Pērnajā vasarā palielā ceļotāju grupā devāmies uz Liepājas rajonu. Tālākais ceļamērķis – Nidas ciems. Pašā Latvijas pierobežā, jūras krastā, vairs dzīvo tikai dažas latviešu ģimenes, zemi tur pirkuši lietuvieši, un aizvien vairāk dzirdama arī brāļu valoda. Tūrisma firmas uz atklātās jūras piekrasti veido dažnedažādus maršrutus, bet līdz Rucavas pagasta nomalei – Nidai droši var doties arī ar personisko auto. Tieši latvieši, kas vēl te dzīvo, ir tik pretimnākoši, ka ļauj pie senajām zvejnieku mājām ārstniecības augu pilnajās pļavās uzsliet teltis un baudīt sāļo gaisu, stipru vēju un piemirst, ka uz pasaules ir televizors, ziņas, mobilais telefons un raizes par ikdienišķiem sīkumiem. Netālu no Nidas – Jūrmalciemā pirms apmēram gadsimta celtā zvejnieku mājā dzīvo dzejnieks Olafs Gūtmanis, kurš savos pantos liek latvietim tieši ieklausīties, cik skaista ir viņa Tēvzeme, cik koša, cik patiesa. Turpat netālu ir piemiņas akmens koktēlniekam, īpatnim Miķelim Pankokam, kurš dzīves nogali pavadījis tālu no dzimtās zemes, Šveices kalnos. Un tikpat greizi vai nesaprasti, kādi viņa dzīves laikā to gadu sabiedrībai šķituši viņa darbi, apkārtnē, kur mākslinieks strādājis, aug šķības priedes. Ja pareizi atceros – tās sauc par cūkpriedēm.
Pie jūras daba uzrunā pavisam atšķirīgi. Gaidot saulrietu, bija tieši tāda sajūta, kā skatoties vēl Latvijas laikā uzņemto filmu “Zvejnieka dēls”. Veco māju pagalmos vēl glabājas pa apgāztai zvejas laivai, vējā pland tīkli un rets murds. Priede sniedzas pretim vējam, bet krasta smilgas tam padodas. Diemžēl zvejā vietējie vairs tikpat kā nedodas, jo pēc loma nav pieprasījuma. Tur tā arī vietējie saka – ja pateiktu, ka ciemosieties, mēs jums zivis uzkūpinātu. Vaicājām – paši neēdat? Ēdam, bet aizvien biežāk, gluži kā jūs, vidzemnieki, tās, kas sasaldētas nopērkamas lielveikalos.
Nu, traki, ka Latvijā tagad tā iet. Ar zvejošanu jau nav kā ar kartupeļu stādīšanu, ja dzimtas vīri pateikuši zvejai ardievas un izkāpuši krastā, tad laivā nereti, tieši tāpat kā pie mums zirgu ratos, sastutēti petūniju podi.
Un vēl, ja gadījumā plānojat dažas dienas vasarā veltīt Latvijas apskatīšanai, tad maršruts uz Liepājas pusi ir pateicīgs, jo arī pa ceļam ir vietas, kas būs interesantas ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem.
Sabilē var izstaigāt leļļu pilsētu. Jau vairāk nekā divi simti Dainas Kučeres darinātu leļļu uzrunā bērnus saimnieces māju pagalmā.
Daina stāsta, ka reizi no reizes gadās izpirkt vai visu preču pievedumu lietoto apģērbu veikalos, jo tieši no tur atrodamām jakām, biksēm, krekliem top leļļu tērpi, kas uzvilkti no salmiem veidotajam stāvam. Dainai darbs patīk, jo tas nav tikai darbs rokām, bet arī galvai un sirdij. Par katru tēlu leļļu saimniece ir rūpīgi padomājusi. Tā tapusi čigānu un afrikāņu ģimene, leļļu bērnu dārzs, pirāti un Zorro.
Dainai pašai ir kupla ģimene, bērni izauguši, un leļļu darināšanu viņa dēvē par savu vaļasprieku, ka pēc smagā darba kolhozā, kad bijusi traktoriste, pēc mežu ciršanas leļļu rumpju tapināšana, kas arī nav fiziski viegls darbiņš, tomēr tāds nieks vien esot. Viņa kā īstena sabilniece lepojas, ka leļļu pilsēta mazpilsētai piesaista arvien vairāk apmeklētāju, priecājas, ka vairums esot kārtīgi un godīgi un lelles nepostot, bet prātā arī reize, kad jauko kompāniju nācies atjaunot, jo lielākā daļa interesanto cilvēciņu mētājušies Abavas ielejā.
“Man liekas, ka lelles cilvēkiem atgādina bērnību, māca būt labākiem, dzīvot patiesāk. Mana bērnība bija ļoti trūcīga, rotaļlietu nemaz nebija, tāpēc tagad spēlējos uz nebēdu,” tā Daina Kučere.
Ne mazāk interesanta vieta atrodama Nidā. “Gaigalas” ir mājas, kur dzīvojošā Skaidrīte dodas pastaigās gar jūru un mājup nes to, ko lielais ūdens plašums no dzelmes atgriež atpakaļ. Tūkstošiem pudeļu korķu, daudz tīklu, virvju, glābšanas riņķu, pat, iespējams, kāda prāmja darbinieka dienesta tērps ir izskaloto mantu sarakstā. Skaidrīte ir atradusi kurpes, cepures un saulesbrilles. Visas lietas tagad veido savdabīgu vides dizainu “Gaigalu” pagalmā. Bet vismīļākās Skaidrītei ir pudeles, kurās liktas mīlestības vēstules. Tās rakstītas latviešu, krievu, vācu valodā. Izrādās, ka joprojām ir romantiski vīrieši, varbūt jūras vilki, kuri to, kas uz sirds, uzraksta un atdod jūrai, lai vējš, saule vai viļņu šalkas vēsti izstāsta mīļotajai.
Nīcas pagastā ir ļoti daudz lauku sētu, kurās ne tikai izmitina tūristus, kas ir īpaši skaisti sakoptas – ziedu un dekoratīvo stādījumu pārbagātas. Rucavas pagastā iespējams vērt “Zvanītāju” etnogrāfiskās sētas durvis, kur, iepriekš piesakot ierašanos, viesus sagaida ne tikai ar enerģisku muzicēšanu, bet krietnu cienastu kurzemnieku gaumē. Tajā pusē ir arī R. Paula “Mežrozītes” vārdu autora Alfrēda Krūkļa dzimtās vietas, Nidā vietējā skolā īsu brīdi mācījies dziesminieks Eduards Rozenštrauhs.
Un atceļā Liepājas – Rīgas šosejas malā darbojas Rīgas ZOO filiāle Kalvenē. Tur lielus un mazus sagaida lāči, kiangi, vilku ģimene un citi dzīvnieki. Arī lopiņi no latviešu lauku sētas. Var sabučot kazlēnus un paglaudīt gulbju kaklus. Katrā gadījumā došanās uz Kurzemes pusi sniedz patīkamas emocijas, labu atpūtu un skaistas atmiņas.
Komentāri