“Cilvēkus veda uz Sibīriju. Daudzi nomira un palika sniegā. Vilcienā bija tikai viens spainis, kur pačurāt,” visu, ko dzirdējis par notikušo Latvijā pirms 65 gadiem, arī Priekuļu pagastā, vienā domā centās izstāstīt septiņgadīgais Teodors Tālers. Mazliet jaunākais Martins Frics purināja galvu, sakot tikai vārdiņu- Sibīrija, taču puisēnam bija skaidrs, ka toreiz noticis kas ļoti, ļoti briesmīgs.
“Bērniem ir grūti saprast, kā tas ir, ka mājas paliek tukšas. Viņi jautā, kur tad palika draudziņi? Viņi ieklausās, ko stāstām, bet bērniem ir ļoti grūti salikt kopā to dienu sāpes ar šodienu,” sacīja septiņgadīgā Helges mamma, bet puisēns glaudās pie mammas krūtīm un murcīja viņas roku, sakot, ka Priekuļu pirmsskolas mācību iestādē “Mežmaliņa” audzinātājas viņiem stāstījušas, kas noticis Latvijai traģiskajās jūnija un marta dienās.
Priekulieši uzsver, ka tieši bērnus un jauniešus jāmudina saprast un nekad neaizmirst, ko pārdzīvojuši viņu vecvecāki un vēl senāki senči. Tikai pārdesmit pieaugušie bija atraduši laiku un iespēju 14. jūnijā būt Jaunraunā, kur pirms vairākiem gadiem piemiņas monumentu atklāja vietā, kur Golgātas ceļā sūtīti daudzi vietējie. Mūra šķūnī viņi sadzīti, lai vēlāk transportētu uz Lodes staciju.
“Es vienmēr stāstu, ka citviet Latvijā sāpju ceļa gājējiem ir uzliktas atceres zīmes, bet šeit palikušie mūri ir tās asaras pieredzējuši. Te, acīmredzot, sāpju ir tik daudz, jo vairākkārt esam gribējuši ieaudzēt zaļumus, skujeņus, puķes, bet nekas neaug. Tagad rozēm būtu jāiztur,” sacīja Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētāja Māra Juzupa un piebilda, ka nekad bez kamola kaklā par to dienu pārdzīvoto nevar runāt. Vēl jo vairāk, ja klāt ir cilvēki, kuri elles ratam cauri gājuši. Jānis Grūbe šajā šķūnī vagonus uz Sibīriju gaidījis, būdams gadu vecs.
“Cik ilgi te pabijām, neatceros,” spēja pajokot kungs jau solīdos gados, jo 1949. gadā no lauku mājām aizvesta visa ģimene. Mazais Jānis bijis smagi slims, apaukstējies, bet izdzīvojis. Vecaistēvs palicis mūžīgajā sasalumā.
“Vecie priekulieši, jaunraunieši vairs nespēj šurp atnākt. Bērni jāved, jo notikušo nedrīkst aizmirst,” sacīja Jānis Grūbe.
Cēsīs dzelzceļa malā pie piemiņas akmens “Sākums sāpju ceļam Sibīrijā 14. jūnijā” piemiņas brīdī trešdien pulcējās apmēram simts represēto un dramatiskajiem notikumiem līdzdzīvojošo cēsnieku.
Mācītājs Edijs Kalniņš runāja par 65 gadiem, kas ir vidējais cilvēka mūža garums. Sibīrijas zeme izsūca daudzu mūspuses cilvēku spēkus, tajā gūluši ne tikai vecu ļaužu, bet arī brieduma gadu latviešu un bēr-nu mūži.
Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders runāja par pēdējo pirmskara nedēļu, kurā sagruva daudzu novadnieku dzīves sapņi. Rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass izteica gandarījumu, ka vairāku Saeimas deputātu iecere likvidēt dažas Latvijas valsts sēru dienas nav piepildījusies. Pirms viņa braukšanas uz piemiņas brīdi rajona padomē viesojusies kāda Polijas pašvaldības delegācija, kas izteikusi līdzjūtību latviešu tautai, jo poļi vairākas padomju deportācijas pēc savas valsts okupācijas piedzīvoja jau 1940. gadā.
Gunards Bērziņš salīdzināja deportēto un latviešu leģionāru likteņus. Ja nebūtu veiktas 1941. gada represijas, arī Latvijas virsniecības fiziskā iznīcināšana, ne tāds būtu latviešu vīru un jauniešu atsaucīgais ceļš uz leģionu. Leģionāri kļuva par upuru atriebējiem. Grūti teikt, kā liktenis bija vieglāks, mazāk asiņains un dramatisks.
Cēsu muzeja vadītāja Dace Tabūne uzsvēra muzejnieku gatavību un veikumu represēto piemiņas saglabāšanā, par arhivāru darbu runāja Cēsu zonālā valsta arhīva noda-ļas vadītāja Anda Opoļska.
Laiku būt kopā ar represētajiem bija izbrīvējusi Saeimas deputāte Liene Liepiņa. Viņa atgādināja, ka padomju represijās parasti visvairāk cietuši strādīgākie, gudrākie, nepakļāvīgākie. Tā bija metode, kā nomākt tautas dzīvo garu.
Pēc svinīgā brīža visi pulcējās Instruktoru skolas zālē, kavējās atmiņās, skatījās režisores Dzintras Gekas filmu “Atcerēties vai aizmirst”.
Komentāri