Katrā pilsētā ir savi pamesti, tukši un izdemolēti objekti, kas nebūt nepriecē garāmgājēju un braucēju skatienus. Tas mazpilsētas likteni padara vēl neapskaužamāku. Arī Cēsīs
tādu netrūkst, un viens no tiem ir gandrīz pašā pilsētas centrā. Te runāju par bijušo Cēsu pienotavas ēku un teritoriju Vaļņu ielā.
Savulaik “Druvā” jau rakstīts par šīs ēkas vēsturi, sākot no pagājušā gadsimta sākuma, kad tur ierīkoja sanatoriju un ūdens dziedniecības iestādi, līdz 2003.gadam, kad beidza pastāvēt Cēsu pienotava. Kopš tā laika ēka stāv pamesta, žogs pussabrucis. “Druva” nolēma veikt nelielu ekskursiju šajā teritorijā, lai redzētu, kas tur iekšā. Man tas bija īpaši saistoši, jo pats savulaik desmit gadus strādāju Cēsu pienotavā, tāpēc labi zināms, kas kur atradās.
Iekļūšana teritorijā problēmas nesagādā, jo Valņu ielas pusē daļa žoga izgāzusies vai izlauzta, un redzams, ka tur jau iestaigāta tāda kā taciņa. Iespējams, cilvēki dodas pēc kurināmā, jo koka šķūnīši un ēku koka daļas teritorijā jau krietni papluinītas. Pagalma pusē visi logi un durvis izlauztas, tāpēc iekļūt pienotavas ražošanas ēkā viegli. Nedaudz smieklīgi šķiet, ka galvenā ieeja ražošanas ēkā aizslēgta un pielikta zīme, ka nepiederošiem ieeja aizliegta.
Visas telpas, protams, tukšas un izdemolētas. Krāsainā metāla vannas, to tur nebija mazums, pazudušas, arī visi fasēšanas agregāti un citas metāla daļas, iekārtas sen pārdotas. Domāju, tur iegūts ne mazais kapitāls. Šķiet, tās paspēja veiksmīgi iztirgot vēl pēdējie pienotavas īpašnieki.
Gandrīz visās telpās mētājas tukšas divlitrīgās alus pudeles, apliecinot, ka arī šai pamestajai ēkai ir savs apmeklētāju loks. Tas redzams arī pēc citām zīmēm. Kādā telpā manāmas tādas kā sanāksmes pēdas, jo aplītī salikti dažādi improvizēti sēžamie, un turpat neiztrūkstošās tukšās alus pudeles. Bijušajā laboratorijas telpā mēbeles pademolētas, no galdiem un plauktiem izveidots kaut kas līdzīgs aizslietnim, aiz kura ierīkota tāda kā improvizēta guļasvieta.
Ikvienā telpā redzamas cilvēku vandalisma pēdas. Visi elektrības sadales skapji izdemolēti, paņemot no tiem noderīgo. Biezpiena cehā kā apliecinājums kādreizējai pienotavas darbībai palicis uzraksts “Neaizmirsti nomazgāt rokas!”
Arī ēkas pagalms, kur savulaik atradās katlu māja, darbnīcas, taras noliktava, pamatīgi cietis. No ārpuses norauti dēļi, telpas izvandītas. Par pamestību liecina arī pie ārdurvīm saaugušie koki, kas jau krietni pārspēj cilvēka augumu.
Dodamies uz kantora ēku. Uz durvīm uzraksts “Privātīpašums”, taču, nedaudz pastumjot, tās izrādās neaizslēgtas. Arī šajā ēkā valda pamestība un haoss. Arhīva telpa pilna dažādu dokumentu, kuri biezā slānī klāj telpas grīdu un plauktus. Otrā stāva telpās, kur savulaik atradās kantoris, uz grīdas mēbeļu kaudze, matracis, kas liecina, ka arī te kāds ierīkojis naktsmītni. Citā telpā redzams, ka griestu brusas gatavojas iebrukt, ka no jumta telpās nāk mitrums.
Redzētais nekādas pozitīvas emocijas nedod. Nesen satiku bijušo kolēģi no pienotavas laikiem, arī viņš atzina, ka apstaigājis pienotavas teritoriju un bijis patiesi satriekts par redzēto. Nākas domāt, kāpēc īpašums, kas atrodas tik labā vietā, ir tik mazsvarīgs īpašniekam vai īpašniecei. “Druvas” rīcībā esošā informācija liecina, ka pēc pienotavas likvidācijas ēka vairākkārt mainījusi īpašniekus, un pēdējais zināmais ir Vizma Sarnofa, kura pārsvarā uzturas ASV.
Jāteic, ka šis objekts ir ugunsbīstams, jo gan koka mēbeles, gan papīri arhīva telpā ir labs pamats degšanai. Ēkas nelegālie apmeklētāji, kuri, skaidri redzams, tur viesojas, mēģinot sasildīties, var sakurt ugunskuru, un sekas var būt neprognozējamas.
Jau rakstīts, ka pašvaldībai nav īpaši daudz iespēju piespiest īpašnieku kaut ko darīt, ja vien ēka neapdraud apkārtējo drošību. Šajā gadījumā to nevar piemērot.
Civillikuma 1086. pants vēsta: “Ja uzsāktā būve var apdraudēt sabiedrisko drošību, tad ne vien tuvākiem kaimiņiem, bet arī attālāku būvju īpašniekiem ir tiesības pret to celt ierunas.” Rodas jautājums, ko saprotam ar vārdiem “sabiedriskā drošība”? Ja ēku un teritoriju izmanto nepiederošas personas, rīko tur dzeršanu un ko tik vēl ne, iespējams, arī tas apdraud sabiedrisko drošību. Tātad, īpašniekam vajadzētu nodrošināt, lai teritorijā un ēkā nevarētu iekļūt nepiederošas personas.
Vēl var risinājumu meklēt Būvniecības likuma 31. panta pirmajā daļā, kur teikts: “Ja būve ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai nonākusi tādā stāvoklī, ka tās lietošana ir bīstama vai tā bojā ainavu, īpašniekam saskaņā ar attiecīgās pašvaldības lēmumu tā jāsaved kārtībā vai jānojauc atbilstoši Civillikuma 1084. panta noteikumiem.”
Patiesībā šī teritorija un ēka tomēr bojā ainavu, un varbūt tas būtu punkts, lai
kaut kā pavirzītu šo jautājumu uz priekšu.
Jānis Gabrāns
Komentāri