Dzied un stāsta par dzīvi un darbu Norvēģijā

Vispasaules cēsnieku dienās Cēsu pilsētas pansionātā ar stāstu par dzīvi Norvēģijā un darbu viesojās Ina Vīne.

Ina ir dzimusi nītauriete, bet desmit gadus pirms došanās uz ārzemēm nodzīvoja Cēsīs. Tagad jau septiņpadsmit gadi aizvadīti Norvēģijā. Tur, ilgojoties pēc latviskā, viņa spēlē ģitāru un dzied latviešiem tuvās dziesmas, arī tautas dziesmas. Ar tām I.Vīne iepriecināja arī pansionāta iemītniekus, kuri tautas dziesmām dziedāja līdzi.

Dzīve Inu uz Norvēģiju aizveda, kad tur sāka strādāt vīrs. Pēc pāris attālinātiem gadiem ģimene saprata, ka visiem ir svarīgi būt kopā arī ikdienā. Tā arī viņa ar bērniem pārcēlās uz ārzemēm. Jaunākais dēls, kuram tobrīd bija deviņi gadi, iejutās labāk, bet meita, vidusskolniece, atgriezās Latvijā, lai pabeigtu vidusskolu, un tad pievienojās ģimenei. Tagad jau Norvēģijā dzīvo arī Inas mazbērni.

Inas pirmā profesija ir skolotāja, Latvijā viņa strādāja skolā. Interese par senioru aprūpi radās brīdī, kad tēvs piedzīvoja insultu un viņa uz brīdi atgriezās dzimtenē, lai palīdzētu mammai tēti apkopt un viņam atgūties. “Mums izdevās ļoti labi, sapratu, ka mani tas interesē, tāpēc vēlējos šīs zināšanas apgūt arī Norvēģijā – izmācījos, izgāju praksi un atradu darbavietu. Būtībā esmu kautrīgs cilvēks, bet tajā brīdī biju ieinteresēta un apņēmīga, tāpēc, lai gan ne vienkārši, viss izdevās.”

Izmēģinot strādāt dienas, vakara un nakts maiņās, Ina sapratusi, ka viņai vieglāk ir strādāt nakts maiņās, un pie šī ritma ir labi pieradusi. Salīdzinot pieredzi pansionātā Norvēģijā un uzzināto par pansionātu Cēsīs, Ina teic: “Protams, Norvēģijā ir ļoti labi apstākļi, cilvēks istabiņā dzīvo viens, un telpa ir liela. Darbiniekiem nodrošinātas visas ierīces, lai ergonomiski izceltu pacientu no gultas un aizvestu nomazgāt, arī vannas istabā viss ir pielāgots guļošu pacientu aprūpei. Pansionāta iemītnieku veselības stāvoklis ir dažāds – ir gan tādi, kas spēj paši pārvietoties, gan pilnībā guloši, kuru aprūpei nepieciešami divi darbinieki. Pacientu skaits, kas jāaprūpē vienam darbiniekam, ir mazāks nekā Cēsīs. Tur, salīdzinot ar situāciju šeit, esam kā ogas krējumā. Un tomēr darbinieki mēdz teikt, ka ir par grūtu. Bet tagad varēšu izstāstīt, kā ir Latvijā.

Toties Norvēģijā pansionātā negatavo maltītes, pusdienas atved vakuuma iepakojumā, tās uzsilda. Tāpat nav tik daudz kultūras pasākumu, un tie, kas ir, ir daudz vienkāršāki. Līdzīgais, ka arī tur pie vecajiem cilvēkiem labprāt viesojas un sniedz priekšnesumus bērni. Kas īpatnēji – pansionātā dzīvojošajiem nerīko ekskursijas. Arī teritorija ap ēku nav iekopta ar puķēm, ir vienkārši zāliens.” Ina atzīst, ka darbinieki par algu nevar sūdzēties, tā ir laba. Tā kā iemītnieki ir dažādi, tad darbiniekiem ir svarīgi būt mierīgiem un līdzsvarotiem. “Bet vispār pie miera un tā, ka nav visu laiku kaut kur jāskrien, bija jāpierod,” secina I.Vīne.

Domājot par dzīvi ārzemēs, Ina vērtē, ka gan aizbraukt ir ļoti grūti, gan pēc ciemošanās Latvijā ir grūti braukt prom. Arī sākums jaunajā vietā ir grūts, jo dzīve jāsāk no nulles. Turklāt ārzemēs saglabājas smeldze pēc dzimtenes – trūkst gan valodas, neskatoties uz to, ka ģimenē tiek runāts latviski, gan latviskās kultūras. Līdz kovidam Ina darbojās latviešu biedrībā, kur labprāt kopā ar citām ģimenēm svinēja latviskās gadskārtas, bērniem nostiprināja latviešu valodas zināšanas, lai saglabāto latvisko, kultūras tradīcijas. Bet pašai kā terapija atklājusies arī gleznošana. Viņa ar pārliecību teic: “Nekur nav tik labi kā mājās, sirds visu laiku velk uz šejieni. Un par to, cik īpaša un skaista ir Latvija, stāstu arī norvēģiem. Tādēļ daudzi no viņiem ieinteresēti ir atbraukuši uz Latviju un secinājuši, ka pie mums tiešām ir skaisti.”

Ina Vīne pansionāta iemītniekiem apsolījās atbraukt arī nākamgad un uzstāties tautastērpā, dziedot tieši iemītnieku izvēlētas tautas dziesmas.