Cēsu Izstāžu namā apskatāmas divas pavasarim piederīgas, gaišas izstādes. Ineses Ezertēvas keramikas darbus vieno nosaukums “Gadalaiki”, ko māksliniece devusi savai izstādei. Sarmīte Caune sevi sauc par sajūtu gleznotāju un tās notver gan Ventspilī, gan Parīzē, gan meža ielokā, un izteic krāsās, atklājot, ka “Krasta līnija” var gan vienot, gan šķirt.
“Abas izstādes vieno mākslinieču saikne ar dabu, ieraudzītais, sajustais,” saka Izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa.
Atgriešanās mākslā
Inesei Ezertēvai Cēsu Izstāžu namā ir pirmā personālizstāde. Viņa ir viena no kādreiz pazīstamās Vidzemes keramiķu darbnīcas “Betes” Drabešu pagastā māksliniecēm. Piedalījusies daudzās izstādēs. “ Katrs mākslinieks toreiz meklēja ko savu, veidoja savu stilu. Inese veidoja lielos podus, glazūru pludināja kā akvarelī,” atmiņās kavējas Mārīte Berkāne, kura arī strādāja “Betēs”. Inese atzīst, ka “Betēs” tapa tam laikam neierasta keramika gan krāsās, gan arī dizainā. Izstādē apskatāmi daži keramiķes tā laika darbi. Un arī tā laika liecība – “Betu” atklāšanā, 1987.gada 13.novembrī tapušais keramiķa Andra Opmaņa pods, kura mālā parakstus atstājuši Džemma Skulme un Andrejs Jansons, Pēteris Rozenbergs un citi mākslinieki, arī rajona vadošie darbinieki. “Kad “Betes” likvidēja, Mārīte podu bija saglābusi, tas mums raisa jaukas atmiņas. “Betes” man palīdzēja radoši izaugt, bez tām nebūtu tā, kas esmu. Tur kļuvu par keramiķi,” saka Inese.
Pārmaiņu laikā, kad keramiķu darbnīcas noriets bija tuvu, 1997.gadā, Inese aizbrauca uz Ameriku, kļuva par aukli latviešu ģimenē un nodarbojās ar keramiku. “Tur virpoti darbi nebija lielā vērtē, izmēģināju dažādas tehnikas. Pateicoties tautiešiem, varēju strādāt, sarīkoju personālizstādes Linkolnā un Denverā, un viena bija privātmājā, kur saimniece saaicināja draugus,” stāsta Inese. Kanādā uz viņu lielu iespaidu atstāja cieņa pret indiāņu kultūru, kas tiek godāta un kopta, valsts atbalstīta. “Izveidoju indiānieti. Tā arī ir izstādē,” saka keramiķe.
Pēc divarpus gadiem viņa atgriezās Latvijā. Novērtējot ekonomisko situāciju, bija skaidrs, ka ar keramiku neizdzīvot. Inese kļuva par uzņēmēju un Valmierā kopā ar vīru atvēra kafejnīcu “Mellene”. Pēc 20 gadiem ēkas īpašnieks uzteica telpu nomu un bija jādomā, ko darīt.
Par projekta finansējumu tika iegādāta krāsns, mājā ierīkota darbnīca. “Tagad saprotu, cik biznesa gadi bija grūti. Taču varēju palīdzēt mazbērniem, varēju viņus izvadāt uz pulciņiem. Tagad, strādājot ar keramiku, domāju, kāds bija tas laiks. Valmierā brīnās, ka esmu keramiķe,” pastāsta Inese.
Viņa atzīst, ka atgriezties keramiķu saimē nebija viegli, tagad daudzi nodarbojas ar to. “Aizbraucu uz gadatirgu Brīvdabas muzejā, pārliecinājos, ka manus darbus pērk. Satiku pazīstamus keramiķus. Pēdējā desmitgadē daudz mainījies,” pārdomās dalās keramiķe un ar prieku piebilst: “Ja mani darbi patīk, varu būt gandarīta.”
Kad Inesei piedāvāja sarīkot izstādi Cēsīs, atteikt nevarēja. Gadalaiki mainās, katrs atstāj savas krāsas, ainavas, tāpat mainās mākslinieks, viņa darbi. Neglazētas un glazētas balta porcelāna vāzes uz melna fona, tālumā indiānietes skulptūra un putni. “Gribēju pamēģināt strādāt ar porcelānu, jo padomju laikā tas bija grūti pieejams,” saka Inese un pastāsta, ka, satiekot ukraiņus, kas glābjas no kara, gribas viņiem kaut ko uzdāvināt. Tā radās doma, ka tas varētu būt keramikas balodītis. Arī tie redzami izstādē, tāpat kā sabozušies zvirbuļi ziemā.
Vēl izstādē nevar paiet garām zilajām govīm. Par tām ir savs stāsts. Draudzene atgriezusies no ceļojuma un stāstījusi, ka bijusi Bumbieru svētkos, jo tā vieta sevi prezentē kā bumbieru zemi, rīko dažādus pasākumus, tirgo suvenīrus. “Bumbierus taču audzē visur, bet viņi māk izcelt. Mums ir zilā govs, bet to neviens nepopularizē. Izveidoja suvenīru – zilo govi. Gribējās, lai ievēro, tūristiem to varētu pārdot,” pārdomās dalās Inese.
Māksliniecei prieks par cēsnieku vērtējumu, ka darbi patīk. Arī kolēģu atzinība. “Kad ieliec izveidoto krāsnī, nezini, kas iznāks. Vienmēr ir gaidas un pārsteigums,” saka keramiķe Inese Ezertēva. Arī apmeklētājus izstādē gaida ne viens vien pārsteigums. Tāpat kā tos, kuri aizbrauc pie viņas ciemos vai satiek kādā tirdziņā.
Keramiķis Arnis Preiss Inesi pazīst jau no 80.gadiem. 1981.gadā piedalījies pirmajā Vidzemes keramiķu izstādē Cēsīs. “Sociālie tīkli ir visu izmainījuši. Ja izstādi mēnesī apmeklē simts cilvēku, tad internetā tavu darbu apskata daudz vairāk, atzīmē, ka patīk. Izstādes paliek šauram lokam, bet tās mākslinieku mobilizē, arī pats ieraugi, kāds esi, ko vari. Ja vēl izstādi iekārto kāds cits, tad arī pašam ir pārsteigums,” vērtē keramiķis un uzsver, ka Ineses izstāde ir gan acīm baudāma, gan mākslinieciski novērtējama.
Gaišs miers. Gleznotāja Sarmīte Caune izstādē “Krasta līnija”.
FOTO: Sarmīte Feldmane
Noskaņas gaišos toņos
Sarmīte Caune skatītāju aizved sajūtu, notvertu mirkļu ceļojumā.
“Katrā vietā, vai tā jūra Ventspilī vai Venēcija, Portugāle, krāsās attēloju izjūtas,” saka Sarmīte.
Gleznās dominē gaišas krāsas. “Katram māksliniekam ir dažādi periodi. Manas šī laika gleznas ir gaišas, jo apkārt pietrūkst gaišuma. Agros, sniegotos rītos ir arī pelēkie, zilie toņi, arī jūras noskaņas. Negribu uz audekla atstāt agresivitāti, negācijas, gribējās ļauties šai noskaņai, jo mākslā to var izteikt arī citādāk,” pastāsta māksliniece un atzīst, ka patikušas arī spilgtākas krāsas. “Piemēram, Marokā cita krāsu sajūta, citi krāsu salikumi. Divus mēnešus biju Parīzē, agrie rīti un nakts atspīdumi un stāsti veido gleznas.”
Sarmītei patīk gleznot dabā. Viņa atzīst, ka tas nav viegli. Vējš, saule, noskaņa, krāsas aizslīd, un viss mainās. “Tas mirklis ir īss, jāpamana un jāpaspēj uzgleznot. Neesi darbnīcas ērtībās, bet tikai dabā var piedzīvot šo neatkārtojamo sajūtu,” atklāj gleznotāja.
Izstādes nosaukums “Krasta līnija” domās izkristalizējies, pandēmijas laikā staigājot gar jūru. “Ir līnija, kuru nedrīksti šķērsot, un tāpat bija kovida laikā. Un tad ir pārdomas, noskaņa un vēlēšanās atainot iespaidus,” stāsta Sarmīte. “Krasta līnija” jau pabijusi Talsos, Ventspilī. Cēsīs tajā skatītāju vērtējumam arī gleznas, kas tapušas Parīzē. “Savulaik piedalījos divos akvarelistu plenēros Cēsīs, arī pēdējā. Cēsu Izstāžu nams man labi zināms. Esmu priecīga, kā manas gleznas te izskatās,” vērtē māksliniece.
Tuvākajos plānos Sarmītei ir došanās uz Ligūriju Itālijā, būt dabā, krāsās un ļaut tām plūst pa audeklu.
