Debesis tikpat zilas, zāle tikpat zaļa

Taurenes kultūras nama stāstnieku pulciņa, senioru klubiņa “Randiņš”, vēstures interešu kopas “Serben” dalībnieki un Brežģa kalna apkārtnes aktīvākie iedzīvotāji  satikās Darbaļaužu saietā Brežģa kalnā.

“Citur Darba svētkos cīnās par tiesībām, mēs svinam, atceroties, kā kādreiz strādājām, dzīvojām. Visos laikos Brežģa apkārtnē bijuši darbīgi cilvēki, viņi prata gan strādāt, gan svinēt dzīvi,” saka stāstnieku pulciņa un “Serben” vadītāja Mārīte Šķēle. Stāstnieki izzinājuši apkārtnes vēsturi, cilvēkstāstus, apkopojuši vēstures liecības par Brežģa kalnu un apkārtni. Tas taureniešiem gadsimtiem bijusi īpaša vieta. Tiesa, savulaik šoseja nebija tur, kur tagad, ceļš uz Vecpiebalgu veda pāri kalnam kreisajā pusē.

Ir precīzas ziņas, ka 1882.gadā te sarīkota pirmā zaļumballe. Vēl pagājušā gadsimta 60.gados Brežģa kalnā bija brīvdabas estrāde, te vasarās notika visa pagasta sabiedriskā dzīve.    Atkal satikušies kalnā, taurenieši kavējās atmiņās, kā te viņu bērnībā ballēts, kā spēlēja teātri. Māra  Ratnika  atceras, ka dancošanai bijis līdzens placis, bet muzikantiem un aktieriem grīda.  “Ballēs spēlēja ragu mūzika, dancots tika līdz rītam. Visas paaudzes bija kopā. Ar māsīcu gājām mājās, kurpes pie rokas, Zaļkalnā pretī brauca pienvedējs,” atmiņās kavējas Māra un piebilst, ka viens notikums pēc balles palicis atmiņā uz mūžu. “Bija Liepājas vīru kora koncerts. Tautas namā iedeva tautiskus bruncīšus, un bija vīriem jāpasniedz ziedi. Salasījām pīpenes. Koris nakšņoja skolā, tā iznāca, ka reizē gājām mājās. Mēs, mazi siseņi, 7., 8.klases meitenes, viņi kārtīgi vīri, un viss koris nāca mūs pavadīt līdz mājām Taurenes centrā. Sapratām, ka par pavadīšanu vīri jāpacienā. Mammai akā bija piena kannas, un viņi visu pienu izdzēra. Tukšas kannas salaidām atpakaļ ūdenī.    Mamma vilka ārā, lai dotu piena vedējam, tās tukšas. Tas tā arī palika noslēpums. Paskatos uz aku pagalmā, un atmiņā koncerts, satraukums, pasniedzot ziedus, ceļš mājup un piena kannas,” smaidot atmiņās kavējas taureniete.

Daina Melbārde rāda 1958.gada fotogrāfiju, kurā Dzērbenes skolas klase nofotografējusies Brežģa kalna autobusu pieturā, kuras pamati vēl palikuši. “Ar divriteņiem braucām uz Kaudzīšu muzeju, nakšņojām Ineša pussalā. No kokiem izveidojām slieteņus, uz zemes saklājām zarus,” pastāsta Daina un piebilst, ka diemžēl, lai cik ļoti gribējusi redzēt izrādi “Indulis un Ārija”, tas nebija lemts. “Dzīvoju otrpus Tau­renei un ar riteni braucu uz izrādi. Atbraucu līdz Brežģim, iestūmu braucamo krūmos, bet izrādījās, ritenim   ķēde bija saeļļota un man visa kleita ar eļļu. Tikai pa gabalu redzēju, cik daudz bija cilvēku,” atminas Daina.     

Dace Krūmiņliepa  ir no “Jaunlaidziem”,  Kristīne Bunce no “Kalna Laidziem”. Abas rīdzinieces, vasaras pavada dzimtas mājās, kas atrodas kalna labajā pusē.    “Nākot uz autobusu, bija jākāpj kalnā. Pietura 50.gados bija ar kokgriezumiem, Taurenē kā sēnīte,” atceras Dace un uzsver, ka mājās zaļumbaļļu mūziku varējis labi dzirdēt. Par to, ka būs kāds pasākums, liecinājis arī tas, ka gar māju gan kājām, gan ar riteņiem vai zirgu ratos tālāki kaimiņi brauca uz Brežģa kalnu.    “Kad jau biju pusaudzes gados, balles vairs nenotika, vieta pamazām aizauga,” bilst taureniete. Kristīne atceras, kā agrāk tēvs piktojies par Brežģa kalnu, ka ziemās, kad slidens, tam ar mašīnu grūti tikt pāri.

Dace un Kristīne pastāsta par Laidzu ezeru, kas senāk bijis pie viņu mājām. 60.gados Gauju izbagarēja, ezers izžuva, tagad tikai purvains mitrājs. “Tēvs stāstīja, ka ezerā bijis daudz zivju,” teic Kristīne. “Kaimiņi, lai vasarās aitas nav jāuzpasē, pavasarī tās aizdzina pāri Gaujai, pār kuru veda mazs tiltiņš, vairāk gan kā laipa. Ezera vietā aitas dzīvoja, vienā pusē Gauja, otrā grāvji, nekur prom netika. Bija uzcelta nojume, kur aitām patverties no lietus. Rudenī pa tiltiņu dzina mājās. Tas bija notikums, jo aitas negribēja iet. Tā vairākas vasaras aitas ganījās, bet tad tām uzbruka vilki,” atceras Dace, bet Kristīne piebilst, ka viņai, sešgadīgai meitenei, bijis šausmīgi redzēt, ko pastrādājuši vilki.     

“Jaunlaidzu” vēsture saistīta arī ar 1905. gadu. “Kalpi dedzināja ne tikai muižas. Kaimiņos kalps bija aizdedzinājis sava saimnieka māju, un dzirksteles tika līdz manu vecvecāku mājai. Tā nodega, bija jāceļ jauna. Nu, ja jauna, tad “Jaunlaidzi,” pastāsta Dace, bet Kristīne piebilst, ka  kaimiņos vēl tagad ir akmeņi, kas liecina, ka tur bijusi mājvieta. “Kaimiņos kolhoza laikā bija liels kacenkāpostu lauks, kurus vācām. Ar vecmammu matus mazgāt gājām uz Gauju, cauri mežam  vien pārsimts metru,” atceras Kristīne.

Kristīne atzīst, ka bērnībā un vēl 80.gados no Brežģa kalna varēja redzēt krietni tālāk. Tagad, uzkāpjot tornī, pavēries vien Alauksts un Zobols. “Alauksts ir mainīgs    – gan kā spogulis, gan vizuļo. Manu māju vairs nevar redzēt. Kādreiz akmens, kas tagad takas malā, atradās kalna viducī, kad uz tā uzkāpu, arī varēja tālu redzēt,” saka Kristīne.

Alda Zālīte “Jaunlejasruntēs”     Brežģa kalna    kreisajā pusē ir mājas saimnieku ceturtā paaudze.      Tur kādreiz bijis daudz sētu, tagad ir deviņas, kurās saimnieko. “Taurenei neraksturīgi te ir māju puduri – pieci “Bērziņi”. Tur bijuši atjautīgi saimnieki, jo “Kalna Bērziņi” atrodas lejā, bet “Lejas Bērziņi”- kalnā.    Aizvien ir četras “Bērziņu” mājas. Tad ir “Runtes”. No piecām trīs vēl saglabājušās. “Runtēs” ir pagastā vissliktākā zeme, mālaina, smaga, labību neizaudzēt, tāpēc vienmēr nodarbojušies ar lopkopību. Te dzīvo stipri cilvēki. Arī šodien. Ja pagastā ir 12 lielās saimniecības, tad trīs ir “Runtēs”,    trīs kilometrus no Brežģa. Bez “Bēr­ziņiem”un “Runtēm” vēl bija četras “Staiņu” mājas, palikusi viena,” stāsta Alda un uzsver, ka Brežģa kalna un Alauksta spēku jūt ikdienā. “Siena laikā bija labi, kad mākonis nāca pār kalnu, bija skaidrs, lietus nebūs, jo Alauksts un Brežģis to aizdzīs prom. Kad vajadzēja lietu – atkal nekā, aizdzina prom,” uzsver taureniete.    Viņa labi atceras, kā ar vecākiem braukusi uz “Skroderdienām Silmačos” estrādē, tas meitenei bijis notikums.   

M.Šķēle atgādina, ka kādreiz Brežģa kalns bijis Karātavu kalns.    Vēl 18., 19.gs. te sodīti cilvēki. Bijuši divi ozoli, pie kuriem viņi kārti. “Tas ir fakts. Divi brāļi galdnieki tos ozolus nozāģējuši, stāstījuši, ka ozolā bija ieauguši striķi. Par to, ka ozolus nozāģēja, viņus sodīja, pakāra bērzā. Bērzs parādās teju katrā atmiņu stāstā. 1961. gadā bērni tajā iededzinājuši caurumu, tas vai nu nogāzies, vai nozāģēts,” vēstures faktus atgādina M.Šķēle. Tau­renieši zina arī stāstīt, ka kādos bērnības svētkos kalnā iestādīts bērzs un liepa. Patlaban Brežģī zied vareni saldo ķiršu koki, vai tie stādīti, vai kāds putns atnesis kauliņu, stāsta nav.

Brežģa kalnā Darba svētkos muzicē Līgatnes pūtēju orķestris, raisās sarunas un atmiņas. Kopā tās veido Taurenes pagasta vēsturi. Vairākkārt izskan, ka Brežģa kalnā arī mūsdienās varētu rīkot koncertus, izrādes. “Tikai daļa kalna pieder pašvaldībai. Tur, kur bija estrāde, ir privātīpašums. Kalna virsotne nav liela. Te nav elektrības,” stāsta Taurenes kultūras nama vadītāja Ginta Babre un atzīst, ka taurenieši savā Brežģa kalnā varētu tikties biežāk, jo te ir jauka atpūtas vieta, var uzkāpt tornī un priecāties par ainavu.

Darbaļaužu saiets Taurenē notika jau trešo reizi. G.Babre atklāj, ka nākamgad tikšanās vieta varētu būt Pandera pagasta centrā. 1935.gadā tur notikuši Dziedā­šanas svētki. Afišu var apskatīt novadpētniecības muzejā.