Valmieras Drāmas teātra aktrise, režisora palīdze un Zentas lomas atveidotāja televīzijas seriālā “UgunsGrēks” Regīna Devīte meklē mirkļus, kuros spētu justies kā Ziemassvētku pasakā- klusumā, sveču gaismā, mierā ar sevi un pasauli.
Ziemassvētku eglīti Regīna kopā ar ģimeni iedegs vecvectēva mājās Burtnieku pusē. Tur paiet viņas vasaras. Arī ap Jāņu laiku, pēc kārtējās teātra sezonas, Regīna meklē to pašu mieru un klusumu, bet tagad viņa neslēpj, ka alkst pēc saules un gaismas, sakot, ka gaida Ziemassvētkus, jo tajos dzimis Glābējs, bet šis laiks ir arī atskaites punkts tam mirklim, kad ejam gaismas virzienā. Ne tikai filozofiski, bet arī burtiski, jo katrs rīts ir solis pretim arī pavasarim. “Es, kā vairums latviešu, šajā laikā apjūku. Man ļoti patīk Adventes laiks, pati veidoju dažādus Adventes vainagus, stiprinu tajos sveces un priecājos par rezultātu. Es gaidu, kad no jauna jutīšu, kā Glābējs ienāk manā sirdī, jo Jēzus piedzimšanas vēsts ir brīnišķīga,” sacīja Regīna Devīte, bet viņa arī nenoliedza, ka tumšajā laikā, kāds valda novembrī, decembrī, biežāk raugās dzīvajā ugunī. Viņu priecē sveču liesmas un simtiem guntiņu, kas mirdz pilsētu eglēs, viņa, saulei pazūdot pēcpusdienā, gaida jaunu rītu, zinot, ka no Ziemassvētkiem diena stiepjas garumā. Sekundi pa sekundei, minūti pa minūtei iekrājas gaismas stundas.
“Ne jau tikai es, daudzi cilvēki ārkārtīgi strādā. Par sevi runājot, man šķiet, ka šogad esmu izšķērdējusi visus gadam atvēlētos spēkus un tagad aizelsusies veros pretim gaismai. Šis laiks nav viegls, un fiziski tas kļūst vēl grūtāks, jo ir pārlieku tumšs. Arī darba bijis ļoti daudz- teātrī, Rīgā, filmējoties seriālā. Faktiski gads ir noiets skarbā bezbrīvdienu režīmā. Kā teātrī brīvs, tā Rīga, tad autobusā atkal iekšā un mājup, jo gaida mēģinājums. Viss, ko vēl uzlieku sev darīt brīvajos brīžos, ir tamdēļ, lai pasmeltos. Kaut kur jāņem iedvesma, enerģija, ja katru dienu to atdod. Nevar tikai skriet, mācīties tekstus, jo neesmu mašīna- nospied pogu un palaidīsies. Adventes vainagi, kādreiz tā bija arī izšūšana, kaut mājas kārtošana, kaut katla izberšana man ir vajadzīga, lai ieraudzītu paliekošo. Viss, kas notiek uz skatuves, ir kailas, spēcīgas enerģijas apmaiņa, bet tā gaist. Man vajag pašas rokām izdarīt kaut ko, lai varu arī pēc dienas, divām aptaustīt,” uzsvēra Regīna, bet reizē piebilda, ka nevienu dzīves pārbaudījumu un dāvanu viņa nevērtē par zemu.
“Katram jau laikam pienāk savs laiks,” tā Regīna par Zentas lomu “UgunsGrēkā”. Aktrise nenoliedz, ka tieši seriāls viņai dāvājis pazīstamību, skatītāju un žurnālistu uzmanību. Regīna pat lieto vārdus-interviju slodze-, atzīstot, ka
par biežo parādīšanos uz žurnālu vākiem viņu uz zoba pavelk kolēģi. Regīna neļaunojas, jo uzskata, ka Zentu veido kolorītais scenārijs, seriāla veidotāju komandas darbs. “Ja priecājos, tad par to, ka Zenta liek cilvēkiem smieties. Un, ja šie smiekli nāk no sirds, tad ir izdevies. Starp citu, tieši pozitīvi, bez ņirgāšanās, vīpsnāšanas sasmīdināt skatītāju nemaz nav viegli, bet “ Ugunsgrēkam” tas izdodas,” tā Regīna, bet atbilde uz jautājumu, vai staigāšana pa Valmieru ar Zentas zīmogu sejā jau nav kļuvusi apgrūtinoša, ir pārsteidzoša.
“Ziniet, es tiešām slikti redzu. Man nevajadzētu iet uz ielas bez brillēm, bet to daru, jo ierasti brilles zaudēju. Un tāpēc es ieinteresētos skatienus reizēm nepamanu. Ne jau aiz lepnuma, nē,” smējās Regīna, bet turpat papildināja: “Toties dzirdēt dzirdu labi. Saklausu tos čukstus: “Re, re, kur Zenta!” Ir bijušas reizes, kad cilvēki uz ielas pienāk klāt, pasaka paldies par spēli. Ik pārdienas kāds palūdz kopā nofotografē-ties. Jā, bildējos, jo man taču tas ir liels gods!” Aktrise neslēpj arī, ka reizi no reizes vēlas kādas pārmaiņas dzīvē. Un viņai vislabāk tās izdodas realizēt mācoties. Adventes vainagu veidošana arī ir skola. Katru vasaru Regīna lasa čiekurus, ozolzīles, lai Ziemassvētku dekors sanāktu no dabas materiāliem. Šogad viņa daudzus vainadziņus veidojusi, tos dekorējot ar valriekstu čaumalām, kanēļa standziņām. Vainagi pēc trešās Adventes, kad ar Regīnu runājāmies, jau bija uzdāvināti draugiem, paziņām, kolēģiem.
“Man mājās ir arī pērļu un košu lupatiņu kaudze. Vienmēr domāju, ka reiz būs laiks un varēšu šūt sienas dekoru. Es varētu mācīties un mācīties, ja visam atrastu laiku. Zinu, ka Valmierā māca dejot flamenko, un es to apgūtu labprāt. Mācītos vēl kādu svešvalodu, bet darbs paņem lauvas tiesu laika. Un mūsu darbs ir īpašs, teātrī nav brīvu nedēļas nogaļu un arī svētkos mēs strādājam, jo svētku sajūta aktieru un teātra cilvēku sirdī rodas, svētkus dāvinot citiem,” tā Regīna, bet piebilst, ka nemaz nesmejas par apgalvojumu, ka mieru cilvēki visbiežāk atrod pie dabas un ģimenē.
“Tas nav melots. Arī es zinu, ka, līdzko būs brīvs brīdis, tā būšu kopā ar savu dēliņu, brauksim uz vecvectēva mājām, došos ieelpot bērnības meža smaržu. Bija brīdis, kad fiksēju- Rīgā neesmu bijusi mēnešiem. Uz viesizrādēm. Vairāk nesanāca. Tagad esmu tur bieži. Kad brīva stundiņa, tad tveru vecpilsētas sajūtu. Tagad tur mirdz daudzas eglītes un veikalu skatlogos muzicē balti lāči. To redzot, man šķita, ka esmu ienākusi svētku pasakā. Visas pasakas beidzas un vienmēr labi. Mana Ziemassvētku sajūta arī ir laba, un prieks, ka svētki vēl priekšā. Es visiem novēlu atrast to harmoniju, ko dāvā gaismas atnākšana un Jēzus bērniņa piedzimšana. Novēlu gaismu just sirdī,” tā aktrise Regīna Devīte. Ilze Kalniņa
Komentāri