviešu sabiedrībā, uzskatu, ka šī tēma kavēja viņa kā mākslinieka brīvu attīstību. Dzīves nogalē viņš mēģināja atbrīvoties no rijas tēmas dominances savos darbos, tomēr latviešu sabiedrība to nepieļāva, jo katrs savā mājā vēlējās savu ikonisko riju.
Man šķiet, ka, salīdzinot ar vairākiem citiem latviešu diasporas māksliniekiem, mana tēva daiļrade tiešām bija avangardiska. Nezinu nevienu citu diasporas mākslinieku, kurš būtu radījis tik unikālu simbolu, kas kļuva pazīstams visā latviešu diasporas pasaulē.”
Izstādē “Atmiņas/ Arhitektūra” skatāmi arī Niklāva Strunkes un Aleksandra Nukšas, un daudzu citu autoru darbi. Dažu mākslinieku dzīves gaitas bijušas saistītas arī ar Cēsīm. Te dzimis Harijs Gricēvics, ar Cēsīm saistīts bijis Alfrēds Birkhāns, kurš no 1940. līdz 1944.gadam ieņēma Cēsu apriņķa galvenā arhitekta amatu.
Otrā zālē skatāmi Dagmāras Igales darbi, kuri PLMC kolekcijā nonākuši, pateicoties Bitītes Vinkleres (ASV) un Vijas Vētras dāvinājumam. Ekspozīcijā viņas gleznas un mazformāta zīmējumi, kuros meistarīgi apvienota tuša un zīmulis.
K. Kanderovskis, atgādinot PLMC misiju – apzināt un nogādāt Latvijā trimdā tapušo, pasaules ietekmēm bagātināto latviešu mākslu un izveidot Cēsīs kolekciju, kas nu jau aptver gandrīz divus tūkstošus darbu, pavēstīja arī kādu ļoti priecīgu ziņu Pasaules latviešu mākslas centram: “Man ir gods paziņot, ka esam saņēmuši vērienīgo Andra Priedīša testamentāro novēlējumu – 100 tūkstošus Kanādas dolāru, kas nodrošinās mūsu misijas tālāko darbību, tostarp ļaujot strādāt bez ieejas maksas mūsu galerijā. Viņš izvēlējās ziedot arī Vītolu fondam, Okupācijas muzejam un Nacionālajai bibliotēkai, un tas mūs ieliek ļoti prestižā pulkā.
Andra Priedīša dzīves gājums cieši savijies ar Cēsīm, te strādāja viņa vecāki, un viņš pats mācības uzsāka Cēsu 1.pamatskolā. Taču 1944.gada rudenī viņi atstāja Cēsis un nonāca Zviedrijā. Viņa dzīves lielākā daļa pagāja ASV un Kanādā.”
Pasaules latviešu mākslas centrs nākamajā gadā atzīmēs pastāvēšanas desmito gadadienu, un šīs abas izstādes to ieved jubilejas gadā.
Komentāri