Cēsu rajona policijas pārvaldē iekārto telpu, kur sarunāties ar bērniem, pusaudžiem, jauniešiem, vārdu sakot, nepilngadīgajiem, kuri cietuši no vienaudžu un pieaugušo pāri darījumiem.
Policijas amatpersonas, tāpat mediķi, sargot katru mazo cilvēciņu, par nodarījumiem, kas notiek mūspusē, runā nelabprāt, tāpēc rodas maldīgs priekšstats, ka bērnus sit, seksuāli izmanto, ka paši bērni ir agresīvi un nodara pāri vienaudžiem citur, labi, ka patālu no mūsu rajona.
Letālus varmācīgus iznākumus gandrīz nav iespējams noslēpt no preses, sabiedrības, bet par tiem, piedodiet, pussistajiem, izvarotajiem tā arī neuzzinām.
Bet, izrādās, tieši šādi cietušus nepilngadīgos ik nedēļas uzklausa psihologi Cēsu policijas pārvaldē. Un uzklausa tāpēc, ka par pāri nodarīto jau ieinteresējusies policija. Valstī ir noteikts, ka nepilngadīgo nopratina vienreiz un psihologa klātbūtnē. Izdara izņēmumus, ja lietā uzrodas jauni fakti. Tātad piecgadīgi bērni savas personiskās traģēdijas zīmē uz papīra, parāda ar krāsām un rotaļu lāčiem. Lielāki runā. Bērni stāsta un liecina.
“Druvas” saruna ar psiholoģi, ģimenes psihoterapeiti Ingu Jurševsku un psiholoģi Ivetu Berķi, kuras strādā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas psiholoģiskās palīdzības un atbalsta centrā Cēsīs. Šīs un vēl pāris profesionāles policijas vadība līgst, lai piedalītos mūspuses cietušo bērnu un reizēm arī pāridarītāju nopratināšanā.
Šajā sarunā netika nosaukts neviens uzvārds, nevienas mājas, kurās bērni cieš. Tā ir profesionālā ētika, kas jāievēro. Bet speciālistes nenoliedza, ka par to, kas notiek, ir jāuzzina līdzcilvēkiem, lai mazāk sabiedrībā būtu vienaldzības, acu pievēršanas uz to, kas, iespējams, notiek kaimiņmājā, kādā vārtrūmē vai pasākumā. Pieaugušie sit un seksuāli izmanto
Bērnus sit ar pannām, malkas pagalēm, grūž, spārda, mazākos met pret zemi. Vēl notiek seksuāla pazemošana ar izģērbšanu, dzimumorgānu aiztikšanu līdz pat dzimumaktam. Tā parasti rīkojas ģimenei tuvu stāvošs vīrietis, tas var būt arī bērniņa tētis, bet biežāk audžutētis vai kāds vīrietis, kurš ilgstošāk dzīvo kopā ar bērna māti. Par cik veciem šādi cietušiem bērniem runājam? Izrādās, visbiežāk par piecgadīgajiem, sešgadīgajiem.
“Pieaugušie vairāk vēršas pret maziem bērniem, jo viņi nevarēs izstāstīt, līdz galam apzināties, kas notiek,” paskaidroja psiholoģe Inga Jurševska.
Par cik situācijām mēs runājam? Izrādās, apmēram reizi nedēļā psiholoģes piedalās kādā pratināšanā, kur jāuzklausa cietis bērns. Tie nav tikai seksuālās, ir arī fiziskās un smagi emocionālās vardarbības gadījumi.
“Nevajag tagad domāt, ka šādu gadījumu kļūst vairāk. Tie nenotiek masveidā. Kāpēc tie parādās? Tāpēc, ka iedzīvotāji kļūst izglītotāki, saredz, ka, iespējams, notiek pāri darījums,” sacīja psiholoģe Iveta Berķe un piekrita, ka arī mūspusē skaļi nenosauktais cipars par sistajiem, emocionāli varmākotajiem bērniem ir gana šaušalīgs. Arī pēc psihologu pētījumiem un vāktās statistikas, kas raksturo situāciju ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs, bērni visvairāk cieš no salīdzinoši tuvu cilvēku izdarītas vardarbības, nevis no sveša cilvēka uz ielas.
“Varmāka var justies drošāk, ja bērns viņu pazīst. Viņš ir kontaktā, kaut ko pērk, kaut ko gādā un arī piedraud, ja vajag. Bērns šādā situācijā ir viņa varā. Varmāka zina, ja ķersies klāt svešam bērnam, viņš aizies mājās un izstāstīs. Tad varmāka būs apdraudēts,” paskaidroja Inga Jurševska. Psihologi zina teikt, ka vardarbīga ģimene visdrīzāk ir noslēgta, kurai nav daudz draugu, paziņu, secīgi, nav, kas notiekošo varētu ieraudzīt, vērtēt, izstāstīt. Ja runā par seksuālo vardarbību, tad to ģimenē tomēr nepiekopj abi vecāki, ierasti seksuāli bērnu pazemo vīrietis. Pilu publikācijas tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
Komentāri