Jaunraunas muižas klētī no piektdienas vakara līdz svētdienas rītam skanēja mūzika un bija dzirdami deju soļi. Te notika Rijas balle, kurā tika izdejotas gan latviešu, gan kaimiņu tradicionālās dejas un danči, kā arī patlaban Eiropā populārais “Balfolk”.
Tā bija ceturtā Rijas balle, kuras tradīciju iedibinājušas biedrības “Ķekavas muzikanti” un “Baltfolk”.
“Latvijā notiek viena vakara vai nakts danči, bet, redzot, kā Tallinā rīko tradicionālo deju festivālu “Sabatants” vai līdzīgu Francijā, gribējās ko tādu un kvalitatīvu, kur ne tikai dejo, bet arī notiek nodarbības, diskusijas, domu apmaiņa,” stāsta “Ķekavas muzikantu” pārstāve Līva Priede. Līdz šim Rijas balles notika dažādās vietās Ķekavā. Kad biedrības aktīvistes Līgas Brodužas ģimene iegādājās veco Jaunraunas muižas klēti, bija skaidrs – šīgada balle notiks te.
“Sākumā vīrs nepiekrita, jo nevarēja iedomāties, ka te pulcēsies cilvēki. Veidojot kaut ko meža vidū, viss ir vienkārši; kad īrē telpas, noteikumi skaidri; bet, kad esi dzīvojamā zonā, kur tuvu kaimiņi, arī viņu intereses jāievēro. Te ir brīnišķīgi kaimiņi, un ceram kopā paballēties. Mūsdienu cilvēki un vēsturiska telpa, kas mijiedarbojas, – tas ir brīnumaini!” saka Līga Broduža, klēts saimniece, un atklāj, ka pašai Rijas balle ir notikums, kurā notiek mijiedarbība starp laiku, telpu un cilvēku. Mīlestība pret mūziku un deju ir visus vienojošs elements, kas rezultējas nemitīgā mirkļa tveršanas piedzīvojumā.
12 dažādu mūziķu sastāvi spēlēja nenoguruši, bet dancotāju spēki neizsīka ne pirmajā, ne otrajā vakarā. “Tie, kuri neiet uz danču vakariem, bet gaida Rijas balli, atzinuši, ka baidās, vai danču vakarā visu mācēs, šķiet, tur sanāk kas līdzīgs deju kolektīvam, kur visi zina, kas jādara. Rijas balle šķiet vienkāršāka, tajā vieglāk iederēties. Arī muzikanti te jūtas brīvāki,” pastāsta “Baltfolk” pārstāve Inga Dūka.
Sestdiena bija veltīta diskusijām, domu apmaiņai. Dalībnieki dalījās pārdomās, kā gadsimtu gaitā mainījušās tradicionālās dejas. “Ir rituālās, etnogrāfiskās, tautas, tradicionālās, sociālās, skatuves dejas. Tautas un etnogrāfiskās grūti nodalīt, bet niansēs var. Vai tradicionālās dejas attiecinām uz 20.gadsimta 20., 30 gadiem, kad modē bija valši, polkas, fokstrots, vai 19.gadsimtu ar galopiem, kadriļām – salona dejām, kas ienāca zemnieku kultūrā? Būtiski saprast, ko dejojam, jo pa gadsimtiem mainās dejas estētika. 19. un 20.gadsimtā dejoja atšķirīgi, piemēram, valsis, ko dejoja 19.gadsimta sākumā, šodien ir pavisam cits,” diskusiju rosināja “Baltfolk” vadītāja Sandra Rozenblate, “un balstās tradicionālās horeogrāfijās, kuras ir attīstījušās, mūziķiem improvizējot un sakausējot dažādus mūzikas stilus.”
Dziesminieks, etnomuzikologs, mūziķis Oskars Patjanko atgādināja, ka igauņi dejo dziesmu pavadījumā – dzied un dejo. “Arī latviešiem ir daudz dziesmu, kuras dziedot var dejot. Tikai dancotāji melodiju nesaista ar kādu deju,” klāstīja O.Patjanko. Arī viņš atgādināja, ka gadu gaitā dejas mainījušās, teju katrs muzikants vienu un to pašu spēlē citādi. Taču pazīstamais “Poļu nams” no muzikanta uz muzikantu nav mainījies. Vien mūsdienās nav, kas svilpj.
“Rijas ballēs, kas notiek reizi gadā, ir jābūt diskusijām, lai tā gūtu jaunas zināšanas, pieredzi,” uzsvēra muzikante Dace Prūse. Svarīgi arī gūt pieredzi kaimiņzemēs, lai neieslīgtu rutīnā. L.Priede atzīst, ka Rijas balles formāts katru gadu ir cits un tas nepārtraukti pilnveidojams.
Nosaukums “Rijas balle” ieintriģē, piesaista. L.Priede atklāj, kad rīkots pirmais pasākums, domājuši nosaukumu. Viņus iedvesmojuši stāsti par zaļumballēm, kas aprakstītas Latvijas simtgadei veltītā izdevumā. “Kur tikai zaļumballes nav rīkotas! Un dejot taču var jebkur – gan greznā pilī, gan bruģētā laukumā, gan pagalmā. Man iepatikās, un kolēģi piekrita, ka nosaukums “Rijas balle” ir piemērots tradicionālo deju festivālam,” atceras L.Priede.
Rīkotāji uzsver, ka Rijas balli droši var saukt par zaļā dzīvesveida festivālu. “Digitālajā laikmetā ikdienišķā sadzīve šķiet tik brīnišķīga. Katram savi trauki, kas jāmazgā, aukstā naktī gulēšana klētī, un – pats svarīgākais – kopā būšana, iespēja atrast domubiedrus, draugus, un gūt prieku,” pārdomās dalās L.Priede.
Komentāri