
Vecpiebalgas “Mazalaukstos” saimnieko Lilita Plūme un Valdis Naglis.
Pēdējos gados ģimene pievērsusies biškopībai. Lilita pabeigusi kursus pie Latvijā pieredzējušā dravnieka Andreja Miža, divos gados gūtās zināšanas tagad var izmantot praksē.
“Vasaras ir tik dažādas, tāpat arī bišu ienesums. Šopavasar ilgi bija salnas, bites nācās pat piebarot. Pērn pūpolu laikā bija ļoti silts, toties liepu ziedēšanas laikā ielija. Šopavasar bitēm bija darbs, kad avenes ziedēja,” stāsta Lilita un piebilst, ka pavasara medus bijuši pilni rāmīši, sviešanai rīkota pat talka.
Lai gan apkārtnē ziedošu pļavu netrūkst, Lilita pārliecinājusies – grāmatās rakstītais, ka divu kilometru rādiusā ganību pietiek 20 saimēm, ir taisnība. “Dravniecība Latvijā ir ceļojoša, jāķer brīži, kur kas zied. Medus ir katru gadu – pavasarī vai rudenī, viss atkarīgs no bitenieka, jo bitēm vajag no kā nest un kur likt. Par to jāgādā biškopim,” saka biteniece. Viņas saimes patlaban ir ne tikai “Mazalaukstos”, bet arī pie “Vēveriem”, kur tās sanes īpaši gardu medu.
“Man nav daudz saimju, daži desmiti, par medus noietu sūdzēties nevaru. Cena gan nav mainījusies vairākus gadus. Ja biškopis trīs litru burku ar medu pārdod par deviņiem latiem, tas ir izmisums, jātiek vaļā. Ar katru gadu biškopība kļūst aizvien dārgāka, prasa lielākus ieguldījumus. Cik tad sen viena rāmīša šūna maksāja 30 santīmus, tagad jau 65, dažviet pat 80. Arī medikamenti nekļūst lētāki, ” atzīst Lilita un piebilst, ka stropus gatavo pats Valdis.
“Mums uzdāvināja spietu, nebija kur likt. Piezvanīju vienam biškopim un pajautāju, kā stropus taisa. Atbrauca, izstāstīja. Kāds nu pirmais iznāca, tāds iznāca. Tagad visi stropi atbilst standartam. Kur braucu, skatos, kādi kuram stropi, pašpikoju. Vajadzētu vieglākus, lai pārvadājot, cilājot nav jāmokās. Bitēm patīk, ja iekšpusē ir liepa vai melnalksnis,” par gūto pieredzi stāsta Valdis Naglis un ar lepnumu atklāj, ka intereses pēc nopirkuši pāris citu meistaru gatavotus stropus, tomēr paša izrādījušies kvalitatīvāki. Dravu paredzēts nedaudz palielināt, un stropi jau gaida.
“Mazalaukstu” pagalmā sasprausti stāv mietiņi. Te būs dravas māja. “Te ir tik daudz āderu, ka grūti zemes pleķītī ieriktēties,” paskaidro Valdis un atklāj, ka āderu krustpunkti ir īpaši iezīmēti. Tikai jāizvēlas, kur būs skursteņa vieta.
“Vajag vietu, kur strādāt – rāmīši jātaisa, medus jāsviež, inventāram telpu vajag. Pie bitēm nedrīkst iet sasvīdis, arī dušu vajag,” stāsta Lilita un jau redz, kā ērti saimniekos jaunajā dravas mājā. Te būtu arī vieta, kur savu reizi kopā sanākt biškopjiem. Dravas māju būvēs Valdis pats, vien savu reizi pieaicinās kādu palīgu.
“Esmu mēģinājusi rakstīt projektu, lai piesaistītu naudu. Uzrakstīju, iesniedzu un jau sapņoju, tad saņēmu atbildi, ka projektā ir neprecizitātes un tas nav atbalstīts,” atceras Lilita un piebilst, ka kārtējo reizi pārliecinājusies – lai ar projektu tiktu pie naudas, jāskrien vilcienam pa priekšu, kad par iespējām raksta avīzes, ir jau par vēlu.
“Šodien, lai ar kaut ko nodarbotos, ir jāmācās. Arī biškopim nepietiek ar to, ko zina. Nozare attīstās. Vai arī nākotnē nopietni nodarbosimies ar biškopību, grūti pateikt. Aizvien skaidrāk redzams, ka tikai ar medus ražošanu vien ir par maz, jāvāc ziedputekšņi, citi produkti. Lai sevi uzskatītu par nopietnu dravnieku, jātur vairāki simti saimju. Neesam lielražotāji un tādi arī nebūsim,” domās dalās saimniece.
Vasara Lilitai paiet, ne tikai aprūpējot bišu saimes. Vecpiebaldzēni zina, cik garšīgas ir Lilitas tējas. “Vecāmāte labi zināja, kādai kaitei kura zālīte der. Māte, vārot tēju, lai garšīgāka, katliņā meta vairākas. Zāļu tējas esmu lasījusi vienmēr, bērni allaž, uz Rīgu braucot, prasa kādu tūtu ar Vecpiebalgas “pļavu sienu”. Arī mums pašiem garšo zāļu tējas, draugus allaž cienāju, “stāsta Lilita. Pērn Vecpiebalgas gadatirgum sagatavojusi “Lilitas tēju” no septiņām zālītēm. Piekrišana bijusi necerēta. “Ne jau tirgošanai lasu augus, draugiem, dāvanām. Pilsētniekiem tīra tēja iet pie sirds,” piebilst Lilita. Viņa pastāsta, ka zāļu tējas vienmēr interesējušas un par šo tēmu pieejama ļoti plaša literatūra. Taču Vecpiebalgā vāktās tējas, tāpat te sanestais medus ir gardāks nekā citviet Latvijā. Tā ir atziņa, kuru teikuši citi.
Komentāri