Nav daudz piemēru, ka cilvēks, kurš vairākus gadus nostrādājis Īrijā, tur nopelnīto ieguldītu sava biznesa veidošanā Latvijā. Bet ir arī izņēmumi. Gada sākumā Cēsīs atvēra krodziņu “Glendeloka”, kura īpašniece Evija Derkuseva pēc vairākiem Īrijā nostrādātiem gadiem atgriezusies Latvijā. Uz palikšanu. Biznesa uzsākšanai lieti noderējusi Īrijā nopelnītā nauda.
– Kāpēc izvēlējies savu biznesu veidot Cēsīs?
– Esmu taču cēsniece un savas pilsētas patriote. Man jau sen bija ideja izveidot šajā vietā krodziņu latviešu stilā, no guļbaļķiem celtu. Pirmo reizi uz Īriju aizbraucu gluži neapzināti, brauca draudzenes, un es intereses dēļ devos viņām līdzi. Pēc gada atgriezos un teicu, ka nekad vairs turp nebraukšu, jo man tur ļoti nepatika. Tad iepazinos ar savu vīru, pēc profesijas pavāru, un viņš atbalstīja manu ieceri par krodziņu. Abi domājām, kā to realizēt, un nolēmām vēlreiz doties peļņā. Nostrādāju tur apmēram četrus gadus, krāju naudiņu. Jāteic paldies manai ģimenei, kura ļoti palīdzēja biznesa uzsākšanā. Kad sākās telpu labiekārtošana, metu mieru Īrijas dzīvei un braucu šurp, lai būtu klāt.
– Nosaukums “Glendeloka” it kā neatbilst latviskajam stilam.
– Tā ir piemiņa Īrijā pavadītajiem gadiem, kā apliecinājums tam, ka krodziņš tapis par tur nopelnīto. Glendeloka ir vieta, kas ir neraksturīga Īrijai, bet līdzīga Latvijai. Tur aug bērzi, ozoli, esot pat atrodamas bekas. Staigājot tur, liekas, ka esi Siguldā.
– Īrijā strādā daudzi, kāpēc tikai retais nopelnīto iegulda biznesā?
– Cilvēkiem ir dažādi mērķi. Vieni pērk dzīvokļus, būvē mājas, liela daļa ceļo, daudz tērē apģērbiem. Esmu dzirdējusi viņus sakām, ka tagad augušas prasības, ka vajag labākas, dārgākas drēbes un tā tālāk. Tad domāju, vai tas nav otršķirīgi? Labāk taču ieguldīt paliekošās vērtībās. Vēl var saprast ieguldījumu, iegādājoties sev dzīvokli vai māju, bet vienkārši notērēt to, ko grūtā darbā esi nopelnījis, to grūti saprast.
– Varbūt latvietis pēc dabas nav uzņēmējs?
– Varbūt, jo tagad esmu sapratusi, ka tas nebūt nav vienkārši. Iespējams, cilvēki baidās kaut ko uzsākt. Citi saka, ko mēs te Latvijā, te viss ir šķērsām. Ja visi tā runās, kurš pacels šo valsti? Pašiem vien viss jāveido. Īrijas piemērs taču rāda, ko var paveikt, ja paši izrāda iniciatīvu. Tagad tieši ārvalstu strādnieki, tostarp latvieši, veicina tās uzplaukumu. Bez tiem nekā tur nebūtu. Acīmredzot arī Latvijā ienāks viesstrādnieki, jo bez viņiem neiztiksim. Bet vai mācēsim to pieņemt tā, kā to dara Īrijā? Mums, latviešiem, ir tāda kaite, paši strādāt negribam, bet arī citiem neļaujam. Es esmu par to, lai brauc cilvēki no citām valstīm un strādā. Nav jau nozīmes tautībai, galvenais, lai būtu vēlme darīt. Viņi veicinās mūsu valsts uzplaukumu.
Cik nav no latviešiem dzirdēts, ka viņi jau par tādu naudu neies un nestrādās. Ja visiem būs tāda attieksme, uz labo pusi nekas nemainīsies. Protams, gausties vienmēr ir vieglāk, nekā darīt, bet no gaušanās nevienam labāk nepaliks.
– Man radies iespaids, ka latvietis ir gatavs braukt uz ārzemēm, no rīta līdz vakaram kalpot svešam kungam, nevis rosīties un pelnīt savā valstī. Varbūt tur vainojami tie 700 gadi citu jūgā, kad bijām spiesti pakļauties. Varbūt joprojām nespējam noticēt sev?
– Pilnīgi tam piekrītu. Cilvēki negrib riskēt. Kad vēru vaļā krodziņu, meklēju pavārus. Uz sludinājumu atsaucās kāda sieviete, kura strādājusi par pavāri Anglijā. Kad saruna nonāca līdz darba samaksai, teicu, ka pirmie trīs mēneši ir pārbaudes laiks, bet esmu gatava maksāt vairāk par minimālo algu, lai gan daudzviet sākumā maksā tikai to. Viņa atzina, ka tas esot par maz, par tādu naudu nestrādāšot. Bet ir taču jāmēģina, neviens uz paplātes uzreiz lielu algu nepasniegs. Sevi ir jāpierāda.
Bieži vien paši cilvēki ir vainīgi, jo attieksme pret klientiem ne reti ir zem jebkādas kritikas. Spilgti atceros kādu notikumu pēc atgriešanās no Īrijas, neminēšu gan, kurā veikalā tas notika. Pirku trīs pudeles minerālūdens, un pārdevējai tās jānoskenē un jānoliek tālāk. Te viņa man saka: “Es netaisos tās pudeles te staipīt, paņem pati un pārcel!” Man bija tāds šoks, ka sākumā pat nezināju, ko teikt. Tad uzsitu viņai uz pleca un teicu, ka vajadzētu meklēt citu darbu, jo šāda attieksme pret klientiem nav pieļaujama. Latvijā veikalos dažkārt nākas gandrīz vai justies vainīgai, ka ar savu iepirkšanos traucēju pārdevējām. Īrijā attieksme ir pavisam citādāka, daudz jaukāka, draudzīgāka. Latviešiem laikam tāda daba.
– Varbūt tieši darbs ārzemēs izmaina domāšanu un attieksmi?
– Iespējams, jo arī pati Īrijā daudz ko iemācījos. Tur sapratu, ka ar sliktu garastāvokli un savu problēmu izgāšanu uz citiem nekas nebūs panākts. Ja uz problēmām skatīšos vieglāk, tās arī vieglāk atrisināsies.
Katram cilvēkam jau ir savs dzīves stāsts. Īrijā esmu satikusi cilvēkus, kuri dzīvojuši Latvijā laukos, lielā nabadzībā, kad nav bijis pat maizes ko ēst. Viņiem Īrija liekas kā laimes zeme, un viņi negrasās braukt atpakaļ. No vienas puses, viņus saprotu, bet tā Īrijas dzīve jau arī nemaz tik viegla nav, un nebūt ne lēta. Jā, tur vairāk nopelna, bet arī tērēt nākas vairāk. Varbūt šeit Latvijā viņiem nav bijusi iespēja pelnīt un sevi apliecināt. Jā, ārzemēs ir vieglāk nopelnīt naudu, bet ir grūtāk morāli izturēt prombūtni, un nav zināms, vai šis upuris ir tā vērts. Protams, daļa saka, ka nekad nebrauks atpakaļ, bet varbūt tas tikai vārdos, un nezinām, ko viņi patiesībā domā un jūt. Bet man pazīstamie sāk palēnām atgriezties Latvijā, un tas priecē.
– Kāpēc izvēle bija tieši krogs, jo Cēsīs taču piedāvājums gana plašs?
– Esmu studējusi viesmīlības biznesu. Jā, Cēsīs ir kafejnīcas, labas kafejnīcas, bet nav neviena tāda nacionālā stilā ieturēta krodziņa. Man gribējās kaut ko senlaicīgāku, no dabiskākiem materiāliem. Manuprāt, kārtīgs latviešu krogs ir guļbūve uz akmens pamatiem. Vēl jau darāmā daudz, un viss būs pabeigts, kad vasarā būs iekārtota āra terase, būs dārzs, bērnu laukums, kad te notiks zaļumballes. Ieceru daudz un ceru, ka tās visas izdosies īstenot. Centīsimies pilnveidoties un noturēt to latiņu, ko esam uzstādījuši. Tas ir svarīgākais.
– Ar ko krogs Latvijā atšķiras no līdzīgas iestādes Īrijā?
– Latvijā uz krogu cilvēki galvenokārt nāk ēst, Īrijā iet dzert. Tur ceturtdienās saņem algu un iet uz krogiem. Tie allaž pilni ar dzerošu tautu. Ēst iet uz restorāniem, bet krogos dzer. Tur patiesībā ēdamā piedāvājums ir ļoti neliels, jo svarīgākie ir dzērieni.
– Vai pievērsi uzmanību krogiem, zinot savu vēlmi?
– Braucām, skatījāmies, kur nu bez tā. Bet jāteic tā, kamēr “Glendeloka” nebija atvērta, es pavisam citādāk skatījos uz šo biznesu. Tagad, ieejot krogā Īrijā, es pievērstu uzmanību nevis ārējām izpausmēm, bet dažādiem sīkumiem, niansēm. Kaut ko jau esam pārņēmuši no Īrijas, bet vēl jau idejas ir. Piemēram, gribu uztaisīt firmas ēdienu no jēra gaļas īru gaumē.
– Kādas ir atziņas pēc pirmā darbības mēneša?
– Esmu sapratusi, kamēr pati sekoju līdzi notiekošajam, viss būs kārtībā. Ja gribas būt īpašniekam, kurš nav iekšā procesā, rezultāta nebūs. Ir svarīga komanda, kas notur to līmeni, ko paši sev esam uzlikuši. Lai varu pilnībā uzticēties, ka ikvienam klientam ēdiens būs visgaršīgākais un apkalpošana vislabākā. Komanda sāk veidoties, un ar darbiniekiem esmu apmierināta.
Galvenā atziņa ir ļoti vienkārša – kroga panākumu pamatā ir virtuve, ja ēdiens būs līmenī, cilvēki nāks. To jau zināju, bet pirmās nedēļas to vēl un vēlreiz apliecina.
Protams, gājis visādi, bijuši arī melnie brīži. Interesanti, ka atsauksmes ir vai nu ļoti pozitīvas, vai gluži pretējas. Visus jau cenšamies apkalpot vienādi, bet, ja pilns krogs ar cilvēkiem, var misēties. It īpaši pirmajās nedēļas. Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka šīs kļūmes pieļautas ne jau speciāli. Bijuši gadījumi, kad uz bārmenēm sakliegts, un viņas nāk ar asarām acīs. Varbūt klientam slikts garastāvoklis vai vēl kāda problēma, un viņš to cenšas izgāzt uz bārmeni. Pirmās dienas ikvienā vietā ir satraucošas, arī meitenes, kuras strādā bārā, bija satraukušās, bet lēnām jau viss sāk ieiet savās sliedēs.
Ja apmeklētāji redz, ka kaut kas nav kārtībā, vajadzētu to pateikt uzreiz, lai varam labot, nevis beigās pārmest, ka bija slikti, vai vēl sliktāk, aizmuguriski runāt, ka šī nav laba vieta.
– Vai bija viegli atrast cilvēkus komandai?
– Mani pirms tam brīdināja, ka būs problēmas, bet patiesībā tik traki nebija. Grūti bija līdz brīdim, kad attaisījām krogu, jo cilvēks grib redzēt, kur viņš strādās. Sākumā nevarējām atrast pavārus, bet pēc kroga atvēršanas uz sludinājumu atsaucās pietiekami daudzi, bija pat izvēles iespējas. Pavāri zina, kāda kurā vietā gaisotne, kādi saimnieki, un šī informācija ātri izplatās.
– Cēsu ielas vakaros ir tukšas, vai krogā ir apmeklētāji?
– Tieši vakaros to ir visvairāk. Vislielākais pieplūdums bija uz Valentīna dienu, tad bija rezervēti gandrīz visi galdiņi, cilvēkiem nācās pat atteikt. Visi bijām noskrējušies ne pa jokam.
– Pēc pirmā darbības mēneša nenožēlo savu ieceri?
– Nē, man patīk tas, ko daru. Jā, ir jānoskrienas, bet ir prieks saņemt labas atsauksmes no cilvēkiem. Tas dot stimulu un enerģiju iet un darīt. Bija pat gadījums, kad mūsu krodziņā kāds vīrietis bildināja savu iecerēto, bijām šī notikuma aculiecinieki, un tas bija jauks brīdis. Ir patīkami, ja cilvēki aiziet priecīgi un garšīgi paēduši.
Pirms kroga atvēršanas biju izdomājusi, ka nedēļas nogalē atpūsties nevarēšu, jo tad klientu visvairāk, tāpēc man brīva būs pirmdiena. Bet atklājās, ka tad jāpasūta visas preces un arī jābūt uz vietas. Un tā katru dienu ir daudz neatliekamu darbu, ka brīvdienu vienkārši nav. Bet es nesūdzos, man patīk!
– Atverot krogu, tu teici, ka šī varētu būt vieta, kur pulcēties latviešiem, kuri strādā vai strādājuši Īrijā.
– Pa kādam ir bijuši, un viņi pazīst arī nosaukumu. Bet šis nav īstais laiks, tagad visi strādā. Vasarā, kad brauks atvaļinājumos, ceru, viņi te iegriezīsies, un tie būs jauki tikšanās brīži.
Komentāri