“Druvas” redakcija saņēma vēstuli no Vitas Ivanovas, kura pauž sašutumu par autobusa biļešu cenu sadārdzinājumu autobusos starppilsētu maršrutos kopš 1. jūlija.
“Man neizpratni rada pēkšņā un straujā biļešu cenu palielināšana. Vai tiešām cenas nevarēja celt pakāpeniski, lai nebūtu tāds šoks? Neizprotama ir arī iekāpšanas maksas piemērošana – 40 santīmi, neatkarīgi no tā, cik braucu – vienu vai desmit pieturas. Vēlos saņemt izvērstu skaidrojumu, kāpēc bija jāievieš iekāpšanas maksa un vai paredzētas kādas atlaides noteiktām cilvēku grupām: pensionāriem, skolēniem, studentiem?” tā V. Ivanova.
A/s “CATA” izpilddirektors Andris Malkavs skaidro: “Šobrīd vietējā satiksmē pasažieris samaksā tikai apmēram trešo daļu no brauciena vērtības, tālsatiksmē – ap 50 procentiem. Kādam tas ir jāsedz. Valsts šo summu pilnā apmērā nespēj segt, un to, kādu daļu segs no valsts budžeta, lemj politiķi. Tie paši, kurus tauta izvirzījusi. Jāatzīst, ka pasažieru pārvadājumi mūsu valstī ir viens no retajiem pakalpojumu veidiem, kur cilvēks nemaksā visu, kas ir jāmaksā. Par pārtiku, dzīvokļa īri vai jebkuru citu preci maksājam pilnā apmērā. Turklāt tā, ka tirgotājiem un ražotājiem sanāk vēl peļņa. Bet pārvadātājs ir vienīgais, kas strādā ar zaudējumiem. Cik ilgi tā var būt? Pirmo gadu zaudējumus mēģina segt valsts, bet nekas nesanāk. Budžets varas vīriem saplīsa negaidīti, un lielu lomu nospēlēja arī tas, ka gada laikā degvielas cenas cēlās ārkārtīgi strauji – no apmēram 50 līdz 80 santīmiem par litru gada laikā. Pasūtītājam – valstij – naudas vienkārši pietrūkst. Tad paliek divi varianti – vai nu nebraukt, vai celt biļešu cenas.”
Jautājot par iekāpšanas tarifu, A. Malkavs saka: “Tāda iekāpšanas tarifa nav. Tas ir termins, kuru lieto, cenu veidojot. Tā pasažieriem, kas izmanto sabiedrisko satiksmi īsāku ceļa posmu, par kilometru sanāk maksāt nedaudz vairāk nekā tiem, kas brauc garākus gabalus. Tā ir diferenciālā rente politekonomijā, ka cilvēks, kurš dzīvo tālāk no pilsētas, maksā nedaudz mazāk, lai viņš nebūtu sliktākā situācijā, lai viņam ir kaut kas lētāks. Taču, runājot vēl par šo iekāpšanas tarifu, jāsaka – daudzi pārvadātāji par šādu tarifu neko nezināja, bet a/s “CATA” šāds iekāpšanas tarifs bijis jau kopš 90. gadu sākuma. Sākumā tas bija pieci santīmi, vēlāk – desmit. Par to vienkārši nerunāja. Šobrīd masu medijos ir uzpūsts burbulis par iekāpšanas tarifiem kā par kaut ko jaunu un nebijušu, bet tas tā bijis jau vairāk nekā desmit gadus.”
“Noteikumi par pasažieru kategorijām, kam ir tiesības izmantot braukšanas maksas atvieglojumus maršrutu tīkla pamata maršrutos” paredz, ka bez maksas pilsētas, vietējās nozīmes un starppilsētu maršrutos var braukt pirmsskolas vecuma bērni, 1. un 2. grupas invalīdi, bērni invalīdi un personas, kas pavada 1. grupas invalīdu vai bērnu invalīdu, uzrādot attiecīgo apliecību, kā arī bērni bāreņi un bez vecāku gādības palikuši bērni, kuri atrodas audžuģimenēs, aizbildniecībā, bērnu aprūpes institūcijās vai mācās vispārējās vai profesionālās izglītības iestādēs, uzrādot apliecību sociālo garantiju nodrošināšanai. Starppilsētu nozīmes maršrutos bez maksas var braukt arī politiski represētās personas, uzrādot politiski represētās personas apliecību, un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, uzrādot nacionālās pretošanās kustības dalībnieka apliecību.
Ar 50 % atlaidi starppilsētu nozīmes maršrutos var braukt bērni no septiņiem līdz desmit gadiem, uzrādot izglītojamā apliecību vai personu apliecinošu dokumentu. Šāda atlaide ir arī sociālās aprūpes iestādēs pastāvīgi dzīvojošajām personām, uzrādot sociālās aprūpes izsniegtu izziņu.
Komentāri