Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāstīs par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
Straupiete Līga Kronberga gadu desmitus izzina dzimtās puses vēsturi.
”Savā laikā Kronvaldu Atis teica: ”Tikai tas, kas savu tēvu zemi pazīst, var to patiesi mīlēt.” Jāsāk ar tuvāko. Neviens nebūs patriots, ja nezinās par savu tuvāko apkārtni, cilvēkiem. Mums nav tik svarīgi zināt, kas notika Rīgā, Kurzemē, bet te. Kad zināsi par tuvāko, pēc tam vari sākt interesēties tālāk, kas notika Latvijā, pasaulē,” saka skolotāja Līga Kronberga. No 1988.gada Straupes pamatskolā ir mācību stunda – novadpētniecība. Skolotāja pati sastādījusi programmu. ”Es, mana ģimene, mana māja, mana skola, mans pagasts cauri laikmeta griežiem. Katra klase vāc materiālus. Pētījām mājvārdus, visu par Gauju un vēl daudz ko citu. Bērni fotografē vienu vietu pagastā rudenī un ziemā. Redz, cik tās mainīgas,” stāsta Līga Kronberga. Šogad iecerēts apzināt cilvēkus, kam uzvārds Straupe. Latvijā tādu ir diezgan daudz, dažādu profesiju pārstāvji, Straupē gan neviens nedzīvo.
”Kāpēc gan jāzina sava pagasta vēsture, ja pasaule ir liela, ja Latvijā tik daudz kas notiek un noticis?” jautāju skolotājai. Viņa nedaudz samulst un tūlīt atbild: ”Tas lokālpatriotisms, esmu lepna, ka esmu straupiete. Un to lepnumu cenšos nodot bērniem.”
Nesen pie Līgas ciemos atbraukuši kaimiņu tāli radi. Viņiem radusies interese pētīt dzimtas koku. Bijuši pārsteigti, kad uzzinājuši, ka radiniece bijusi viena no tiem, kas atveda uz Latviju Sibīrijas bērnus. Par to ģimenē neticis runāts. ”Ierosinātāja izzināt dzimtas vēsturi ir pusaudze meitene, viņa mudinājusi
vecākus, vecvecākus atbraukt uz Straupi. Par dzimtu tālāk pētīšot arhīvos,” stāsta novada vēstures pētniece.
Šovasar Straupē viesojusies 75 gadus veca kundze no Austrālijas. Tēvs kādreiz dzīvojis Straupē, ģimene devusies bēgļu gaitās. Viņa atbraukusi, lai apskatītu tēva dzimto pusi, kaut ko uzzinātu par radiem. Atklājies, ka viņas tēvs ir gleznotāja Teodora Ūdera brālis.
”Pēdējos gados cilvēki aizvien vairāk vēlas izzināt dzimtas saknes. To dara, lai būtu lepni par dzimtu – redziet, mana dzimta ir tik sena, tās saknes ir šeit,” domās dalās Līga Kronberga un klusi piebilst, ka diemžēl ir arī bērni, kuri zina vien tēva un mātes vārdu, vecvecāku ne. Jau pirmajās klasēs straupieši zīmē dzimtas koku, lai rosinātu interesi.
Savu dzimtu Līga izzinājusi sešās paaudzēs. Arī tajā netrūkst daudz interesantu stāstu. ”Pa mātes līniju vecaistēvs piedalījies 1.pasaules karā, apglabāts Rumānijā Bekeu pilsētā. Pirms 20 gadiem gribējām braukt, apskatīties, nesanāca. Vecaistēvs no tēva puses bija rīcības komitejas loceklis un tika nošauts 1905.gadā. Manas dzimtas stiprums ir sievietes. Mātes dzimtā četrās paaudzēs vīri gājuši bojā, viņas izaudzinājušas, izskolojušas bērnus,” stāsta straupiete un atklāj, ka nožēlo savulaik nepierakstītos 1905.gada notikumu aculiecinieku stāstījumus.
Par savu novadpētnieces lielāko atklājumu Līga Kronberga uzskata uzzināto par mākslinieku Jāni Staņislavu Birnbaumu. Māte bija stāstījusi, ka mežkunga Birnbauma dēls bijis mākslinieks, Jaņa Rozentāla laikabiedrs. ”Pirms desmit gadiem izbraucu uz mākslas muzeju Rīgā un jautāju, vai nav kādas grāmatas par viņu. Tur arī uzzināju, ka vēl ir dzīvs gleznotāja dēls.
Dabūju adresi, paņēmu puķu pušķi un devos ciemos. Dēls, jau sirms vīrs, no pagultes izvilka kaudzi ar tēva darbiem. Vairākus uzdāvināja skolai, arī tēva pašportretu. Arī skolēni brauca pie viņa ciemos,” ar gandarījumu stāsta skolotāja.
Straupieši visos laikos bijuši lepni par dzimto vietu. ”Kad atskan Straupes vārds, tas rada pacēlumu. Dziesmu svētku dalībnieki ar sajūsmu stāsta, cik pacilāti jutušies gājienā. Mūs svētkos bija daudz. Kādreiz gan Straupi saistīja ar dzērājslimnīcu. Kādos Dziesmu svētkos gājām gājienā, korī vīru bija maz, tad atskanēja malā stāvētāju saucieni – kur vīri, vai visi slimnīcā. Straupi Latvijā zina, tiesa, ar ko nu kuram tā saistās,” domās dalās Līga Kronberga. ” Kā Straupes vārds Latvijas vēsturē skanēs nākamajos 90 gados?” rosinu novadpētnieci pafantazēt. Viņa, ilgi nedomājot, saka: ”Tik tālu nedomāsim. Redzot, kā šodien iet, par tik tālu laiku bēdīgi domāt. Vai latviešu tauta tad pastāvēs? Parunāsim par Latvijas simtgadi. Nākotne atkarīga tikai no valsts politikas. Ja turpināsies, kā tagad, tad Straupē kaut kas varbūt būs centrā, skaistākajās vietās bagātnieku mājas, pārējais aizaudzis. Par reformu slavēju gulbeniešus, rajons – novads. Kā mēs dzīvosim un saimniekosim sadalījušies?”
”Kā pietrūkst nākotnes lēmējiem? Patriotisma, lietu kārtības izpratnes?” jautāju skolotājai Līgai Kronbergai. ” Padomju laikā teica – mūsu valsts. Kā tagad par Latviju televīzijā runā? Šajā valstī, šī valsts. Arī valsts vadītāji nesaka – mūsu valsts. Bet tajā mūsu ir šī piederība. Mēs esam mūsu valsts nākotne. Kārlim Ulmanim Latvija bija visa dzīve, kuru atdeva savai valstij, tagad mēs strādājam šai valstij. Mums nav lepnuma un atbildības par savu zemi. Par daudz mantiskā. Baidos, ja mūsējiem nebūs mugurkaula, latviešu tautai nav nākotnes,” skumjas domas izsaka straupiete un ar apbrīnu stāsta par
norvēģu attieksmi pret valsts karogu. Neatkarības dienā tas plīvo pie katras mājas. Latvijā karogs mastā ir retā lauku sētā.
”Esmu nodzīvojusi 70 gadus, 51. strādāju par skolotāju. Esmu priecīga, ka kaut kas no manis paliks. ”Straupes grāmata”, kuru kopā ar domubiedriem sagatavojām, ir katrā mājā, kam saistība ar Straupi. Tagad gribu uzrakstīt skolas vēsturi. Kaut par daudz ko uztraucos, esmu gandarīta, ka dzīvoju Latvijā. Tiem, kas uzskata, ka padomju gados bija labāk, man daudz ko teikt pretī. Galvenais, lai mūsu politiķi būtu gudrāki un domātu valstiskāk. Tā būtu vislabākā dāvana latviešu tautai, arī man,” saka skolotāja Līga Kronberga.
Gatavojoties valsts jubilejai, skolotāja skolas bērnus aicinājusi uzrakstīt, ko gribētu darīt, lai sagaidītu valsts svētkus. Ierosinājumi ir interesanti – sarīkot dzejas pasākumu, rakstīt Latvijai apsveikumu, palaist gaisā 90 balonus, uzrakstīt 90 īpašības, kādas piemīt Latvijai, sarīkot kara spēles, uzaicināt ciemos Lāčplēsi, prezidentu Valdi Zatleru.
Komentāri