Mazstraupes “Krūzēs” dzīvo Ilze un Jānis Alkšņi, kuru lielākā bagātība, vērtība un prieks ir viņu četras meitiņas.
“Meitenes ir ļoti darbīgas, skolotāji saka, ka arī talantīgas. Tagad uz svētkiem deklamē dzejoļus, lasa pasakas un piedalās konkursos. Esmu augusi lielā ģimenē, un tagad savām meitām gribu dot visu, visu, lai viņas būtu laimīgas,” sacīja Ilze Alksne. Pie kuplās ģimenes ciemojāmies sestdienā, satikām meitenes, bet tētis arī brīvdienā bija darbā.
“Ilgu laiku viņš par mums visām gādāja. Šogad mans lielākais prieks, ka tiku darbiņā. Strādāju pašvaldības izveidotajā pirmsskolas bērnu grupā. 12 Straupes bērni ik dienu to apmeklē, un man ir prieks viņus visus, gluži tāpat kā savus bērnus, apmīļot, paēdināt,” sacīja Ilze un neslēpa, ka, kopš no Staiceles ieprecējusies Mazstraupē, dzīvojusi tikai pa mājām. Izauklējusi četras meitas un darījusi visus mājas darbus.
“Nevaru pat iedomāties, ka manus bērniņus pieskatītu aukle, un man arī negribas, ka viņiem vienam par otru būtu jāuzņemas visa atbildība. Viņas vēl ir mazas, lai bauda bērnību. Rūpēties, pieskatīt – tas tomēr ir vecāku pienākums,” tā Ilze. Tēta lielākais pienākums šajās dienās būs atnest no meža egli, bet mazās jau gatavas to rotāt ar pašdarinātām mantiņām un stikla bumbuļiem, kas mantoti no vecmāmiņas. Ziemassvētku vakarā meitenes sagaidīs Ziemassvētku vecīti, kurš pērn atnesis skaistas grāmatas un spēles. Un mamma meitiņām stāsta, ka vecītis ir labs un bērnus neaizmirsīs arī šogad. Vēl visas kopā cepšot pīrāgus un degšot sveces.
“Es vēl līdz Ziemassvētkiem braukšu uz Rīgu. Manu floristikas nodarbībās veidoto darbiņu skolotāja aizsūtīja uz lielu izstādi. No dabas materiāliem, dažādām smilgām un sausiem ziediņiem uztaisīju dekoru, kuru varēs iekārt logā,” stāstīja vecākā māsiņa Līga, kuras pašdarinātajā Adventes vainagā jau deg četras sveces. Un vēl Alkšņu ģimenē Ziemassvētkos ir dubultprieks, jo ik gadu 25. decembrī Megija nopūš svecītes dzimšanas dienas tortē.
“Man dažreiz patīk un dažreiz nepatīk, ka esmu piedzimusi Ziemassvētkos. Man nesanāk dzimšanas dienā klasesbiedrus uzcienāt,” tā Megija, kura reizi no reizes vecākus iepriecina ar dzejoļu deklamēšanu un skaļu pasaku lasīšanu. “Viņa ir no daiļrunātājiem, un sanāk arī,” tā mamma, bet mazā Megija nočukst: “Jo aktīvāka būšu, jo biežāk tikšu skolas ekskursijās.”
Savukārt pati mazākā māsiņa Annija un Samanta mums pa logu rāda pērn pagalmā iestādīto sudrabeglīti. Eglīte augot kopā ar viņām, kad sasniegšot meiteņu garumu, tad uz Ziemassvētkiem tajā likšot lampiņas un svecītes.
“Nav jau mums vienmēr viegli, bet ar vīru runājam – kad būsim veci, mums būs bērni, kas atbalstīs, aprunāsies. Mēs nevaram pat iedomāties, ka dzīve būtu iegrozījusies citādi,” sacīja Ilze.
Komentāri