Cēsu dzimtsarakstu nodaļa 2006. gadā reģistrējusi 319 miršanas gadījumus – 162 sieviešu un 157 vīriešu.
Nodaļas vadītāja Austra Štauberga uzsver, ka pagājušajā gadā nav reģistrēts neviens gadījums, kad sieviete būtu mirusi pirms 40 gadu vecuma. No 41 līdz 60 gadiem mirušas 14 sievietes. Vīriešiem, savukārt, reģistrēti trīs miršanas gadījumi līdz 18 gadu vecumam. 45 reģistra ieraksti vēsta par vīriešu nāvi līdz 40 gadiem. Pagājušajā gadā 71 līdz 90 gadu vecumā mirušas 107 sievietes, bet šī paša vecuma vīrieši – 81. Tostarp 91 līdz 99 gadu vecumā mirušas 16 sievietes, bet vecākais vīrietis bijis 93 gadus vecs.
„Runājot par vīriešiem, līdz 70 gadu vecumam miruši 88, bet sievietes tikai 39,” vērtē A. Štauberga un stāsta, ka pagājušajā gadā reģistrēts tieši tik pat daudz mirušo kā 1995. gadā. „Vairāk no dzīves aizgāja 1994. gadā – 326. Pēc tam skaits samazinājās. Šis gads, tieši janvāris, iespējams, ar dabas īpatnībām licis jau reģistrēt 33 miršanas gadījumus, bet pagājušā gada janvāris paņēma 22 cilvēku dzīvības.”
Cēsu dzimtsarakstu nodaļa reģistrē visus tos mirušos, kuriem nāve iestājusies mūsu pilsētas teritorijā vai pēdējā dzīves vieta bijusi Cēsīs. A. Štauberga paskaidro, ja Cēsīs miris kāds no citas Latvijas pilsētas, piederīgie var izvēlēties mirušo reģistrēt viņa dzīves vietas dzimtsarakstu nodaļā. Viņa novērojusi, ka vēl joprojām mūsu pusē mirstība ir lielāka nekā dzimstība.
Kā notiek mirušo reģistrācija? „Par cilvēka miršanu paziņo dzimtsarakstu nodaļai, kuras darbības iecirknī persona aizgājusi mūžībā vai arī atrasts miris cilvēks. Vai arī dzimtsarakstu nodaļā pēc mirušā pēdējās dzīves vietas. Par miršanu jāziņo ne vēlāk kā sešu diennakšu laikā, kopš iestājusies nāve vai mirušais atrasts. Pienākums par nāves gadījumu ziņot ir radiniekiem, dzīvokļa vai nama īpašniekam vai kādai citai personai, kura bijusi klāt nāves brīdī. Ja cilvēks miris ārstniecības iestādē, sociālā mājā, bērnu namā, brīvības atņemšanas iestādēs vai pansionātā, par to rakstiskā veidā dzimtsarakstu nodaļai ziņo šo iestāžu pilnvarotie. Ja kādā nāves gadījumā notiek tiesas izmeklēšana, tad izmeklēšanas iestādes pienākums ir rakstveidā dot ziņu dzimtsarakstu nodaļai par miršanas faktu. Ko raksta miršanas apliecībā? Mirušā vārdu, uzvārdu, personas kodu, miršanas laiku un vietu, bet nāves cēloni vairs nerakstām mirušās personas aizsardzībai. Uzskatu, ka tas ir augsts kultūras un ētikas princips, jo mirušais pats sevi vairs nevar aizstāvēt,” uzsver A.Štauberga un rāda dzimtsarakstu nodaļas arhīvu, kas glabā mirušo reģistrus no Krievijas cara impērijas laikiem. Viņa stāsta par Latvijas brīvvalsts laiku no 1921. gada, kad 5. jūlijā pilsētas domes ēkā Rīgas ielā 7 sastādīts pirmais reģistrs. Tad sāka darboties dzimtsarakstu nodaļa. „Toreiz nodaļas vadītājs bija Fridrihs Freibergs. Reģistra grāmata vēl rakstīta vecajā ortogrāfijā. Pirmā mirusī sieviete, kura reģistrēta, bijusi no Lielās Katrīnas ielas 11, un aizsaulē aizgājusi kā nespējniece ar vecuma slimību. Nākamais miršanas reģistrs ir 14. jūlijā, kad ar diloni miris vīrietis, kurš dzīvojis Dubinskas ielā,” grāmatas rādot, stāsta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
Kādi toreiz bija ieraksti par nāves cēloņiem? „Vecuma un nervu kaites, dilonis. Piemēram, 1921. gada 15. jūlijā Cēsu slimnīcā mirusi 12 gadus veca meitene ar plaušu kaiti. 21. jūlijā reģistrēts, ka kāda sieviete – atraitne no Gaujas ielas – izdarījusi pašnāvību pakaroties.
Jūlijā ar gripu miris četrus gadus vecs bērns. Tad bērns ar plaušu iekaisumu – meitenīte, kura dzimusi 1915. gadā. Jocīgi, ka tas viss noticis vasarā – jūlijā,” spriež A.Štauberga.
Dzimtsarakstu nodaļa glabā arī mūsu rajona mirušo reģistrus. Piemēram, 1923. gada Zaubes pagasta baznīcas ierakstus, kas veikti vecajā rakstībā. Vadītāja uzsver, ka bieži vien, lai ierakstus atšifrētu, palīgā jāņem lupa. „1936. gadā reģistrs ir uz ļoti laba papīra un iešūts grāmatā. Bijusi laba tinte, tāpēc ieraksts saglabājies salasāms. A.Štauberga pārliecinājusies, ka arhīvu grāmatas parāda arī sadzīves labklājību. Par to īpaši liecina papīrs, uz kā ziņas rakstītas. „1944. gadā reģistri rakstīti uz pavisam necila papīra, tādēļ grāmata jāsargā no mitruma un jāglabā noteiktā temperatūrā.”
Mirušo reģistru grāmatu Cēsu dzimtsarakstu nodaļā ir ļoti daudz. Kā saka A.Štauberga, ierakstus varētu skaitīt pusmiljonā. „1921. gadā bija gan baznīcu draudžu, gan dzimtsarakstu nodaļu reģistri. Ieraksti pauž, ka iedzīvotāji miruši no sirdstriekas, vecuma nespējas. Vēl minēta gangrēna, sirds, nieru kaite un asins saindēšanās. Šajā grāmatā parādās diagnoze, ko mēs vairs ne-rakstām, kā jau teicu – ētisku apsvērumu nolūkos. Pētot arhīvu darbiniekiem jāorientējas vācu valodā, bet krievu valoda jāzina ļoti labi. Kaut vai ierakstu grāmatā par Velēnu draudzi Vecpiebalgā, kas datēta ar 1890. gadu, kur visi ieraksti ir vācu valodā. Te ir grāmata par Cēsu evanģēliski luteriskās baznīcas lauku draudzes mirušajiem no 1891.
līdz 1913. gadam, kur visi dati rakstīti krieviski, ļoti labā rokrakstā. Jāteic, ka ne visas baznīcas reģistru grāmatas rakstītas akurāti. Tomēr mums tās ir jāatšifrē.”
Kādi mirušo reģistri izskatās tagad? „Tos iesien Valmieras tipogrāfijā un ieraksti tiek veidoti datorā. Reģistrus iezīmējam ar krāsām: sarkanā – dzimšanas dati, zaļa – laulība, bet melna – miršana, lai būtu vieglāk strādāt.”
Pilsētas dome ieplānojusi Cēsu dzimtsarakstu nodaļas arhīva telpas remontu, lai šīs vēsturiskās grāmatas saglabātu. „Tās neļaujam šķirstīt nevienam, jo ievērojam personu datu aizsardzību. Ja cilvēki ierodas un interesējas par mirušajiem, tad viņiem jāraksta pieteikums par dokumentu, kas interesē, un jānorāda, kāpēc šīs ziņas ir nepieciešamas. Latvijā ir likums par cilvilstāvokļa aktu reģistrāciju, kur norādīts, kā reģistri jāsargā un kam ir tiesības tos redzēt un ar tiem strādāt,” stāsta A.Štauberga, informējot, kā ziņas tiek izmantotas: „Iedzīvotāji par senajiem ierakstiem interesējas, kad veido dzimtas koku vai piemiņas plāksnes un pieminekļus kapos. Par mirušajiem radiniekiem interesējas arī no citām valstīm. Nāk grāmatu un rakstu autori, kuri vēlas uzzināt par saviem novadniekiem. Nāk jaunieši, lai iegūtu informāciju zinātniskajiem darbiem.”
Komentāri